Devītais gads

Par vienu no uzvarētājiem bieži vien uzskatām Krieviju, kas paplašināja savu teritoriju un nostiprināja īpatsvaru reģionā. Pie zaudētājiem parasti pieskaitām Zviedriju, kuras lielvalsts pakāpeniski dila. Tieši 1809.gadā ar Fredrikshamnas miera līguma parakstīšanu Zviedrijai bija jāatsakās no Somijas un Ālandu salu teritorijām. Būtu tomēr aplami stāstu par 1809.gadu beigt šajā vietā. Kaut arī Krievijas ietekme Baltijas jūras telpā paplašinājās, nozīmīgākā pārmaiņa bija gluži cita un maz ievērota. Pēkšņi Baltijas jūras austrumu krastu iezīmēja Krievijai pakļautas teritorijas, kuras bija pārsteidzoši autonomas. Radās robežzona starp lielvalstīm un to interešu sfērām. Pēdējo divu simtu gadu tecējumā šī robežzona ir bieži mainījusi veidolu, bet savos pamatos tā nav izmainījusies. Tā ir bijusi un palikusi robežzona. Daudz dziļākas un nozīmīgākas pārmaiņas ir skārušas politiskās vienības abpus šīs robežzonas. Par visām šīm izmaiņām un pārvērtībām parādījies interesants rakstu sakopojums, kas trāpīgi nosaukts Somija, cara impērija un vācieši. Tajā vienuviet apkopotas svarīgākās vēsturnieka Roberta Šveicera atziņas par mūsu telpas vēsturi, visnotaļ XIX gadsimtenī (Robert Schweitzer, Finnland, das Zarenreich und die Deutschen — Helsinki und LŅbeck, 2008). Šveiceram ir ķēriens vēsturi mērīt ar citu olekti nekā vairākumam vēsturnieku. Daļējs izskaidrojums meklējams viņa plašajā skatījumā. Viņš pārliecinoši pārvalda XIX gs. Somijas, Krievijas, Zviedrijas un Igaunijas, Lielvidzemes un Kurzemes vēsturi. Šīs zināšanas viņam paver gluži svaigu skatu uz šo interesanto robežzonu un tās attīstības gaitu. Šīs zināšanas ļauj mums raudzīties pāri robežām un saredzēt kopsakarības. Vēsturnieka Šveicera plašajā ceļojumā daudz pieturas punktu. Te vietā izcelt divus. Pirmkārt, Šveicers bieži atgriežas pie visdažādāko aprindu Somijā un baltvāciešu Igaunijā, Lielvidzemē un Kurzemē prasībām pēc autonomijas. Somijā autonomijai pamatus meklēja struktūrās, kuras bija izveidotas zviedru valdīšanas laikā un skāra visus Somijas hercogistē mītošos iedzīvotājus — somiski, zviedriski un vāciski runājošos, baltvācieši atsaucās uz privilēģijām, kas tieši viņiem piešķirtas kā grupai. Viens no šīs robežzonas pamatiem bija tās autonomija. Reizēm līdzīga, reizēm tik atšķirīga. Otrkārt, Šveicers ļoti dzīvi attēlo baltvāciešu nozīmi robežzonā. 1809.gadā Somiju apvieno vienā teritorijā. Līdz tam Somijas austrumu teritorijās, kas pēc Nīstades miera 1721.gadā bija pakļautas administratīvi tiem pašiem nosacījumiem kā Igaunija un Lielvidzeme, izšķiroša loma bija baltvāciešiem. Šveicers rāda, kā 1809.gada notikumi Somijas hercogistē izraisa pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē, un kaut arī baltvācieši ieņem nozīmīgas vietas jaunās hercogistes varas struktūrās, to pasaules skatu modernizē un pārvērš jaunā veidolā. Laiks, kurā varēja atsaukties uz kādai grupai piešķirtām privilēģijām, bija pagājis. Privilēģijas tagad vairāk saistījās ar funkcijām. Arī šodien privilēģijas biežāk derētu saistīt ar funkcijām. Ja saistām tās ar indivīdiem un īpašām grupām, ieslīdam 2009.gada purvā. To mums māca 1809.gads.