Edvarta Virzas Izpostītā Latvija

Rakstu sējums pilnībā iekļauj E.Virzas rakstīto Pirmā pasaules kara laikā, izlases veidā viņa publicistikas darbus vēlākā periodā. Tādēļ grāmata ir ne vien stāsts par radošas personības garīgu un profesionālu nobriešanu, dzejnieka iekšējām pretrunām, bet arī ļoti sarežģīta laikmeta portrets. "Ne velti strēlnieki krājumu nēsāja šineļu kabatās - te bija viņu pārdzīvojumi frontē. Dzejnieks kara laikā sāka rakstīt kauju aprakstus, reportāžas, bija sakarnieks Jukuma Vācieša pulkā, bēgļu komitejām pietuvināts cilvēks, ievēlēts Nacionālās padomes kultūras daļā, tās un Tautas padomes, t.i., Pagaidu valdības, žurnālists. To gadu pamatdarbs Virzam bija publicistika, turklāt līdz šim tā nebija apkopota, kaut politiskajā asumā un mākslinieciskajā spēkā neatpaliek no Skalbes Mazajām piezīmēm." Tieši laikmeta fona dēļ A.Kubuliņai otrā sējuma gatavošanas laiks - 2006., 2007.gads - bijis intelektuāli piesātināts. "Vai katra rindkopa prasīja papildu uzziņas, komentārus, tātad vēstures grāmatu studijas, lai sagatavotu komentārus. Žēlīgā debess, kur tik nenācās meklēt! Toties rezultātā lielās aprisēs pārredzu Pirmā pasaules kara notikumus Latvijā, Atbrīvošanās kara gaitu, Latvijas neatkarības izcīņu, tā laika lielās personības. Arī tos, kuri sevi par tādām uzdeva, bet patiesībā bija sīki, pat zemiski cilvēki. Kļuvu zinošāka savas tautas vēsturē. Tāpēc vien ir vērts ko tādu darīt, lai atklātu, ka Palanga, ko starptautiskā šķīrējtiesa, velkot jauno valstu robežas, iedalīja Lietuvai, ir latviešu apdzīvota un bijusī Latvijas teritorija. Par Valku zināju, par Palangu - nē. Domāju, līdzīgā situācijā būs ne viens vien lasītājs." Par ko E.Virza rakstījis? "Publicistikai jau tēmas priekšā pasaka dzīves aktualitātes - karš, strēlnieku cīņas, vācu tīkojumi, divkosība un fon Strīka organizētā sazvērestība, Niedras "kabinets", cīņas ar lieliniekiem, Stučkas valdības un vācu landesvēristu terors. Tad agrārreforma, zemnieku stāvoklis uz laukiem 20.gados un tad 30.gados, nacionālās identitātes un kultūrpolitikas jautājumi. Pirmoreiz tā īsti ieraudzīju, cik tuvu bezdibenim, iznīcībai bija latviešu tauta 1919.gadā. Kā tauta to intuitīvi nojauta, koncentrēja pēdējās gara, gribasspēka kripatas, izslējās. Un izdzina fon der Golca un Bermonta marodierus no Latvijas. Arī to, kā pēc tam nāk likumsakarīgs, bet negribēts atslābums - valsts uzbūve vairs tik raiti nesekmējās." Kas sastādītāju pie E.Virzas piesaistīja? "Vidusskolā kādās vecāku draugu mājās nejauši uzraku aiz citām grāmatām dziļi nobāztu grezno A.Junkera Straumēnu izdevumu. Palūdzu izlasīt. Iedeva. Ar skaidrojumu: tā ir aizliegta grāmata, par izlasīto ne ar vienu nav jārunā. Šādas piebildes pēckara paaudzes respektēja. Atklājums bija milzīgs - staigāju kā transā kādu pusgadu. Tas cēla manu nacionālo pašcieņu. Vēlāk klāt nāca Virzas balādes, viņa franču dzejas tulkojumi. Lekcijās it kā starp citu Straumēnus minēja arī Vilnis Eihvalds. 80.gados, sagādādama sev krietnas nepatikšanas, institūta kuluāros par Virzu runāja Janīna Kursīte. Gāja gadi, daudziem sāka iznākt Raksti, vienīgi mūsu literatūras pirmā lieluma zvaigznēm - Virzam un Strēlertei - nekā. Bet Virzam Rakstus vajadzēja - viņa briljantā forma, izcilā mīlas lirika un satriecošās balādes, nelokāmā latviskā stāja... Un viņa dzīvotprieks. Nav mums otra dzejnieka ar tik priecīgu, gaišu, precīzu skatu uz dzīvošanu kopumā.