Bērnu Nobela uznāciens
Ne velti Astridas Lindgrēnes Memoriālā balva (ALMA) tiek saukta par bērnu Nobelu. Pēc Nobela prēmijas literatūrā tā ir otra lielākā literārā balva pasaulē — 540 000 eiro. Balvai, ko 2002.gadā dibināja Zviedrijas valdība, var nominēt rakstniekus, ilustratorus, lasīšanas veicināšanas organizācijas vai stāstniekus. Larijs Lemperts, ALMA žūrijas priekšsēdētājs, bija ieradies Rīgā sakarā ar Jāņa Baltvilka literārās balvas pasniegšanu.
Kāda bija jūsu motivācija pievērsties bērnu literatūrai?
Tā bija interese strādāt ar bērnu tiesībām — ar viņu tiesībām tādā izpratnē kā pieeja grāmatām, mūzikai, teātrim.
Bērni bieži nezina, ko vēlas, pirms viņiem netiek piedāvātas alternatīvas. Vai jūs uzskatāt, ka daudzi bērni mūsdienās labprāt izvēlētos grāmatas, nevis, teiksim, internetu?
Es domāju, ka viņi izvēlētos. Man ir daudz bērnu. Vecākajiem jau ir pāri trīsdesmit, bet es atminos, ka lasīšana kopā deva sava veida tuvību starp pieaugušo un bērnu. Turklāt grāmatas maniem bērniem atvēra pasauli. Ir svarīgi, ka bērnam ir savas zemes grāmatas, bet ir arī ļoti svarīgi, ka ir grāmatas no pārējās pasaules, kas tulkotas dzimtajā valodā. Un ne tikai no anglosakšu vai Rietumu, bet no plašākas pasaules, lai parādītu, kādos apstākļos dzīvo citi bērni, ka ir dažādi dzīvesstāsti, reizēm tie paši stāsti, taču izstāstīti dažādos veidos. Turklāt, kad bērni lasa grāmatas, viņi piekļūst dažādām savas identitātes vietām, viņi ir kas vairāk nekā objekts, viņi spēj piedalīties, pieņemt paši savus lēmumus. Attīstīt valodu ir ļoti svarīgi. Mūsdienu demokrātijā bērnam vajadzētu dot izvēles instrumentus un iespējas. Grāmatas šai ziņā ir ļoti nozīmīgas. Es patiešām domāju, ka bērni izvēlas grāmatas, ja viņus pie tām pieradina. Zviedrijā bērnu bibliotēkas lasītājus meklē jau starp vēl nedzimušajiem. Mēs dodamies uz jauno māšu centriem informēt, ka mums ir grāmatas par jauno māti interesējošiem jautājumiem, kā arī norādām, ka, ierodoties ar jaundzimušo bērnu bibliotēkā, mēs bērnam uzdāvināsim grāmatu. To mēs darām, lai atbalstītu māti un bērnu, tēvu un bērnu. Zviedrija ir ļoti organizēta zeme. Tā reizēm var būt diezgan garlaicīga, bet tā ir ļoti prasmīga organizatoriskajos jautājumos. Es varu uzzīmēt kāpņveida shēmu, kura atspoguļo, ka mēs uzrunājam bērnu visos līmeņos — caur māti gaidībās, jaundzimušo, skolā. Tas tiek darīts, lai sekmētu viņa valodas attīstību un pieeju informācijai.
Vai ir pazīmes, kas liecinātu, ka digitālajā laikmetā grāmatu lasīšana ir mazinājusies? Teiksim, ka lasīšanu ir aizvietojuši ar internetu un elektroniskajām spēlēm?
70.gadu beigās nāca video. Visi bija nobijušies, ka televīzija un video pārņems bērnu. Kas attiecas uz Zviedriju, es domāju, ka lasīšana nav sevišķi mazinājusies. Ja televīzija ir kaut ko pārņēmusi, tad tās ir citas lietas. Ja bērni ir internetā, arī tas ir labi. Bibliotēka ir kas vairāk nekā lasīšana, tā ir tikšanās vieta. Bibliotēkā ir vieta, kur vari izdarīt savu izvēli. Tev nav obligāti jālasa, tu vari tur būt internetā, tu vari būt ar draugu, tu vienkārši esi vidē, kas tev ir draudzīga, kas tevi atbalsta. Taču es uzsveru, ka lasīšana kopā ar draugiem un vecākiem ir ļoti vajadzīga, jo tā dod kopējo pieredzi. Man ir saglabājušās atmiņas par to, kā mums lasīja priekšā. Svarīgais tajā visā ir stāstīšana — vienalga, vai tas notiktu caur rakstīšanu, lasīšanu, filmām, videospēlēm. Man nepatīk stāsti, kas sarakstīti, lai pamācītu. Bet ja tas ir labs stāsts, tad tu tāpat mācies no tā. Kāds zviedru bērnu grāmatu autors ir teicis, ka nav labu pedagoģisku grāmatu, bet mācīties var no visām labām grāmatām. Labā stāstā tu iejūties un mācies dzīvi, tas atver tavu prātu. Tāpat var jautāt, kādēļ lai neskatītos televizoru, ja patīk filmas? Bērni uzņem impulsus daudzos veidos. Lai saprastu, kas ir laba filma, jāredz slikta. Un kas vispār ir labs un slikts?
Kā radies priekšstats, ka televīzija ir slikta?
Mēs uzskatām, ka tā apdraud mūsu vērtības. Es esmu no vecākas paaudzes, man ir 62 gadi. Mēs esam paaudze, kurai grāmatas ir ļoti svarīgas. Mūsu vecākiem pie tām bija grūti tikt, arī mums tās sākotnēji trūka, un tad mums tās pēkšņi bija brīvi pieejamas lielā skaitā. Tagad mums ir bail no jaunām vērtībām — arī no televīzijas. Kāds reiz pat par grāmatām teica — Gūtenberga lāsts! Bet laika pārbaudi pārdzīvo labās grāmatas, nevis sliktās. Tāpat ir ar filmām. Es lasīju ļoti daudz sliktu grāmatu, kad biju jauns. Runājot par literatūru, tu kaut ko zaudē, ja sāc dalīt lietas labajās un sliktajās. Ir labi zināt, ka ir dažādība literatūrā — dažādi žanri, izteiksmes līdzekļi. Skumjāka par draņķīgas literatūras lasīšanu ir nespēja piekļūt literatūras dažādībai. Harolds Blūms apgalvo, ka, viņaprāt, vienīgais, kas būtu jālasa, ir Šekspīrs, jo tur var atrast visu. Manuprāt, pret sliktu literatūru nav jācīnās, bet jādod pieeja arī labai literatūrai.
Vai laika gaitā ir notikušas pārvērtības bērnu literatūras tematikā? Bērnu literatūrai vienmēr piemituši divi aspekti — fantāzijas lidojums un morāle. Vai šie divi aspekti joprojām ir dominējošie?
Šodienas zviedru bērnu literatūrā ļoti pamanāmu vietu ieņem detektīvstāsti. Sava morāle ir visās šajās grāmatās, jo vienmēr ir kaut kas, ko grāmatas autors vēlas pateikt. Personīgi es bērnībā nelasīju fantāzijas grāmatas, mana domāšana bija pārāk taisnstūraina. Protams, arī tajās ir morāle. Taču varbūt galvenais ir, ka tās tevi aiznes uz citām pasaulēm.
No otras puses, bērnu literatūrā pat ir sociālais un maģiskais reālisms, ko, piemēram, pārstāv Ligja Božunga (Lygia Bojunga) no Brazīlijas, kura 2004.gadā saņēma A.Lindgrēnes Memoriālo balvu. Viņas darbi tika sarakstīti autoritārisma laikā Brazīlijā. Viņa mēdz teikt, ka, par laimi, ģenerāļi nelasa bērnu grāmatas, jo viņas stāsti šo to pasaka par vērtībām, par humānismu.
Jūs sakāt, ka bērnu literatūras mērķis ir sniegt ieskatu pasaulē, bet bērnu grāmatas jau bieži ir nereālas, tās gandrīz vienmēr beidzas labi.
Es teiktu, ka galvenais motīvs, kāpēc bērniem būtu jādod pieeja literatūrai, ir prieks, kas rodas lasot. Mēs nevaram lasīt kaut ko, ja tas nesagādā prieku, tikai mācīšanās pēc. Cik gadus mēs esam gājuši skolā, neko neiemācoties? Priekam ir jābūt klātesošam. Turklāt bibliotēkas un grāmatas spēj mūs vest pāri visām robežām, izvest ārpus šaurās pasaules, kurā dzīvojam, parādīt citas vērtības, citas pasaules. Tāpēc ir svarīgi tulkot grāmatas no svešvalodām. Grāmatas ir tilti starp tautām. Latviešu bērnu grāmatas jātulko zviedriski, lai zviedru bērni saprastu, kā ir dzīvot Latvijā. Ārzemju grāmata sniedz ne vien ieskatu citā kultūrā, tā ļauj paskatīties citādi uz dzīvi. Puse grāmatu, kas ir publicētas Zviedrijā, ir tulkojumi. Taču 70% ir tulkotas no angļu valodas. Otra lielākā grupa — no japāņu valodas. Ļoti maz grāmatu tiek tulkotas no Eiropas valodām.
Tas ir komerciālu apsvērumu dēļ?
Jā, komerciālu, bet arī tradīcijas dēļ. Ir jāpaiet laikam, lai atvērtos citu zemju literatūrai. Mēs pērkam to, ko mēs uzskatām par labu esam. Esmu pieradis lasīt ar zviedra acīm. Tas nozīmē, ka man ir jāpierod novērtēt citus rakstīšanas veidus. Un izdevniecības necenšas cilvēkus pie tiem pieradināt. Viņi zina, ka zviedru rakstniekus pērk ļoti labi, arī angļu un amerikāņu, jo tie ir slaveni un raksta mums pazīstamā veidā. Tas ir tāpat, kā skatīties filmas. Amerikāņu filmas mēs burtiski apēdam, bet tiklīdz redzam filmu no, teiksim, Irānas, mēs to uztveram kā svešu. Bibliotekāriem un izdevējiem jāpiestrādā pie tā, lai viņi vairāk pieņemtu un uzdrošinātos. Japāņu ilustratoru un rakstnieku Rjodzi Arai (Ry?ji Arai), kurš saņēma
A.Lindgrēnes balvu 2005.gadā, neviens nevēlējās publicēt. Mēs viņu novērtējām kā labāko ilustratoru pasaulē. Pat pēc tam viņu neizdeva, sakot, ka nav gatavi publicēt japāņu ilustratoru. Es atbildēju, ka varbūt jūs neesat gatavi, bet katram bērnam ir tiesības būt gatavam. Šis gadījums demonstrē konfrontāciju starp bērna tiesībām un izdevēja interesēm. Es teiktu, ka bērna tiesības ir lielākas šajā gadījumā, un tāpēc vajadzētu atrast veidus, kā atbalstīt tulkojumus no visas pasaules.
Taču tādas ziemeļu rakstnieces kā Astrida Lindgrēne un Tūve Jānsone guvušas starptautisku popularitāti. Kas bija tās pamatā?
Es domāju, ka galvenais iemesls tam bija — tas izklausās kā klišeja — fakts, ka viņas respektēja bērnu. Viņas nekad necentās mācīt bērnu, viņas skatījās bērnam acīs, un viņas vēlējās izstāstīt labu stāstu. Viņas nesekoja normām. Pepiju Garzeķi uzreiz noraidīja viena no lielākajām izdevniecībām, sakot, ka nekad nepublicēs neko tādu. Viens no pazīstamākajiem literatūras profesoriem Zviedrijā pateica, ka tikai slimā prātā var dzimt tāds stāsts. Lindgrēne uzdrošinājās uztvert bērnu nopietni. Viņa uzskatīja, ka bērnam ir ko teikt, un vēlējās pastāstīt par Pepijas, kuras māte bija mirusi un tēvs aizbēdzis uz Klusā okeāna salu, piegājienu dzīvei. Šis stāsts tiek bērnam stāstīts ar bērna acīm, taču netiek stāstīts bērnišķīgi. Viņa ataino savā veidā politiskas un cilvēciskas vērtības. Es teiktu, ka Lindgrēne cīnījās par cilvēci un tās izdzīvošanu — par bērniem, par dzīvniekiem. Arī Tūve Jānsone. Es domāju, ka šis respekts uzrunāja pasauli.
Vai, audzinot savus bērnus, jūs izvēlējāties grāmatas viņiem vai viņi izvēlējās paši?
Būt bibliotekāram un tēvam ir ļoti grūti. Es nesu mājās to, kas patika man, nevis viņiem.
Vai ir kādas tēmas, no kā bērnus vajadzētu sargāt grāmatās? Vai ir tēmas, ko vajadzētu veicināt?
Pretrunīgas grāmatas būs vienmēr — tādā izpratnē, ka būs ģimenes, kas nevēlēsies redzēt zināmas bērnu grāmatas savu bērnu rokās. Daži cilvēki vienmēr teiks, ka viņi nevēlas rādīt bērniem homoseksuālismu. Taču, manuprāt, ir labi, ka pretrunīgas grāmatas tiek publicētas. Vecāki, protams, var izvēlēties grāmatas, kas viņos neizraisa mulsumu. Mana sieva, latīņamerikāniete, vienmēr brīnās, kādēļ zviedru bērnu grāmatās ir tik daudz traģēdijas, kādēļ tās ataino šķiršanos. Es atbildu, ka tā ir dzīves daļa. Bet Latīņamerikā tas nav ierasts. Tāpat ir grāmatas, kas ataino, ka bērns dzīvo ar diviem tēviem. Vieni teic, ka tas nav dabiski. Bet kas ir dabiski šodien? Dabiski ir tas, ka cilvēki izvēlas dzīvot dažādi un mums ir tiesības to zināt.
Bet vai tad nav nekādas robežas saistībā ar to, ko var publicēt bērnu grāmatās?
Jā, ir robežas, protams. Mums bija diskusija, kad Kongo pirms pāris gadiem tika publicēti Tin Tin piedzīvojumi. Afrikāņi tajā ir attēloti kā mežoņi. Es teiktu, ka bilde, kas attēlo personu kā mežoni, varbūt samulsina bērnu par daudz. Es lasītu tādu grāmatu kopā ar bērnu un to pārrunātu, bet par to var diskutēt, vai šodien vajag grāmatas, kas ataino, teiksim, melnādainos vai indiāņus kā mežoņus. 70.gados Dānijā tika sarakstīta grāmata Kas notika, kad nomira Pelles tētis?. Tā bija par puiku, kura tētis pakārās, kad zaudēja darbu. Šodienas situācijā tas varbūt būtu par daudz. Bērnam varētu rasties jautājums, vai visi daudzie vecāki, kas zaudē darbu, izdara pašnāvību? Svarīgs ir konteksts. Es nekad necenzētu. Internetā un televīzijā ir ļoti vardarbīgas bildes, un no tām atšķirībā no teksta, ko var vienmēr dažādi interpretēt, ir grūtāk pasargāt, tās ir tiešākas. Šai ziņā grāmatas dod bērnam vairāk laika sagremot stāstu, apcerēt to un runāt par to.
Bērnu pasaules uztvere nav politiski korekta, pieaugušajam tā bieži šķitīs aizvainojoša. Bērnībā es pati lasīju grāmatas, kur melnādainie bija uzzīmēti kā mežoņi, bet izaugot, protams, saproti, ka tā gluži nav. Taču bērnībai šie eksotiskie tēli piešķīra pat savu krāšņumu.
Jā, bet šie tēli var vēlāk radīt arī daudz aizspriedumu, un tāpēc par tiem ir jādiskutē. Ja mēs tā darām, tad tie zaudē savu potenciālo bīstamību. Protams, grāmatas, kuras sarakstītas XIX gadsimtā, pauda citas vērtības. Tas jāskata kontekstā. Te mēs atgriežamies pie Šekspīra. Uzskata, ka daži viņa darbi var šķist antisemītiski. Bet toreiz bija citas vērtības.
Mūsdienās, pateicoties tehnoloģijām, no bērna ir grūti ko noslēpt. Kā ieturēt līdzsvaru starp atklātumu un morāli?
Bērna morāle bieži ir nesabojātāka, tiešāka. Kā bibliotekāram man ir labs piemērs. Ja vaicās pieaugušajam, kāpēc grāmatas jānodod bibliotēkā laikā, viņš atbildēs — pretējā gadījumā būs jāmaksā sods. Ja to pašu vaicās bērnam, viņš atbildēs — tāpēc, lai citam bērnam nevajadzētu uz to gaidīt. Kad reizēm jūtos nomākts, es atceros šo, un tas mani uzmundrina.
Šogad A.Lindgrēnes Memoriālā balva tika Tamera institūtam Gazas sektorā. Kāda ir šīs balvas funkcija, izņemot literāro?
Šī organizācija cīnās par bērnu tiesībām uz grāmatām pat visgrūtākajos apstākļos — kara un okupācijas laikā. Viņu uzstādījums ir, ka bērnam ir tiesības uz laimīgu bērnību, neraugoties uz situāciju, kādā viņi dzīvo. Ja Tamera institūts strādātu, teiksim, Kongo, tas tāpat saņemtu šo balvu. Tam nav nekāda sakara ar politisko situāciju, tas nav atbalsts palestīniešu politiskajai lietai. Tas ir novērtējums cīņai par bērna tiesībām uz grāmatām, zināšanām, bērnību.
Kādēļ ALMA tika dibināta?
Zviedru valdība nolēma dibināt šo balvu par godu A.Lindgrēnei. Daži apgalvo, ka to darīja tāpēc, ka viņa nesaņēma Nobela prēmiju. Mani neinteresē — kādēļ, bet fakts ir, ka ar to viņi iedibināja pasaulē lielāko bērnu literatūras prēmiju. Organizācijai ir nominācijas padomes visā pasaulē, arī Latvijā. Diemžēl Latvija nav nevienu nominējusi, es ceru, ka tas notiks.
Vai par bērnu rakstniekiem parasti kļūst uzreiz vai vēlākā karjerā? Kāda ir bērnu grāmatu autoru motivācija?
Es domāju, ka Astrida Lindgrēne ir cēlusi bērnu rakstnieka prestižu. Pirms tam tikai pieaugušo rakstniekus nopietni ņēma vērā. Viņi bija tie, kas saņēma slavu un naudu. Lindgrēne pēkšņi sāka pelnīt vairāk nekā citi, viņu lasīja un mīlēja visi — bērni un vecāki. Viņa arī radīja jaunu politisko situāciju 50.gadu Zviedrijā, un bērni pēkšņi nokļuva politikas fokusā. Daži pieaugušo rakstnieki pēc tam mēģināja sākt rakstīt bērniem, bet ļoti nedaudziem tas izdevās interesanti. Viņi domāja, ka tas būs vieglāk. Bet viņi neatrada toni, valodu. Es teiktu, ka labākie bērnu autori šodien ir tie, kas jau no sākuma strādā konsekventi ar bērnu grāmatām. Viņi to uzskatījuši jau no sākuma par svarīgu esam. Nedomājiet, ka kļūt par bērnu rakstnieku pēc darba ar pieaugušo literatūru ir vieglāk, tieši otrādi.
***
Larijs Lemperts
Dzimis 1947.gadā ASV, amerikāņa un zviedrietes ģimenē, kas vēlāk pārcēlusies uz Zviedriju.
Studējis sociālo antropoloģiju un kinematogrāfiju.
Sācis strādāt par bērnu bibliotekāru 70.gados.
Lasīšanas veicināšanas projekta Stokholmas lasīšanas gads vadītājs un Zviedru institūta Bērnu grāmatu padomes loceklis.
Pašlaik Stokholmas Starptautiskās bibliotēkas vadītājs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.