Iemīlējušies nāvē

Edvards Boltrams, students un pārtikušas vidusšķiras atvase, savam draugam un studiju biedram Markam Vilsdenam ar sviestmaizi iebaro, ha, ha, LSD (Marks - interesants personvārds šajā kontekstā, kas Mērdokai, protams, nevarēja ienākt prātā, ņemot vērā, ka viņa nezināja latviešu narkotiku žargonu, kurā marka nozīmē LSD). Draugam halucigēns, cita starpā, ļauj redzēt visu kļūstam par vienu, visu kļūstam par zivi, Dievu nākam kā liftu un tamlīdzīgi. Bet par prāvu cenu. Edvards, noklausījies Marka murgos un redzēdams, ka draugs pēc brīža psihodēliskas svētlaimes aizmieg, atstāj viņu guļam un aiziet "nokniebties", aizslēdzis durvis no ārpuses. Kad viņš atgriežas, logs ir vaļā, draugs pa to ir izlecis un uz trotuāra guļ asiņains, nosities. Edvards policijā atzīstas, ka (pēc Marka lūguma, protams) iedevis viņam narkotikas, taču policija ir žēlsirdīga, iedod viņam nosacītu, un viņš tik vien kā tiek uz gadu izslēgts no universitātes. Edvards sāk dzīvot savā privātajā ellē. Marka māte bez apstājas Edvardam sūta žēlabu un lāstu pilnas vēstules. Edvards nonāk līdzīgā stāvoklī kā pati Vilsdenas kundze - neirotiskā pagātnes analīzē, paššaustīšanā un depresijā; kļūst apsēsts ar mirušo draugu. Tai pašā laikā Edvarda pusbrālis Stjuarts pamet veiksmīgi sāktas matemātiķa studijas un nolemj dzīvot garīgā un fiziskā tīrībā - celibātā. Bet Dievam viņš netic. (Romāna nosaukumu var atvasināt no abu pusbrāļu meklējumiem, kaut arī tas vairāk šķiet attiecināms uz Edvardu). Pēc ievada rakstniece Edvardu uz brīdi nogrūž malā, precīzāk, ļauj viņam apaugt ar lieliski tēloto buržuāzisko vidi/fonu. Viņa patēvs un pārējie ciniskie, garlaikotie britu augstākās vidusšķiras pārstāvji ("viss paiet, viss sabrūk, viss apnīk" - tāda viņu attieksme), spriež par Edvardu un Stjuartu, kā arī vārās savā starpā ar labu dozu melnā humora. "Dzīves mērķis ir laime, tavs uzdevums ir kļūt laimīgam, nevis izplatīt ap sevi bēdas un izmisumu. Neesi tik egoistisks," patēvs Harijs Kjūns, vecs pleibojs, hedonistiski pamāca mocekli Edvardu. "Šis ir sīks starpgadījums tavā dzīvē, tam gandrīz nav nekāda sakara ar tevi, vēlāk tu to sapratīsi, visa dzīve ir nejaušību virkne, protams, mēs nodarām cits citam pāri...." Mazāk mīlētajam miesīgajam dēlam Stjuartam Harijs ņemas skalot smadzenes no reliģiskajiem sārņiem, sakot, ka viņš nav nedz pašaizliedzīgs, nedz pazemīgs, tikai traks pēc varas: "Tu esi izvēlējies augstāko hedonismu, tu būsi viltus labdaris, dažus tādus esmu sastapis, tā ir slepena brālība"; "Tu esi kapitulants, tu esi neīsts. Tu atsakies no pasaules, jo saproti, ka nevari pār to valdīt."; "Un runājot par seksu: no tā tu nemaz nevari atteikties, vari tikai atlikt to un kļūt neirotisks!" Ne visi ir tik noraidoši pret Stjuarta plāniem, jo dekadentajiem intelektuāļiem šāda svētulīga novēršanās no pasaulīgā liekas fascinējoša. "Kāpēc lai viņš nepārkāptu tradīcijas un nepalīdzētu līdzcilvēkiem?" ģimenes draugs Tomass vaicā Harijam Kjūnam. Kopumā kompānija ir tāda, kas savā ticībā zinātnei un tehnoloģijai pauž ne mazāk naivu paļāvību, kā Dievam ticīgie. Romāna noskaņas atsauc atmiņā Vudija Allena filmas ar to komisko intelektuālismu, simbolismu un freidismu. Kad kāds nošaujas, Ursula, viena no romāna kundzēm, komentē: "Ļoti stilīgi, viņam bija klīniskā depresija." Stjuarts grib "palīdzēt" brālim, bet iestieg vēl lielākā putrā, kad viņā iemīlas Midža - Tomasa sieva, kurā iemīlējies Stjuarta tēvs Harijs. Rezultātā gara pestīšanu alkstošais Stjuarts parādās Midžas sapnī kā nāves simbols. "Iemāci mani meditēt," viņu lūdz šī satrakojusies vidusšķiras kundzīte. "Vienīgi tu spēj remdēt šīs drausmīgās sāpes. Lūdzu, tikai pieskaries man, tavs pieskāriens dziedē - neatsaki, neliedz savu dāvanu." Tajā pašā laikā Edvards cer tikt ārā no savas elles, uzmeklējot īsto tēvu, slavenu gleznotāju, brunču mednieku un sociālistu, taču tas nenākas viegli. Šī inteliģentā "ziepene" aizraus lasītāju līdz pēdējai lappusei. Labais māceklis dveš līdzīgas traģikomiskas vēsmas kā Gētes, Flobēra un Dostojevska darbi, kur no asprātīga rakstnieka redzespunkta vērota plaisa starp cilvēka cildenajiem ideāliem un nepārvaramajām vājībām, ko allaž ērti atainot uz liberālā individuālisma fona.