Artis Svece: Pret pozitīvismu
Ekonomiskā krīze likumsakarīgi izraisa arī sociālās krīzes, un tas viss izspēlējas arī personisko attiecību, psiholoģiskajās u.c. krīzēs. Vārdu sakot, ir par ko uztraukties un sūroties. Netrūkst cilvēku, kam tas viss vienā brīdī piegriežas, un viņi saka — pietiek gausties, pietiek negatīvisma, mēs esam par pozitīvismu.
Problēma ir reāla — kā tikt galā ar nepatīkamo, kas mūs visus pašlaik skar, ieskaitot nedrošību un nenoteiktību. Viena pieeja ir iekūņošanās, teiksim: "Es vispār vairs neskatos televīziju, tur ziņo tikai par slikto." Lieki piebilst, ka šāda pieeja ir stipri tuvredzīga. Turklāt nav pamata domāt, ka, ja mēs par nepatīkamo pārstāsim domāt vai domāsim pretējo, tad "negatīvā" parādība izzudīs. Šīs ilgas pēc maģiskajiem līdzekļiem nekavējas izmantot politiķi, kas, piemēram, pārmet medijiem, ka tie stāsta tikai par negatīvo, un aicina runāt par pozitīvo. Ja dodam priekšroku ārvalstu piemēriem, tad varam atcerēties Niksona viceprezidentu Egņū, kurš žurnālistus saukāja par "muldošajiem negatīvisma nabobiem", un iemesls bija masu mediju kritiskā attieksme pret karu Vjetnamā. Diemžēl publika, kas alkst "pozitīvā", gana bieži notic šiem aicinājumiem un parasti viļas, jo, kā jau tas gadās ar maģiskiem līdzekļiem, pusnaktī to iedarbība beidzas, un kariete, izrādās, nav bijusi nekas cits kā parasts ķirbis.
Vai tas nozīmē, ka atliek vienīgi sūkstīties? Pirmkārt, arī pret žēlošanos un sūkstīšanos jāizturas uzmanīgi. Ja cilvēks žēlojas, tas nenozīmē, ka viņš ir padevies liktenim vai netic nekam, šādas runas var būt tikai viens no daudzajiem līdzekļiem, kā tikt ar problēmu galā, kaut vai izrunājot to, vai varbūt cilvēkiem īsti nav nekā cita, par ko runāt. Otrkārt, mediju piemērs uzrāda klasisku jautājumu — kā panākt, lai dzīves dažādās sfēras atrastos savstarpējā harmonijā. Problēma ir nevis tā, ka masu mediji ziņo par negatīvo, bet tā, ka daļai cilvēku, šķiet, mediji dzīvē ieņem pārāk lielu lomu: "ja medijos nav pozitīvā, tātad arī manā dzīvē nav", bet tas ir absurdi. Problēma ir, kā arī krīzes laikā atvēlēt savu vietu darbam, savu — naudas lietām, savu — ģimenei, savu — draugiem, savu — avīzei, savu — grāmatai vai mūzikai, turklāt tā, lai viena sfēra nepārņem pārējās. Un visbeidzot — sūkstīšanās pretstats ir nevis pozitīvisms un pašiedvesma, bet lietišķums, un mana pārliecība ir, ka mēs tiksim ātrāk galā ar krīzi, nevis domājot, ka "esam vareni", bet domājot par lietu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.