Klīstošās jubilejas

gada rudenī prof. J.Vītols un A. Frīdenbergs organizē Krievijā un Latvijā izklīdušos dziedātājus un atver tagadējā Nacionālā teātrī latvju operu. [..] Kad Rīgu ieņem komūnisti, opera darbību atjauno T.Reitera vadībā. [..] augustā Izglītības ministrija nolemj organizēt Nacionālo operu kā valsts iestādi. Organizēšanās, repertuāra sagatavošana prasa daudz laika, un tikai 1919.gada 2.decembrī arī plašā sabiedrība ir aculieciniece, ka Nacionālā opera nodibināta. Tanī vakarā notiek pirmā jaunās operas izrāde, Vāgnera Tanheizers, tagadējās Nac. operas telpās."1 Dažus gadus vēlāk tapušā tekstā piedāvāts šķietami godīgs skaidrojums, kādēļ Tanheizers latviešu sniegumā varēja parādīties tikai 1919.gada nogalē: "Padomju valdības laikā [..] organizējas par jaunu arī opera. Tanheizera pirmizrāde nolikta 22.maijā, bet tanī dienā Rīgu ieņem Andrieva Niedras "landesvēra" trupas, un opera vairs neatver savas durvis".2 Starpkaru perioda informācija, ka Latvijas Nacionālā opera dzimusi 1919.gada 2.decembrī ar Tanheizeru, būtu pilnīgi pieņemama arī mūsdienās, ja vien nemulsinātu dažas detaļas. LNO Tanheizers savu pirmuzvedumu - tajās pašās telpās ar to pašu operas kori un orķestri Teodora Reitera vadībā, Dmitrija Arbeņina režijā un Jāņa Kugas dekorācijās - piedzīvoja jau Padomju Latvijas operā 1919.gada 10.maijā. Komunistiskās partijas Rīgas komitejā interesenti pirms tam varēja saņemt ielūgumus uz teātrī rīkotu lekciju, kuras mērķis bija izglītot auditoriju Vāgnera mākslas smalkumos. Kārlis Fiņķis no Rīgas gāzes iestādes bija viens no klātesošajiem, tomēr dzirdētais viņa sajūsmu nevairoja: "Visu mūžu esmu strādājis, kalis, zāģējis, vīlējis - es protu darbu, jo esmu mācījies kalt un vīlēt. [..] Svētdien, 4.maijā š. g. tika lasīta lekcija par lielo mūzikas kalēju R.Vāgneri un viņa Tanheizeri. Es nezinu, vaj nu lektors nebij Vāgneru sapratis, vaj es lektoru - cik gudrs aizgāju, tik muļķis pārnācu no lekcijas. [..] Esmu arī agrāk klausījies lekcijas par mūziku un kaut gan maz, tomēr kaut ko saprotu. Bet, atvainojiet mani - šoreiz gan nesapratu."3 Ne tikai lekcijas, bet arī 10.maija pirmizrādes biļetes Latvijas strādniekiem tika dalītas bez maksas, demonstrējot, ka jaunajos apstākļos māksla pieder tautai. Biedra Brauniņa komentārs Kas tev, nabadziņ, dos ar lielgabalu šaut, ļauj gan spriest, ka bezmaksas labumu dalīšanas principi ir mūžīgi. "Kas bija redzams zālē: parters un labākās ložas ieņemtas no "labākiem strādniekiem", balkonos "otrās šķiras" strādnieki. Protams, negribu ar to ierobežot komisārus, to palīgus un citas tamlīdzīgas personas, ka tie nedrīkstētu teātrī ieņemt labākās vietas, bet notikušais tomēr krīt acīs."4 Salīdzinot ar pilsoniskās sabiedrības ziedu, kas 1.Pilsētas teātri mīlēja apmeklēt līdz 1914.gadam, latviešu Tanheizera skatītāju sastāvs 10.maijā bija nedaudz specifisks. "Neskatoties uz aizrādījumiem avīzēs, Tanheizera pirmizrādē tomēr bij ieradušās sievas ar klēpja bērniem, kuru trokšņošanas pēc bij jāpārtrauc sāktā uvertīra un jāsabojā visas izrādes mākslinieciskā noskaņa un iespaids."5 Trūkst ziņu, vai bērnudārza noskaņas būtu traucējušas arī 1919.gada 2.decembra Tanheizera izrādi Latvijas Republikā. Jebkurā gadījumā publikas sastāvs neatrisina teātra dzimšanas dienas jautājumu. Sākums Teātra dzimšana spoguļojas priekšstatā, ka skatuves gaismu ierauga kaut kas nebijis. Jauna trupa sabiedrības uzmanībai piedāvā pirmo izrādi, kurai seko citas. Šajā ziņā Tanheizeram ir grūtības spēlēt LNO pirmdzimtā lomu. Padomju Latvijas operā šis iestudējums tika parādīts jau trīs reizes, bet ceturtā pienāca zem Latvju operas izkārtnes 1919.gada 7.jūnijā, kad teātris atkal lietoja veco pirmspadomju nosaukumu. Atļausimies viegli slidenu personifikāciju. 1919.gada nogalē latviešu operas institūcija nebūt nebija tikko no jūras putām dzimusi tikla jaunava. Patiesībā LNO jau bija skaistule ar pieredzi, sieviete ar septiņiem bērniem no divām iepriekšējām laulībām. Ielūkojoties 1919./1920.gada sezonas piedāvājumā, var konstatēt, ka tikai Žorža Bizē Karmena un Alfrēda Kalniņa Baņuta ir īsti jauniestudējumi. Pārējie septiņi gatavā veidā pārņemti no iepriekšējās sezonas. Pasludināt par atskaites punktu 1919.gada 2.decembri, kad latvieši piekto reizi spēlē Tanheizeru, nozīmē godināt pašu nosaukumu Latvijas Nacionālā opera. Šeit nedrīkstētu aizmirst, ka vairāk nekā pusi no pastāvēšanas 90 gadiem šī institūcija ir dziedājusi, spēlējusi un dancojusi ar citiem nosaukumiem. Daži no tiem ir ledaini eleganti. Citi - atbaidoši smagnēji. Piemēram, no 1956. līdz 1989.gadam lietotais titulējums Latvijas PSR Valsts ar Darba Sarkanā Karoga ordeni Apbalvotais Akadēmiskais operas un baleta teātris savā izstieptībā vēl aizvien atgādina rindu pēc cīsiņiem padomju ēras norietā. Tomēr arī šie gadi, kuros netrūka spožu personību, ietilpst LNO vēsturē. Mainoties varām un nosaukumiem, teātris nemainīja savu funkciju, nezaudēja impulsa lomu latviešu operas un baleta mākslas attīstībā. Pēckara Latvijā operai veltītajos tekstos teātra dzimšana tika iezīmēta ar dažādiem datumiem no 1919.gada janvāra līdz februāra beigām, tomēr visbiežāk figurēja 23.janvāris, kad Latvju opera ar R. Vāgnera Klīstošo holandieti sniedza pirmo izrādi tagadējā LNO ēkā. Šeit nākas sadurties ar problēmu, kāda bija iepriekš minētajam Tanheizeram. Gandrīz neiespējami par teātra sākumpunktu uzskatīt 1919.gada 23.janvāri, jo tika rādīts iestudējums, kura pirmizrāde tagadējā Nacionālā teātra zālē - bet ar to pašu diriģentu, režisoru, scenogrāfu, solistiem, kori un orķestri, - notika jau 1918.gada rudenī. Latvju opera (1) - padomju Latvijas opera "Latviešu opertrupa, iesildoties ar simfoniskās un kamermūzikas koncertiem, 15.oktobrī atklāja sezonu profesora J.Vītola vadībā ar Riharda Vāgnera Klīstošā holandieša uzvedumu, kas vienlaikus bija arī šī darba pirmuzvedums latviešu valodā. [..] Līdztekus dziedoņu sniegumam, dekoratīvais inscenējums un arī orķestris kapelmeistara Teodora Reitera vadībā tik ļoti apmierināja visas prasības, ka šo iestudējumu kupli apmeklēja ne tikai latvieši, bet arī ebreji un pat vācieši."6 1918.gada 19.novembrī Klīstošais holandietis tika izrādīts, saglabājot Latvijas Republikas proklamēšanas akta dekorējumu no iepriekšējā vakara. Operas koris un publika orķestra pavadībā pirms operas uvertīras trīs reizes atskaņoja Dievs, svētī Latviju. Nemainot norises vietu, 1919.gada 5.janvārī Latvju opera - nu jau Pētera Stučkas valdīšanas ietvaros - kārtējo reizi izrādīja Klīstošo holandieti, tikai šoreiz pirms operas uvertīras skanēja Marseljēza. No 5. līdz 21.janvārim 2. Pilsētas teātrī Latvju operas apmeklētāji varēja baudīt R.Vāgnera, Š.Guno, P.Čaikovska un Dž.Verdi operas. 1919.gada 23. janvārī Latvju operas darbinieki ar Izglītības komisariāta svētību7 pārcēlās uz plašo 1.Pilsētas teātra ēku. Nacionālās operas pagātnei un tagadnei šī 1863.gada celtne, protams, ir ļoti būtiska, tomēr tā ir tikai viens no teātra pastāvēšanas stūrakmeņiem. LNO ir kaut kas vairāk nekā tikai ēka ar kolonnām. LNO vēstures kontinuitāte taču netika zaudēta no 1990. līdz 1995.gadam, kad rekonstrukcijas dēļ mākslinieki bija spiesti uzstāties citās telpās. 1919.gada 23.janvārī Latvju operas vēsturē nenoliedzami notika izmaiņas: zāle ar mazu orķestra bedri tika nomainīta pret lielāku. Tomēr tas vēl nav iemesls uzskatīt, ka tieši pārkravāšanās brīdī ir piedzimis jauns latviešu operteātris! Daudz būtiskākas pārmaiņas notika 1919.gada 9.februārī, kad ar P.Stučkas valdības dekrētu uz kooperatīviem pamatiem uzturētā Latvju opera tika nacionalizēta un pasludināta par valsts operu, nodrošinot tai regulāru finansējumu. Pārsaukta par Padomju Latvijas operu, trupa turpināja rādīt "vecos" iestudējumus un strādāja pie jauniem. Apstākļi LNO telpās sākotnēji nebija ideāli, jo ēkai 1919.gada 2.janvāra vakarā bija izdegusi apsīda. Cilvēkus ar īstu kara rūdījumu dažas neērtības tomēr nespēja atturēt no teātra apmeklēšanas: "No ugunsgrēka skatuve nav nemaz cietusi, tikai liekas, ka nodegušais gals atļauj brīvāki staigāt aukstajiem ziemeļa vējiem, kuri dažkārt purina priekškaru un pūš uz skatītājiem vēsumu. Skatītāji tomēr nekas, bet ko saka dziedātāji. Zālē manāma deguma smaka. Citādi nekas."8 Latvju opera (2) - Latvijas Nacionālā opera Pēc P.Stučkas varas krišanas 1919.gada 22.maijā Padomju Latvijas operas trupa atgriezās pie nosaukuma Latvju opera. Lai saglabātu ieņemtās pozīcijas, tā turpināja sniegt izrādes arī jūnijā un jūlijā. Neraugoties uz visiem pūliņiem, atkal tika zaudēta mājvieta, jo vācu teātris no pirmspadomju tiesību viedokļa bija Lielās ģildes pārvaldījumā, respektīvi, teātra celtne vēl aizvien turpināja atrasties Rīgas vāciešu rokās. Bija izgaisis valsts operas statuss ar sniegtajām telpu garantijām, jo statusu piešķīrusī Padomju Latvija vairs neeksistēja (respektīvi, tā turpināja pastāvēt tikai kā ideoloģiska matrica nākošajām padomju varas epizodēm Latvijas vēsturē). Komponists Jāzeps Vītols, kurš 1918.gada decembrī pats bija izlēmis atstāt Latvju operu, 1919.gada jūlijā un augustā atkal centās kļūt par operas direktoru. Viņš attiecīgi arī uzvedās, uz ko asi reaģēja Teodors Reiters un Jānis Zālītis, kurus no operas vadīšanas neviens vēl nebija atstādinājis. Ministriju līmenī risinātajās aizkulišu cīņās J.Vītols jaunajiem kolēģiem bija spiests zaudēt. Šis pavērsiens latviešu mūzikas klasiķim ar jauniem panākumiem ļāva turpināt strādāt pie Konservatorijas dibināšanas. Tikmēr daudzo notikumu haosā Latvju operas trupa vienotības saglabāšanas nolūkos tika piekomandēta pulkveža Baloža 1.Latviešu Brigādei jeb 1.Kurzemes divīzijai. 1919.gada vasaras izskaņa operas vēsturei dāvā dažas šarmantas epizodes. "Izdzirduši par līdzekļu trūkumu Latvju operai, kareivji ar sevišķu uzcītību vāc savā starpā līdzekļus, ziedodami prāvas summas latvju tautas dailes labā."9 Nākotnes aprises latviešu operas trupai vēl aizvien šķita miglainas. Lielā ģilde, kas gadu desmitiem bija palīdzējusi nodrošināt Rīgas vācu teātra uzturēšanu, uzskatīja, ka tiesības turēties pie kādreiz noslēgtajiem līgumiem tai ir neatņemamas arī jaunajos vēsturiskajos apstākļos. Latviešu opermākslas un militārā spēka vienotība ļāva uz dažām lietām palūkoties no citas puses: "Bet Rīgas pilsēta latviešu teātrim ēku tā arī neuzcēla... Tāpēc vēl 1919.gada 16.augustā pilsētas valdes kultūras nodaļas sekretārs adresēja Lielajai ģildei rakstu ar šādu saturu: "Pieņemot, ka līdz ar vācu iedzīvotāju skaita samazināšanos Rīgā, pilsētas teātra izlietošana šo iedzīvotāju vajadzībām būtu apgrūtināta, ir radies nodoms nodot šo teātri latviešu iedzīvotāju vajadzībām, t.i., nobriedusi vajadzība dot latviešu operai prāvu teātra ēku, kāda ir I pilsētas teātra ēka. Tāpēc lūdzam ar rakstu paziņot, kādi būtu lielās ģildes noteikumi, ja viņa atteiktos no pastāvošā līguma ar pilsētu." Iesākās neauglīga sarakste, bet tajā pašā dienā, 16.augustā, pilsētas valdē jau bija saņemta ziņa, ka 1.Kurzemes divīzijas štābs rekvizējis abas pilsētas teātra ēkas latviešu izrāžu un koncertu sarīkošanai... Tā latvju strēlnieki kļuva par "iekarotājiem" arī Rīgas teātra vēsturē."10 Vācbaltu reakcija bija rezervēta. Kritiķi Rīgas vācu preses liecībās starpkaru posmā vēlāk nekavējās atzīt Nacionālās operas augstos mākslinieciskos sasniegumus. Tomēr atrodami arī daži vācu teksti, kuros dominē neslēpts sarūgtinājums: "Jau 1919.gadā vāciešiem nācās konstatēt, ka vācu īpašumi pēkšņi pieder visai latviešu tautai. [..] Tā, piemēram, visneķītrāko intrigu rezultātā tika zaudēti vairāki nami [..]. Vācu opera šodien kļuvusi par Latvijas Valsts operu. [..] Šīs pārmaiņas vācu kopienai bija smagi postošas gan saimnieciskā, gan kultūras ziņā; turpmāk latvieši Rīgas viesu - ārzemnieku priekšā varēja lepoties ar vācu namiem un pieminekļiem kā savas "kultūras" objektiem."11 1919.gada 23.septembrī Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē beidzot tika pieņemti Noteikumi par Nacionālo operu. Trupai no jauna bija ar likumu garantēta teātra ēka un valsts finansējums, kas rosināja veiksmīgu attīstības turpinājumu. Dažiem drīz šķita, ka patriotisma kāpināšanai būtu vēlams, lai šis attīstības turpinājums izskatītos pēc operas attīstības sākuma. Tā to arī definēja, kaut gan latviešu operas trupas sastāvs līdztekus šīs trupas iestudējumiem 1918./1919. un 1919./1920.gada sezonā veido nepārprotamu veselumu: Latvju opera = Padomju Latvijas opera = Latvijas Nacionālā opera. Jautājums par valstisku atbalstu savu atbildi gūst vēl īsākā vienādībā: Padomju Latvijas opera = Latvijas Nacionālā opera. Arturs Bērziņš par padomju periodā iegūto valsts operas statusu klusē: "Sevišķi pēc Latvijas valsts proklamēšanas nacionālās kultūras nepieciešamība visiem kļuva skaidra un saprotama. Tomēr doma par valsts teātra nodibināšanu varēja izveidoties tikai pēc lielinieku un vācu okupācijas varas izbeigšanās mūsu zemē, kad 1919.g. vasarā atgriezās Rīgā pagaidu valdība."12 Pēc dažiem gadiem soli vēl tālāk sper Knuts Lesiņš, kurš operas jubilejai veltītā apcerējuma sākumā atgādina, ka "mūsu Tautas Vadoņa Valsts un Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa vispusīgā un dziļas izpratnes pilnā rūpība piešķīrusi galvenos un nepieciešamos elementus katras mākslas augsmei - stabilitāti un augstus nacionālus ideālus". Apcerējuma turpinājumā viņš lielinieku periodu vairs nepiemin: "1918.g. nodibinājās Latvju opera, pie kuras šūpuļa stāvēja mūsu nopelniem bagātākais komponists un mūzikas dzīves veidotājs prof. Jāzeps Vītols. No šīs latvju operas arī dzima Nac. opera, kad 1919.g. augustā Izgl. Ministrija nolēma to organizēt kā valsts iestādi."13 1949.gads piedāvā jaunas variācijas par latviešu operas vēstures tēmu. Fricim Rokpelnim viss ir pilnīgi skaidrs: "Operai nodod pašu labāko Rīgas teātra namu, kurā gadu desmitiem bija mitinājies vācu teātris, perinādams tautai naidīgas kungu idejas. Jaunā mākslas iestāde tagad oficiāli saucas Padomju Latvijas opera, un no šīm dienām mēs arī sākam Valsts Operas un baleta teātra gadu skaitīšanu."14 Lai gadu skaitīšana nebūtu jāturpina ziemeļos, operas mākslinieki jubilejas svinību reizē 18.aprīlī bija prātīgi un neaizmirsa pašu svarīgāko: "Lielā pacilātībā svinīgās sēdes dalībnieki nolēma nosūtīt vēstuli padomju mākslas ģeniālajam iedvesmotājam un virzītājam, padomju tautu dižajam vadonim biedram Staļinam."15 Operas jubileju vakari turpmākajās desmitgadēs kļuva aizvien masveidīgāki un garāki, ļaujot saprast, ka nevienam nekur īpaši nav jāsteidzas: "Milzīgā pulkā šurp atnākuši topošie visdažādāko amatu meistari - profesionāli tehnisko skolu audzēkņi; komjaunatne saka paldies, ka operas un baleta māksla ir tās izcils palīgs jaunā cilvēka audzināšanā; uz skatuves parādās rūpnīcu un ražošanas apvienību ļaudis - arī pie viņiem mākslinieki ir bieži un gaidīti viesi; nāk zemkopji, zvejnieki, lauku rajonu pārstāvji; pateicas skolotāji un kultūras darbinieki; skolēni un studenti. [..] Piecas stundas kā straume starp diviem krastiem - publiku un māksliniekiem - plūst apsveicēji."16 Starp Ļeņinu un Vilhelmu II Operteātra desmitgades veselu pusgadsimtu no 1949. līdz 1999.gadam tika vērienīgi atzīmētas ar jubilejas vakariem aprīļa otrajā pusē. Nekur literatūrā nav izdevies atrast skaidrojumu, kādēļ opera šīs svinības rīkoja tieši Ļeņina dzimšanas mēnesī (vēsturiskā ziņā aprīlis šī teātra pirmajā sezonā ir pilnīgi neiezīmīgs). Ir nedaudz savādi, ka Staļina varas laikā 1949.gadā izvēlētais svinību norises brīdis vēlāk izrādījās tik ilgtspējīgs. Atšķirības saskatāmas tikai dažādajās referencēs un to virzībā. No 1949. līdz 1979.gadam teātris līksmoja aprīlī, bet svinību rakstos atsaucās uz 1919. gada 23.janvāri. Savukārt 1999.gada aprīlī operas jubilejas pasākumā tika pieminēts 1919.gada 2.decembris. Izkritis ārpus rāmjiem izskatās 1989.gads, jo operteātra jubileja tajā tika svinēta divreiz. 22.janvārī teātris sarīkoja Padomju Latvijas operas dibināšanas 70 gadadienai veltītu svētku koncertu. Trīs mēnešus vēlāk, 24.aprīlī, jau notika Latvijas Nacionālās operas 70 gadu jubilejas vakars. Ēka, uz kuru tobrīd devās pirmie jubilejas sveicēji, adreses pierakstā jau signalizēja laikmeta lūzumu: Latvijas Nacionālā opera Padomju bulvārī 3. Latviešu operteātris līdz šim attīstījies dažādu varu paspārnē, tomēr visām ir kas kopīgs: pārliecība, ka pietiek mainīt iestādes nosaukumu, lai varētu uzskatīt, ka viss sākas gandrīz no jauna. Šāds uzstādījums palīdz brīvi rīkoties ar notikumu plūsmu un ļauj operteātra dibināšanas faktu ierakstīt pastāvošās varas nopelnu bilancē. Vācu ieņemtajā Rīgā LNO trupa ar vēsturisko Latvju operas nosaukumu 1918.gada 15.oktobrī pirmo reizi uzstājās Klīstošajā holandietī, tomēr ne Latvijas Republikai, ne LPSR šis datums turpmākajām svinībām nevarēja šķist pārlieku saistošs. Kādēļ gan vajadzētu atcerēties Vilhelma II varas reprezentantu, Vācijas armijas rezerves kapteini un Rīgas pilsētas priekšnieku Paulu Hopfu, kurš sniedza atbalstu latviešu māksliniekiem, lai tie varētu uzsākt darbību 2.Pilsētas teātra ēkā? Ķeizariskā Vācija, kura vienīgā būtu bijusi ieinteresēta atgādināt par saviem nopelniem Latvju operas un tādējādi arī vēlākās Nacionālās operas dzimšanā, sabruka jau 1918.gada novembrī. Vai simtgades jubileju Latvijas Nacionālās operas trupai vajadzētu plaši atzīmēt 2018.gada oktobra vidū, mēnesi pirms Latvijas Republikas simtgades svinībām? Varbūt tas nebūtu glīti. Tomēr tas būtu apliecinājums, ka Latvijā vēsture tiek respektēta visā tās sarežģītībā.u 1 Nacionālās operas darbības desmit gadi. - Rīga: LNO, 1929, 3.lpp. 2 Kārlis Dziļleja Rīga - teātru pilsēta // Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. - Rīga: Rīgas pilsētas valdes izdevums, 1932, 711.lpp. 3 Cīņa, 1919.gada 14.maijā. 4 Cīņa, 1919.gada 22.maijā. Turpat publicēta A[ndreja] U[pīša] nīgrā atbilde: "Biedra aizrādījums par "labākiem" un "sliktākiem" strādniekiem ir pilnīgi nevietā un var tikai radīt kaitīgas nesaskaņas vienā vienotā strādnieku šķirā." 5 Cīņa, 1919.gada 13.maijā. 6 [Zeltm] - atis Die jŅngste Entwicklung der lettischen SchaubŅhne // Baltische Blätter fŅr Theater und Kunst. - Berlin, Leipzig, Riga: Verlag Fritz WŅrtz, 1918; H. 2, S. 64 7 Viss notika aši, jo Padomju Latvijas Izglītības komisariātā Andreja Upīša pakļautībā kā Mūzikas apakšnodaļas vadītājs strādāja ieinteresētais Teodors Reiters. 8 Oktāvs Latvju Opera // Uz priekšu, 1919.gada 30.janvārī. 9 Armija jūt līdz // Latvijas Sargs, 1919.gada 12.augustā. 10 Kārlis Dziļleja. Rīga - teātru pilsēta // Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. - Rīga: Rīgas pilsētas valdes izdevums, 1932, 707.lpp. 11 Hans-Bernhard. Peege Lettische Angriffe auf die kulturelle Herrschaftsstellung der Deutschen in Lettland. - Greifswald: Dissertation an der Ernst-Moritz-Arndt-Universität, 1938, S. 46. 12 Artūrs Bērziņš. Latviešu teātra attīstības gaitas. - Rīga: Valters un Rapa, 1932, 32.-33.lpp. 13 [Knuts Lesiņš] Latvijas Nacionālā opera 20. pastāvēšanas gadā // Latvijas Nacionālā opera. - Rīga, LNO, 1938, nr.116 14 Fricis Rokpelnis. Trīsdesmit darba gadi // Latvijas PSR Valsts Operas un baleta teātra 30 gadi. - Rīga: LPSR Teātru biedrība, 1949, 11.-12.lpp. 15 LPSR Valsts Operas un baleta teātra jubilejai veltīta svinīgā sēde // Literatūra un Māksla, 1949.gada 24.aprīlī. 16 Eriks Tivums. Skaņu un kustību maģija. Padomju Latvijas operas sešdesmitgades svinību vakars // Dzimtenes Balss, 1979.gada 26.aprīlis-6.maijs. Mikus Čeže, mūzikas vēsturnieks. Publicējis pētījumus par Rīgas Pilsētas teātri, Latvijas Nacionālo operu un Rihardu Vāgneru