Šī gada festivāla spilgtākie iestudējumi bija Latvijai. Visticamāk, lielu nozīmi tik pārliecinošam startam piešķīra tas, ka abas Latvijas izrādes bija lielinscenējumi. Turklāt gan Leldes Stumbres Smiltāju mantinieki I. Rogas režijā, gan brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki (rež. V.Kairišs) objektīvi ir ļoti nozīmīgi pagājušās sezonas iestudējumi, par ko liecina arī daudzās nominācijas Spēlmaņu naktij. No vienas puses, pasakot, ka Latvijas izrādes bija labākas, nozīmē šķietami kritiski novērtēt šī gada festivālu, jo kam tad tāds vajadzīgs, ja igauņi un lietuvieši piedalās ar profesionālā (igauņu M.Kivastika Varonis) un saturiskā (lietuviešu P.Vaičūna Patrioti) ziņā vājākiem darbiem. No otras puses, kāpēc lai beidzot mēs sev neuzsistu uz pleca par labi padarītu darbu, galu galā pērn galvastiesu pārāka par citām bija igauņu GEP (Gorjačije estonskije parņi), bet pirmajā festivālā, kas arī notika Rīgā, — lietuviešu Madagaskara. Man pašai interesanti bija skatīties abas igauņu izrādes.
Respektēt festivāla veidotāju ieceri, balstot to tikai uz mūsdienu
drāmu, man liekas tiktāl vērtīgi, ciktāl visām trim valstīm ir
kvalitatīvi, interesanti piedāvājumi mūsdienu drāmas iestudējumiem.
Nevar neredzēt, ka visos četros līdz šim notikušajos festivālos atlases
robežas allaž tikušas brīvi paplašinātas līdz nacionālās klasikas
šodienīgām interpretācijām. Dzīve pati diktē izvēles iespējas. Ideālā
variantā festivālam būtu jāparāda savas valsts labākā izrāde,
neierobežojot atlases kritērijus, un labākais nacionālās dramaturģijas
iestudējums. Es neiebilstu arī pret šo principu, jo izziņai par to, kas
notiek kaimiņvalstu teātrī un dramaturģijā, tas kalpo godam.
Boriss Tuhs, teātra kritiķis un dramaturgs, Igaunija
Ja salīdzina ar iepriekšējo festivālu, šogad vispārējais līmenis bija mazliet labāks. Tiesa, tikai pašā pirmajā festivālā ir bijuši šedevri: A.Hermaņa Garā dzīve un R.Tumina Madagaskara. Visinteresantākā, protams, bija J.Vaitkus izrāde Patrioti — aktuāls materiāls, ļoti labs darbs ar aktieriem. Vaitkus kārtējo reizi pierādīja, ka režisora teātris nenozīmē aktiera pazemošanu gleznieciskas kompozīcijas dēļ, bet gan režisora gribu, kas caurstrāvo visu izrādi. Ja runājam par laikmetīgumu… Ko tad nozīmē laikmetīga teātra valoda? Teātra valodai modes nav. Jau daudzus gadus teātrī nekas jauns nav atklāts, jo postmodernisma laikmetā rodas tikai jau eksistējošu paņēmienu hibrīdi. Visticamāk, tādas jaunas teātra valodas nemaz nav. Toties ir režisora personība, kam piemīt individuālas iezīmes, spēja saprast, ka otrais, vārdos neizsakāmais, slānis ir nepieciešams katrā izrādē. Vai arī režisoram personības nav. Ja sāk iestudēt paši aktieri, viņi tomēr spēj izstrādāt tikai savu lomu, bet ne izrādi kopumā.
Šajā festivālā galvenais jautājums bija, lūk, kāds. Agrāk festivāla uzstādījumu pilnībā ievēroja tikai Igaunija — lai būtu laikmetīgā nacionālā dramaturģija, bez tam lielajā un mazajā formā. Šogad noteikumi it kā tika ievēroti, bet… Laikmetīgās dramaturģijas Latvijā un Lietuvā taču nav. Latviešiem vienu kompozīciju veidojis teātris, otra izrāde — ļoti veca romāna iestudējums. Lietuvai viena izrāde — velns viņu zina kas, otra — lieliska, veidota pēc 1926.gadā sarakstītas lugas. Nākas secināt, ka šī festivāla formāts nevienam nav interesants. Festivāls taču tika iecerēts kā dramaturģijas apmaiņas tirgus, bet nav ar ko apmainīties. Tas, kas tiek iestudēts, ir ar lokālu, ne starptautisku nozīmi. Bez tam rodas arī jautājums — mums taču visiem patiesībā interesē kas cits, vai ne? Redzēt citam cita labākās izrādes. Hermanis festivālā nepiedalās. Vai bez Hermaņa Latvijā vēl kāds ir, mēs nezinām. Kairišs ir labs režisors, bet acīmredzot ne katrā izrādē. Reizēm interesantas izrādes ir Gaļinai Poļiščukai, Mārai Ķimelei, bet arī viņu te nav. Mums, piemēram, vadošie režisori pašlaik ir Elmo Nīganens un Tīts Ojaso. Ojaso festivālā ir piedalījies ar GEP, bet arī tā ir nevis luga, bet teātra kopīgiem spēkiem veidota kompozīcija. Nīganens būtu varējis piedalīties, viņam ir izrādes, ko šeit varētu rādīt, bet… Tās šim festivālam būtu bijušas par spēcīgām.
Nacionālajai dramaturģijai, protams, vajag veltīt uzmanību, bet jāņem
vērā, ka nacionālā dramaturģija un nacionālais teātris nav viens un tas
pats. Jautājums tomēr ir, kā iestudē, kā spēlē, kāda ir teātra valoda,
nevis kāds materiāls ir pamatā.
Daiva Šabasevičiene, teātra kritiķe, Lietuvas Nacionālais drāmas teātris
Uz Rīgu braucu ar prieku, bet nonācu divdomīgā situācijā. Skaidrs, ka
mēs ļoti gribam saglabāt kopības sajūtu, kāda tā bija padomju laikos,
bet šobrīd šis tomēr ir pats vājākais festivāls Baltijas valstīs. To
var labot. Es festivālā gribētu redzēt vismaz vienu no labākajām katras
valsts izrādēm, ne obligāti nacionālās dramaturģijas iestudējumu.
Pašlaik festivāls nedaudz izskatās pēc invalīda — trūkst panorāmas, kas
būtu interesanta visiem. Mums vēl aizvien ir ļoti hermētiska, noslēgta
vide — katrs ved tikai to, kas pašiem interesanti. Šogad festivāla
nosaukumam pievienots arī laikmetīguma kritērijs, bet praktiski jau
neviens teātris nerādīja laikmetīgas dramaturģijas iestudējumu.
Laikmetīga luga tomēr atšķiras no jaunas lugas. Mēs neredzam to, ko
gaidām. Mēs zinām labāko latviešu, igauņu un lietuviešu režisoru
uzvārdus un redzam, ka viņi nepiedalās. Festivāla ideja nav slikta, bet
neizstrādāta.
Mani ļoti patīkami pārsteidza latviešu publika. Lietuvā skatītāji ir izlutināti un nervozi. Ja pie mums rādītu tādas izrādes, kā Latvijas Nacionālais teātris rādīja, skatītāji neizturētu līdz galam. Mums izrādes sākas sešos, šeit — nedēļas vidū garas izrādes septiņos. Un skatītāji reaģē, var just, ka viņiem šāds teātris ir vajadzīgs. Tas ir skaisti.
Ja man jāsaka, kas festivālā bija labākais… Ja nebūtu lietuviete,
teiktu — Vaitkus, kaut zinu, ka izrāde Rīgā notika tikai par 30%. Bija
problēmas ar tehniku, ar tulkojumu, un aktieri sāka atspēlēt. Tas, ka
Hermanim, pasaulē pazīstamam režisoram, ir tik slikta teātra ēka, šokē.
Festivālā nebija tādas vienas izrādes, kas būtu bijusi laba. Latviešu
izrādēs mani visvairāk pārsteidza trupa — ļoti spēcīga, dažāda.
Jans Herberts, teātra kritiķis, Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas eksprezidents, Skats 2008 žūrijas priekšsēdētājs
Liekas, ka festivāls potenciāli varētu būt veiksmīgs — vienmēr ir auglīgi redzēt, kas notiek citur, īpaši ja valstis vēsturiski saistītas. Jautājums, vai šis ir laikmetīgās dramaturģijas festivāls, tomēr ir atvērts? Laikmetīgās dramaturģijas nav. Ir lietuviešu 1926.gadā sarakstīta luga, latviešu romāns no XIX gadsimta 70.gadiem… Un pat Varonis — jā, jauna luga, bet tik dziļi pagātnē balstīta… Tā nav laikmetīga dramaturģija, pat ja tikai jauna, arī tad trūkst iespējas salīdzināt. Sižeta līmenī es daudz jauna uzzināju par jūsu vēsturi. Piemēram, esmu pilsētnieks un nedomāju par lauku problēmām, ar ko nodarbojās abas latviešu izrādes. Lauku un pilsētas kontrasts fascinē. Ja kas tomēr jāsaka par teātra kvalitāti, tad — tās nebija daudz. Tas ir patiesi paradoksāli, jo kopumā festivālā varēja redzēt elementus izcilā līmenī, bet nekad — vienā izrādē. Piemēram, Mērnieku laikos — lieliska scenogrāfija, labi aktieri, kaut par režijas kvalitātēm neesmu tik pārliecināts. Bet tas, kas izrādē bija, neapvienojās vienā mākslas darbā, nestrādāja vienam mērķim. Vai Vaitkus — izrāde laba, bet farss nevar vilkties trīs stundas. Daudz spriedām arī par Patriotu aktieriem — kas iztur spēles stilu, kas pārspīlē. Tāpēc man vairāk patīk Bulgakovs. Tā izskatījās arī kā britu luga britu teātrī — iederētos Vestendā. Galvenais, ka režisoram Bulgakovā bija izdevies panākt, ka aktieri, piemēram, spēlēja vienotā stilā. Man ļoti patika latviešu aktieri, bet arī to varēja novērot, ka režisori nebija mēģinājuši panākt, lai aktieri spēlē vienā stilā — katrs darīja, ko gribēja. Tāpēc es īpaši augstu vērtēju Jānim Reinim piešķirto balvu — viņš nebija tikai aktieris, kas izrādās, bet bija arī komandas daļa. Un tas latviešu izrādēs bija retums.
Es neesmu Baltijā pirmo reizi, bet šoreiz man uz jūsu teātri pavērās pavisam cits skats. Viena no interesantākajām lietām, kas piesaistīja uzmanību latviešu iestudējumos, bija — kaut arī abas lugas sacerētas ar 100 gadu atstarpi, tās ir ļoti līdzīgas. No malas grūti saprast, kurš bija modernais, kurš XIX gadsimta darbs. Abu stāstu sentimentalitāte, problēmas, ko saskatīja lauku dzīvē… Mans viedoklis, ko žūrijas locekļi gan nedalīja, ir, ka no Mājām varētu izveidot lielisku sešu sēriju seriālu — ģimenes drāmu. Interesanti, ka jaunais darbs apzināti veidots vecmodīgs, bet vecais — modernizēts.