Nedēļas sākumā brīdi pirms ilgi (piecus gadus!), rūpīgi un skrupulozi tapušās dokumentālās lielfilmas Klucis - nepareizais latvietis palaišanas tautās, filma piedzīvoja pirmizrādi savējo lokā. Tas bija emocionāli blīvs notikums - uz mazās ķinīša Rīga skatuves stājās gan daudzie filmas veidotāji, konsultanti, gan arī leģendārā Gustava Kluča dzimtas atzari - no Maskavas, no Zviedrijas, kurus kopā savedusi filma.
"Šajā zālē noteikti ir cilvēki, kas par Gustavu Kluci zina ļoti daudz, un arī tādi, kas nezina gandrīz neko," filmas konsultantes mākslas zinātniece Irēnas Bužinskas teiktais precīzi iezīmē to uzstādījumu, ar ko nācies rēķināties filmas autoriem.
Kas bija Klucis?
Kas tad galu galā bija Gustavs Klucis? Režisors Pēteris Krilovs filmas anotējošos materiālos Kluci dēvē par pasaulē pazīstamāko latviešu mākslinieku, kaut arī Kluča aktīvā radošā darbība diez vai būtu iekļaujama Latviešu mākslas kanonā (ko patlaban veido KM ekspertu komisijas): dzimis Rūjienā, Pirmā pasaules kara laikā nonācis Krievijas armijā, bijis strēlniekos, lai jau pēc Krievijas revolūcijām izšķirotos par palikšanu Maskavā.
Vēlāk bijis viens no fotokolāžas tehnikas radītājiem, konstruktīvists, spožs formas mākslinieks un aktīvs jaunās, utopiskās komunistiskās idilles ideju sludinātājs. Arī viens no (aģit)plakāta mākslas talantīgākajiem pārstāvjiem. 1938.gadā represiju vilnī ticis apsūdzēts valsts nodevībā, apcietināts, nošauts, sievu Valentīnu Kulaginu varas mašinērija atstāja neziņā par viņa likteni ilgus gadus.
Kluča liktenī spoguļojas ne tikai mākslas vēsture, ne tikai cilvēciska traģēdija, bet vesela laikmeta ilūzijas un to krahs, arī to latviešu liktenis, kas bija uzticīgi "jaunās pasaules", jaunās Krievijas radītāji.
Visas šīs dimensijas pārliecinoši ir izzīmētas arī Pētera Krilova (scen. autors Pauls Bankovskis, oper. A.Priedītis, prod.Uldis Cekuls) filmā - noteikti, vienā no spēcīgākajiem sniegumiem dokumentālajā kino, kas Latvijā tapuši pēdējās desmitgades laikā.
Pamatīgs darbs
Klucis - nepareizais latvietis ir apbrīnojami rūpīgi un pamatīgi nostrādāts darbs - varētu to pat nepieminēt (skaidrs, ka jāstrādā rūpīgi!), ja vien digitālo tehnoloģiju revolūcija sen nebūtu pazeminājusi profesionālo kritēriju latiņu - proti, to, ko mēs nereti dēvējam par dokumentālo filmu, kaut būtībā tas būtu jāsauc teiksim, par nesavāktu mājas video.
Pēteri Krilovu varoņa izvēlē ir vadījis intīmais, personiskais atskaites punkts (ne, teiksim, racionālais - izveidot darbu ar neapšaubāmu potenciālu ārpus Latvijas robežām). Klucis tika nošauts laikā, kad viņa dēlam nebija pat apaļi trīs gadi, arī filmas režisors zaudēja savu tēvu Staļina represijās šāda vecumā.
Emocionāla, dedzīga un ļoti personiska attieksme pret savu varoni - Kluci, kādu piedāvā autori (P.Krilovs filmā uzstājas arī kā balss aizkadrā), nebūt netraucē izvērstas, dziļas laikmeta ainas radīšanai. Tieši otrādi - šis Gustavs Klucis, kura būtība nu vairs ir minama vien no viņa grafiskajiem darbiem, objektiem, plakātiem, no viņa sarakstes ar sievu, vienīgā nepilnu dažu minūšu garā filmas kadra, kas iemūžinājis Kluci 1937.gada Parīzes izstādē, filmā ir ieguvis cilvēcisku mērogu. Zinu, ka P.Krilova jau savulaik izmantotais paņēmiens - radīt dokumentālu fikciju (proti, likt aktieriem tēlot, pozēt, iejusties dokumentālo varoņu lomās) - var tikt uzskatīts par diskutablu. Tā Kluča "lomā" filmā pozē mākslinieks Miks Mitrēvics - baltā kostīmā, līdzīgā tam, kādā Klucis pavīd dokumentālajos kadros (Kluča sievas un kolēģes Kulaginas lomā - aktrise Inta Klusa). Racionālā nepieciešamība - radīt bildi, radīt "kino", kas papildina skopos dokumentālos materiālus un arhīvu kadrus, kas raksturo laikmeta fasādi (fizkultūriešu parādes, līdz absurda teātra loģikai novesta Staļina slavināšana utt.) - ir skaidra. Šoreiz šis paņēmiens (ar ļoti retiem izņēmumiem filmas beigu daļā, kad Mitrēvica jaunība kontrastē ar fotogrāfijās redzamo brieduma gados esošo Kluci) darbojas pat ļoti labi. Varbūt tādēļ, ka aktieru uzdevums nav izdzīvot emocijas, spēlēt attiecības, tas paliek aizkadra tekstu - Kluča un sievas sarakstes lasījumā, bet gan imitēt Kluča tā laikam unikālo, revolucionāro tehniku - viņa darbu, kolāžu, fotogrāfiju tapšanas mehāniku.
Mūsdienīgais Klucis
Šis filmas slānis - digitālā grafika - ir unikāls. Mika Mitrēvica un Edmunda Jansona vadībā tapusī grafika - Kluča darbu atdzīvināšana, telpiskuma piešķiršana, to tapšanas restaurācija (no fotogrāfiju uzņemšanas līdz izgriešanai un montāžai) ir pārliecinošs filmas trumpis, arī fanātiski un rūpīgi veikts darbs, kas XX gs. 20 gadu modernistu Kluci padara uzskatāmi mūsdienīgu.
Kluča darbu dekonstrukcija un tehnoloģiskie efekti, pamatīgi nostrādāts vēsturiskais fons, precīza hronikas kadru atlase un montāža un paša režisora emocionalitāte ir tie trīs filmas vaļi, kas Gustavu Kluci - nepareizo latvieti padara par vērā ņemamu notikumu. Ne tikai Latvijas kino kontekstā vien.
Iespējams, var meklēt filmas "blusas" (stāstījums sāk nedaudz buksēt, tuvojoties finālam, varbūt liecinot par nogurumu no pamatīgās hronometrāžas - 1,5 h), iespējams, (scenārija) autors pārāk dzelžaini turas pie uzstādījuma: varas mašinērijas iznīcinātais Klucis, kurš pats vistiešākā veidā šo varu ir slavinājis, izlaižot nianses (cilvēciskas šaubas?). Stāstā par brieduma laika Kluci dominē autoru koncepcija, ne dokumentāli (ja tādi vispār ir) materiāli. Tomēr par spīti niansēm, Gustavs Klucis - nepareizais latvietis ir ļoti veiksmīgi aizpildījis būtisku un iztrūkstošu posmu vēstures skaidrojumā.