Pavasara dienās sirdi silda prieks, ka arī 2008.gads neizpaliek bez dzejas debijām - tikko iznācis ventspilnieces Santas Skujiņas debijas krājumiņš Jūra mostas iekliegdamās, un tagad saņemam Andra Ogriņa, rīdzinieka Jēzus vecumā, pirmo grāmatu.
MŪSDIENU LIRIĶIS
Autors pārstāv to nosacīto virzienu latviešu jaunākajā dzejā, ko Jānis Rokpelnis nosaucis par "sirreālistisko jeb radikāli asociatīvo poētiku". Viņš to rakstīja par Simonas Orinskas krājumu Spoguļsoļi (2002), un šāds apzīmējums, šķiet, attiecināms arī uz Ogriņa dzeju (kā arī uz daža laba cita jaunā dzejnieka, piemēram, Anda Surgunta darbiem).
Jau sen tālu pagātnē ir laiks, kad lasītāji par šādiem dzejoļiem rauca pieres un degunus, sūdzējās, ka neko nevar saprast, savukārt dzejoļu autors varēja būt lepns, ka tam izdevies uzrakstīt ko īpaši neparastu. Mūsdienās šī radikāli asociatīvā poētika ir visai lielas jauno dzejnieku daļas izteiksmes līdzeklis, tāpēc nav uzlūkojama par marginālu eksperimentu lauku - autori pieprasa uzmanīgu, pieredzējušu lasītāju, un viņus, šķiet, īpaši netraucē apziņa, ka daudzi aizšķirs grāmatu, nīgri nopūtušies.
Lasot pēdējā laika dzeju, šķiet, ka asociatīvā poētika ir visīstākais mūsdienu lirisms - autors raksta dzeju, nekoķetēdams ar ikdienību, episkumu, prozaiskumu, atbrīvodams vārsmas no otršķirīgām saistītājdetaļām, un savā izteiksmē ir tikpat brīvs un "gaisā parauts" kā agrāko laiku romantiskā tipa dzejnieki, kas rakstīja labskanīgas četrrindes ar viegli nolasāmu saturu.
ASOCIĀCIJU GREDZENI
Ogriņš raksta stilā, kas pieprasa ļoti augstu katra tēla un katras frāzes precizitāti - tikai tā lasītājam tiek doti pienācīgi droši mājieni par asociāciju virzību visa dzejoļa garumā. Šādā situācijā ļoti liela nozīme ir arī teksta dalījumam rindās - katra rinda kļūst par atsevišķu fragmentu, un nākamās rindas sākums signalizē lasītājam, ka dzejoļa stumbram jāpieaudzē jauns asociāciju gredzens. Šādā dzejā pastāv liels risks, ka dzejoļa pēdējai rindai vairs nav nekāda sakara ar pirmo, jo ārkārtīgi trausls ir tas mats, kas savieno visu tekstu, bieži vien tā ir tikai intonācija.
Ogriņš izmanto gan rindās dalītu tekstu, gan arī vienlaidus plūdumu (šķiet, grāmatas otrās nodaļas sākums kļūst monotons, tieši pateicoties nelielo tekstu vienveidīgajai formai), gan arī aktīvi izmanto vārda lauzumu starp rindām. Gan lauzumi, gan plūdinājumi signalizē par autora ieceri veidot savus darbus kā automātiskās rakstības paraugus, kuros valodai ir niķis uzkundzēties tās autoram.
Lasot krājumu, sākumā pārņem skepse - pārāk murgaini (īsts latvietis mūsdienās teiktu - gļukaini) šķiet šie teksti, pārāk nekontrolējami šaudās autora asociācijas. Lasot dzeju, kurā ir iespējams viss, drīz sāk gribēties, lai autora izliktās zīmes būtu mērķtiecīgākas - tāpēc iepriecina dzejolītis "viens izspūris zvirbulis man novēl labu apetīti..." (ak, neprasiet, kurā lappusē tas atrodas - šīs nekontrolējamās grāmatas lappuses nav numurētas, nav arī satura rādītāja). Tomēr grāmatas beigās ir vairāki dzejolīši, kuri "nostrādā" - kaut kādā dīvainā veidā autora piedāvātajos izvirdumos sāk parādīties sava paradoksāla loģika, kas padara lasīšanu interesantu (piemēram, "pirātu disks pietauvojas vietai...").
MULSUMS UN PRIKOLI
Kā jau ierasts šādā dzejā, bieži vien dzejolī nostrādā tikai atsevišķas spilgtas, izteiksmīgas frāzes. Atmiņā spilgti paliek epizode, kurā liriskais varonis kopojas ar cūku uz cilvēku pārpildītas ielas, taču grūti atcerēties, par ko bija pārējais dzejolis.
Tā kā Latvijā sirreālistiskās dzejas tradīcijas tikpat kā nav (šķiet, tās tīrākais pārstāvis ir mazais Stefans Ezra Dimiters), Ogriņam ir visas iespējas kļūt par visgļukaināko dzejnieku mūsu zemē. Pašlaik viņš izmanto divus šādas dzejas modeļus - gan lasītāja biedēšanu un mulsināšanu ar tumšiem metafiziskiem mājieniem, gan arī drastisku, smieklīgu prikološanos. Kā jums patīk, piemēram, šāds dzejolītis: "esmu dzimis naudas atmazgāšanas gadā/tajā gadā kad doma un rātes laukumā/latvijas jaunie politiķi gleznoja caunas//es toreiz debesīs iesviedu smaidošo kafku/bet tu? tu kabatās vārīji sirpjveida pelmeņus." Man šķiet, ka tas ir uzrakstīts visai eleganti, un tajā atrodamie mājieni liek lasītājam saskatīt visā aprakstītajā kādu noslēpumainu jēgu. Kad izdodas panākt šādu efektu, rodas savdabīgs, interesants Ogriņa dzejolis. Tas gan šai grāmatā nenotiek bieži (nenāktu par skādi no tās izmest vismaz trešdaļu dzejoļu), tāpēc ar pilnu atbildību varam teikt - gļukot ir māksla, kas sūri grūti jāmācās.