Arhitektūra aiz. Ārpusē

Tā ir guadalupe, sieviete, kas tīra māju. Māju, ko arhitektūras kritiķi uzskata par otro nozīmīgāko dzīvojamo ēku mūsdienu arhitektūras vēsturē pēc Lekorbizjē Villa Savoye, kurā Lekorbizjē definēja piecus mūsdienu arhitektūras pamatprincipus.* Tā ir Rema Kūlhāsa projektētā ēka. Māja, kas tika projektēta cilvēkam ar kustību traucējumiem. Īpašnieka vajadzības pieprasīja īpašus mehāniskus risinājumus, kas veicināja arhitektūras domas attīstību jaunā dimensijā. Par tulkojumu Man nav valodnieciskās izglītības, un tas, ko tūlīt teikšu, droši vien sakaitinās profesionālus tulkus, bet es uzdrošinos apgalvot, ka man lāgā nepatīk latviešu valodā pieejamais tulkojums šī gada arhitektūras biennāles nosaukumam, kuru atradu Latvijas Arhitektu savienības mājaslapā (http://www.architektura.lv un arhitektūras portālā www.a4d.lv) - Visumā. Arhitektūra pāri ēkām, jo tulkojums neatbilst biennāles kuratora Ārona Betska uzstādījumam. Betskis nemeklē arhitektūru pāri ēkām. Betskis nemeklē arhitektūru visumā, kosmosā vai citās dimensijās. Viņš nemeklē pārlaicīgu arhitektūru, kas stāvētu "pāri ēkām". Kurators vispār nemeklē ēkas. Betskis apgalvo, ka lielākā daļa celtņu ir neglītas, nederīgas un izšķērdīgas. Tomēr, ja arhitektūra ir brīnišķīga, viņš saka, tā var ievest mūs pasaulē, kurā tikai mākslas var ievest. Tādēļ viņš uzaicināja arhitektus, kuri pašlaik būvē visvairāk, piemēram, Herzog&de Meuron, veidot instalācijas, kam ar tīru būvniecību nebūtu nekāda sakara. Kurators vēlējās redzēt eksperimentus ar telpu apstākļos, kad nav jādomā par pasūtītāju, budžetu un konstrukciju noturību. Manā izpratnē Betska Out There: Architecture Beyond Building būtu tulkojams kā Ārpusē. Arhitektūra aiz ēkām, jo tas, ko kurators meklē, atrodas ārpus realitātes, kurā praktizējošs arhitekts pavada savu mūžu - rēķinoties ar apstākļiem un izejot uz kompromisiem, tādēļ ka pastāv pasūtītāja gaume, politisks uzstādījums vai budžeta ierobežojumi. Betskis jau neaicina pacelties pāri un radīt kaut ko pārlaicīgu, viņš saka - hei, te ir mūsu laiks, darām kaut ko aizraujošu. Paskatāmies no otras puses. No - aiz. Arī filmas Kulhasa mājas dzīve (Koolhaas Houselife), kuras kadrus aprakstīju sākumā, veidotāji Ila Beka un Luīza Lemuāna neuzrunāja tās autoru Remu Kūlhāsu. Autori neuzrunāja cilvēku, kam māja pieder (piederēja), bet gan sievieti, kas šo māju pazīst vislabāk, kas šo māju tīra katru dienu. Darbs nekad nebeidzas, viņa stāsta. Putekļi. Putekļi. Un tekošs jumts. Nekādas pārlaicīguma sajūtas. Vislabāk Betska uzstādījumu demonstrēja Beļģijas ekspozīcija 1907…. After Party. Autori bija radījuši metāla konstrukciju, kas Beļģijas paviljonam nodrošināja jaunu pagalmu. Pagalms, kā arī pats paviljons bija piebērts ar milzīgu daudzumu konfeti. Tieši šajā ekspozīcijā varēja saprast, ko tad Betskis meklē. Viņš meklē emocijas. Cilvēcīgumu. Jo te jau ir mūžīgais jautājums - kas ir laba arhitektūra, un kas ir vienkārša būvniecība. Atbilde ir visai vienkārša - arhitektūra ir tā, kas tevi, cilvēku, uzrunā. Kas izraisa jūtas. Labu arhitektūru nevar lāgā izmērīt vai izskaidrot. Var tikai sajust. Kā konfeti ar kāju pēdām vientulībā, milzīgā tukšā telpā pēc tam, kad ballīte jau beigusies. Par telpu Betskis runā par to, ka arhitektūra piedāvā un definē visgreznāko mūsdienu pasaules fenomenu - telpu. Lai cik paradoksāli neliktos, tieši telpisku eksperimentu Arsenālā izstādītajās ekspozīcijās pietrūka. Arhitekti joprojām operē ar pierastām un novecojušām telpas organizācijas metodēm: sienām, plakaniem ekrāniem, uz kuriem tiek projicēts attēls. Daudz teksta, videoierakstu ar runājošām galvām. Arhitektu runāšana. Darīšanas maz. No Arsenālā piedāvātajām ekspozīcijām viena no interesantākajām šķita Frenka Gērija, arhitekta, kurš šogad saņēma Zelta lauvu par mūža ieguldījumu, radītā. Gerija arhitektūras valodai raksturīgās forma ir uzbūvēta koka konstrukcijā, kurā izstādes laikā strādnieki ar rokām ievieto mālu. Māls žūstot sprēgā un veido virsmu, kuru cilvēks nevar ietekmēt procesa laikā. Daudzi var man iebilst, ka cilvēcīguma faktors ir vismazāk Betski interesējošā tēma, jo arhitekti, kas tika pieaicināti veidot ekspozīcijas internacionālajā izstādē, pieder pie tiem, kuru eksperimenti ir visegoistiskākie mūsdienu arhitektūras vēsturē, piemēram, Zaha Hadida un Frenks Gērijs. Tie ir arhitekti, kuru formu valoda ir bijusi klaji dekoratīva un pašmērķīga. Vai Rems Kūlhāss, kurš nekļuva par filmu režisoru arī tādēļ, ka kādu dienu konstatēja, ka arhitektam ir lielāka vara, arhitekts var ietekmēt paaudzes. Postarhitektūra Kādu dienu arhitektūra var pavērsties pret cilvēku, kas to ir projektējis. Polijas nacionālā ekspozīcija Hotel Polonia. The Afterlife of Buildings (Nikolā Grospjērs, Kobass Laksa) runā par to. Polijas ekspozīcija runā par laiku, kas iestāsies pēc postmodernisma, - postarhitektūras laiku. Hotel Polonia rāda XXI gadsimta beigas, kad ēkas, kas ir pabeigtas šā gadsimta sākumā, mainīs savu funkciju un no bibliotēkām pārvērtīsies par izklaides centriem vai cietumiem. Ekspozīcijas sastāv no profesionāli kvalitatīvām foto montāžām, un Polijas paviljona nosaukuma priekšpusē parādījušies burti HOTEL. Polija saņēma Zelta lauvu par labāko nacionālo ekspozīciju. Nacionālās ekspozīcijas Venēcijas biennālē šogad vairāk kā nekā citus gadus parādījās atšķirība starp kuratora piedāvāto ekspozīciju - internacionālajā izstādē Arsenālā un Itālijas paviljonā, un nacionālajām ekspozīcijām. Liela daļa valstu lāgā nebija ņēmusi vērā kuratora uzstādījumu. Piemēram, Spānija rādīja būves un projektus, kas tapuši pēdējo gadu laikā. Tieši Spānijas ekspozīcija atzīmējama kā spēcīgākā arhitektūras kvalitātes ziņā. Jāpiemin mani visvairāk interesējošo divu valstu ekspozīcijas - Latvijas, kurā esmu uzaugusi un ieguvusi arhitekta izglītību, un Norvēģijas, valsts, kurā dzīvoju un strādāju pašlaik. Par Latviju jāsaka, ka Reinis Liepiņš un Ēriks Božis ar savu Dust Room bija ieklausījušies Betskī un mēģinājuši runāt par to, kas ir arhitektūras būtība. Pati ekspozīcija ir kvalitatīvs amatniecības paraugs. Reiz kādā intervijā Ēriks teica, ka viņš uzskata - mūsdienu mākslai nedrīkst būt jēga. Ja tai ir jēga, tā vairs nav māksla. Un viņam ir taisnība. Man šķiet - šoreiz te bija pārāk daudz jēgas - videoieraksts ar putekļu noņemšanu no ēkas, izpētes process, palielinājumi uz melna fona (melna krāsa vienmēr izskatās vislabāk), bīdāmi paneļi. "Riktīgi smuki." Bet varbūt tādēļ tās mākslas nedaudz pietrūka. Pietrūka emocijas. Emocionāli visiedarbīgākā bija melnā grīda, kas iezīmēja ieeju ēkā. Precīzāk - putekļi uz tās. Norvēģi bija ignorējuši Betska uzstādījumu un atveduši Norvēģijas mūsdienu spožākā arhitekta Sverres Fēna retrospekcijas izstādi, kuru pirms tam varēja apskatīt Oslo arhitekta jaunākajā veikumā - arhitektūras muzeja piebūvē. Izstāde tika izrādīta vienā no šī arhitekta brīnišķīgākajām celtnēm - Skandināvijas paviljonā. Šis lēmums tika pieņemts, lai savienotu abus darbus, - Skandināvijas paviljonu, celtu 1962.gadā, un arhitektūras muzeju, kas tika pabeigts 2007.gadā. Norvēģijā šī ekspozīcija tiek vērtēta kā vieglākā ceļa iešana, tomēr tā ir patiesas cieņas un pateicības izrādīšana kādam, kura mūžs veltīts arhitektūrai. Cik daudzus cienījamus latviešu arhitektus esam rādījuši pasaulei? Mūsu modernistus, kas ir atdevuši savu mūžu arhitektūrai, cēluši būves, ar kurām mēs varam droši prezentēties pasaules līmenī. Daži no viņiem vēl ir dzīvi un joprojām strādā. Modris Ģelzis, piemēram. Es domāju par Salaspils memoriālo ansambli, celtu 1967.gadā (arhitekti G.Asaris, O.Ostenbergs, I.Strautmanis, O.Zakamennijs, tēlnieki Ļ.Bukovskis, O.Skarainis un J.Zariņš). Varbūt šogad Venēcijā vajadzēja rādīt Salaspils memoriālo ansambli? Tā ir arhitektūra, kas atbilst biennāles uzstādījumam - tā ir arhitektūra pāri ēkām. Tā rāda mūsu modernistus un stāsta par mūsu vēsturi. Nav svarīgi, ka memoriāls celts 1967.gadā, tā joprojām ir emocionāli uzrunājoša arhitektūra. Zelta lauva par labāko veikumu internacionālās izstādes daļā tika Gregam Linam par mēbelēm, kas tika izgatavotas otrreizējās pārstrādes ceļā no bērnu rotaļlietām. Lins strādā ar datora palīdzību - vispirms tiek radīts modelis, pēc tam rotaļlietas tiek precīzi piegrieztas. Tiem, kuri jautā par arhitektūras nākotni, šeit ir atbilde - datora iespēju izmantošana un produktu otrreizējā pārstrāde. Koķetērija ar ekoloģisko tēmu un barokālu formu radīšana. Formu, kurām īsti nav jēgas. Formas, bez kurām mierīgi varētu iztikt. Un tomēr tajās ir kaut kas bezgala cilvēcīgs. Varbūt atmiņas par laiku katra cilvēka dzīvē, kad ēkas vēl bija tik lielas. Un arhitektūra bija aiz tām.u *Pieci modernisma pamatprincipi: kolonna, funkcionālā neatkarība starp karkasu un sienām, brīvais plānojums, nepiesaistīta fasāde un jumta dārzs