Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Aušība ar morāli

Par to, vai Dāvja Sīmaņa jun. (režija) un Andreja Rudzāta (kamera) filma Valkyrie Limited latvju mēlē būtum jātulko kā "Valkīra ar ierobežotu atbildību" (SIA) vai "Apspiestā militāriste", domas, tā teikt, dalās. Vieni uzskata, ka Sīmanis jaunākais, filmējot Riharda Vāgnera operas Valkīra iestudējuma tapšanu Latvijas Nacionālajā operā, iespējams, pats to neapzinoties, radījis apburošu, lielisku pamfletu ne tikai par (visiem zināmo) patiesību, ka "mākslinieki ir drusciņ/dikti traki", un šoreiz "trakā" lomā tātad sanāk operas interpretētājs Viesturs Kairišs, kurš filmas sākumā pavisam rātni un mierīgi spēj savai angļu valodas pasniedzējai uzdot naivu jautājumu, brīnoties, ka angļu vārds "fly" patiešām nozīmē arī mušu ("un to mūsu Eirovīzijas grupu sauca muša?"), lai Valkīras pirmizrādes dienā uz operas skatuves lamātos sešstāvīgiem krievu "mātes vārdiem": lūk, līdz kam var cilvēku novest radošais stress! Māksla ir smieklīga.
Valkyrie Limited. Rež. D.Sīmanis jun., oper. A.Rudzāts. Studija Lokomotīve

Valkyrie Ltd. ir ne tikai mākslinieku — režisora, scenogrāfa, diriģenta — portrets interjerā, bet arī spilgta liecība par to, kāds ražošanas haoss un "dižo mākslinieku" solistu individuālo kaprīžu histērija valda Operā izrādes tapšanas periodā (jebkurā teātrī patiesībā), un it kā jau "parastajai publikai" būtu labāk šajās aizkulisēs nebāzt snuķi. Citādi var nosist apetīti izrādes baudīšanā, ja zini, ka, piemēram, galvenā soliste atsakās vilkt mugurā dzeltenstrīpainus bitīšu plastikas brunčus tikai tāpēc, ka viņai dibens tāds resnāks (nu un, ja vizuālajam tēlam tā vajag?). Vai — ka plikie un apģērbtie koristi izrādes laikā patiešām riskē ar locekļu savainošanu, lēkājot pa dekorāciju sastatnēm, kurām trūkst pienācīgu tehniskās drošības garantiju: a moš viss būs labi tāpat? Vai, kā valkīru kora meitenes mēģinājumos ņirdz par stulbajām zirgu astēm, kas viņām būs jāvicina izrādes laikā, lai gan pašas nespēj precīzi atkārtot nevienu horeogrāfa ierādītu kustību...

Vārdu sakot, māksla ir smieklīga un "neticama" pēc būtības. Māksla prasa upurus. Un — ar mākslu nodarbojas tikai dulnie, apsēstie, jā, arī savu egoistisko artistiski sublimatīvo ambīciju vergi (paldies Dievam, ka Sīmanis juniors nesāka savā jautrajā filmā noskaidrot, uz kādu intelektuālo un mitoloģisko konceptu kauliem ir būvēta šīs Valkīras izrādes miesa).

Un baigu galā operā nodziest gaisma, orķestris, paklausot viena rūķīša nūjiņas vicināšanai, sāk darīt brīnumus, veras priekškars un mēs labticīgi dodamies nereālā skaļu aurojošu māžu un mošķu valstībā, un viņi visi tur, Aizspogulijā, tajā necilvēcīgi ilgajā laikā, ko ar saviem miljoniem nošu blusiņu uz piecām līnijām samudrījis Vāgners, ar tavu sirdi, dvēseli un būtvi izdara kaut ko tādu, kam saules gaismā tu pats īsti netici un par ko tev tā kā bišķi kauns — tu atveldzējies mūzikā kā Dieva ausī. Tu kļūsti labāks. Pie visa teātra ikdienas norišu "ārprāta" un šķietamajām bezjēgas muļķībām, kas risinās uz ekrāna, šī mākslas virsjēgas enerģijas sajūta nepazūd — kas, protams, arī ir laba kino pazīme. Kā tur Anna Andrejevna Ahmatova teica: kaut jūs reiz zinātu, no kādas drazas dzimst dzeja, kaunu nezinot...

Ne tikai dokumentēt

Protams, viss iepriekš rakstītais uz dzīvi (filmu) attiecas pastarpināti — pārāk daudz zināt reizēm ir ne tikai ausīm, bet arī veselajam saprātam, ja ne dzīvībai, bīstami. Jo Sīmanim jun. aiz ādas ir vēl kas — viņš vēlas ne tikai dokumentēt konkrētas operizrādes mēģinājumu procesu (kas nav fiziski iespējams), bet radīt pats savu, personīgo mītu par šo miljonu ļaužu kopējiem pūliņiem nepelnīti dēmonizēto un, spriežot pēc Džonatana Karra ķieģeļa Vāgneru klans (2008, apgāds Dienas Grāmata), visai aušīgo, vieglprātīgo, bezatbildīgo un "morāli nenoturīgo" personāžu, vārdā Rihards Vāgners.

Proti, režisors izgudro pielietot vecu paņēmienu "filma filmā", no kuras jāsecina, ka Vāgnera dižuma "aste", t.i., mūsu paviršie kolektīvie priekšstati par Unser Gott Wagner, aug neba no kādām senģermāņu varoņteikām un citiem mitoloģiskiem niekiem, komponista un viņa nepateicīgo pēcteču saistības ar apšaubāmām politiskām figūrām, viena iedomīga veča — parazīta (Vāgners tak pat no provinciālā miesta Rīgas aizmuka atkal sataisīto lielo parādu dēļ) — uzpūtīgajām pašslavināšanās sesijām, bet gan... no mēmā ekspresionisma laika kinematogrāfa, kurš, kā zināms, ir neiedomājami smieklīga atrakcija — nu, tāds riktīgs Disneja Mikimauss. Štrunts, ka Sīmaņa paša saorganizētās "dzīvās bildes" — melnbaltā mēmā kino stilizācijas, kur vīrišķu trio vajā un moka un kaislē deg pēc divām daiļavām, vienu kā faustiskās Grietiņas tipāžu, otru kā militāri ekipēto vācieti Āriju no zināmās Raiņa lugas, lai galu galā veči izpildītu arhetipisko "Melnā bruņinieka — Lāčplēša" cīņu kraujas malā, ir pulka reižu aizraujošākas kā tas, kas notiek uz LNO skatuves, kur neviena lieta nesākas laikā un neviena butaforija nedarbojas, kā pienākas, bet nabaga dziedātāji drīzāk atgādina apjukušus jampampiņus, kas nez kādēļ vācu valodā patētiski taurē "kaut ko cēlu, lielu, nezināmu" (asprātīgi filmā ieviests operas libreta izklāsts — to visu laiku iPod austiņās klausās režisors Kairišs, bet mēs dzirdam un novērtējam — tas taču ir kaut kāds murgs!).

Nebūs lieki piebilst, ka pašaizliedzīgo, galīgi neatpazīstamo mēmfilmas aktieru lomās kā izdresēti iejutušies Inga Misāne, Elīna Vāne, Gatis Gāga, Ģirts Rāviņš un Januss Johansons. Lielisks ir Andreja Rudzāta operatora darbs.

Māņu kustība

Režisors Sīmanis V.Kairišu, I.Blumbergu, A.Nelsonu arī atzīmē kā lomu tēlotājus, tā galīgi sapūderējot smadzenes skatītājiem, jo sevišķi tiem, kas neko nav dzirdējuši, ka (vismaz) gadus desmit jau eksistē filmu žanrs, saukts mockumentary — dokumentālās un spēles jeb inscenētās filmas apvienojums. Un kurā starptautiskus panākumus, Oskarus ieskaitot, guvuši tādi režisori kā Saša Barons Koens, Morgans Sperloks, Maikls Mūrs, Liks Millē, Aleksejs Fedorčenko, Pīters Džeksons (viņa Forgotten Silver ir šedevrs — rekomendēju!), bet šo dižo māņu kustību aizsāka Pīters Votkinss, 1965.gadā pēc BBC pasūtījuma uzņemot The War Games, kurā, izmantojot ASV baisā atomuzbrukuma kadrus no Hirosimas un Nagasaki, inscenēja TO PAŠU, tikai Londonai. BBC filmu aizliedza. Valkyrie Limited arī vajadzētu aizliegt, lai nelaupītu pēdējās ilūzijas tiem, kas dikti, dikti mīl teātri (joks).

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Modes muzeja jaunā izstāde Auksti

Izstāde veltīta rudens un ziemas sezonas apģērbiem un aksesuāriem un aicina iepazīt virsdrēbju vēsturi, kā arī aizdomāties par klimata saikni ar apģērbu, ko valkājam.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja