Trīsdesmit četrus gadus vecais latvietis Ingars Ģirnis ir to septiņu
komponistu vidū, kuri ir 5.Kremerata Baltica festivāla Spēlējam (arī)
klasiku fokusā. Festivālā, kas no 26.jūnija līdz 29. jūnijam notiek
Siguldā un Mālpilī ar koncertiem 30.jūnijā Rīgā un 1.jūlijā Liepājā,
Ingars Ģirnis ir debitants komponista statusā. Viņa vārds
koncertprogrammiņās redzams līdzās pazīstamo krievu komponistu
Vladimira Martinova un Leonīda Desjatņikova, gruzīna Gijas Kančeli,
bulgārietes Londonā Dobrinkas Tabakovas un Latvijas skaņražu Georga
Pelēča, Ērika Ešenvalda vārdiem. Taču viņš ir vienīgais, kuru nevar
nosaukt par festivāla viesi, jo pats ir orķestra Kremerata Baltica
mūziķis. Viņš tajā spēlē altu un piedalīsies visos orķestra koncertos.
Protams, arī atskaņojot savu opusu — trio Continue (Turpinot) kopā ar
vijolnieku Sandi Šteinbergu un čellistu Pēteri Čirkši maratonkoncertā
Siguldas koncertzālē Baltais flīģelis 28.jūnijā.
"Šo trio uzrakstīju vairāk nekā pirms 10 gadiem, vēl studēdams Latvijas
Mūzikas akadēmijā. Toreiz daudz klausījos amerikāņu minimālistus Stīvu
Reihu, Filipu Glāsu un iedomājos arī pats pamēģināt minimālisma garā,"
autors stāsta. Pirmatskaņojums tas nebūšot, jo Continue jau pirms
pieciem gadiem reiz esot atskaņots Parīzē. Arī toreiz to spēlējis tas
pats kremeratiešu trio sastāvs. Gribētos vēl kaut ko uzrakstīt šim
trio, tomēr negriboties pārāk nogurdināt kolēģus, jo viņiem ir pašiem
savi ansambļi — Ingars ir kautrīgs.
Pērn Gidona Krēmera 60.jubilejas svinības Kronbergā Vācijā krāšņoja
I.Ģirņa komponēts pārsteigums — orķestra popūrijs par visu kopā
spēlēto. Gribētos vēl studēt kompozīciju, ko savulaik mācījies
fakultatīvi pie Selgas Mences un Jura Karlsona, profesionālo diplomu
iegūstot altista specialitātē Arigo Štrāla klasē un maģistratūrā
Birmingemā pie altistes Rifkas Golani, kuras doto instrumentu — ungāru
meistara Oto Erdēša 1960.gada darbu spēlē joprojām.
Kremerata Baltica Ingars Ģirnis iekļāvās 2001.gadā. "Kad Krēmers
1997.gadā veidoja orķestri, netiku uz noklausīšanos, jo tieši tolaik
man ar kvartetu bija jābrauc uz Franciju. Pēc trim gadiem bija konkurss
uz altu vietu. Biju 10 gadu spēlējis Liepājas simfoniskajā orķestrī un
piedalījos, jo gribēju būt izcilā orķestrī, kas turklāt daudz spēlē
jauno mūziku un sadarbojas ar komponistiem. Pat bija doma — ja netieku
Kremeratā, jāmet mūzikai miers," mūziķis atminas. Līdzīgas pārdomas
bijušas arī tad, kad Ingaru — lauku puisi no Alūksnes Liepājas mūzikas
koledžas iestājeksāmenos izbrāķējuši kā vijolnieku. Man teica: "Ja
gribi, uz altu ņemsim, bet uz vijoli ne. Tagad nenožēloju. Bija
interesanti iemācīties lasīt notis jaunās atslēgās un spēlēt orķestrī.
Un nez vai kā vijolnieks varētu sapņot nonākt Kremeratā? Arī mans
raksturs vairāk atbilst altistam nekā vijolniekam," prāto Ingars, kurā
apkārtējie sastop miermīlīgu personu. "Visi altisti ir mierīgi un
lēnprātīgi," norāda pats.
Galvenais stimuls spēlēt Kremeratā bijis augstais mākslinieciskais
līmenis. "Ir fantastiski, kad orķestris var nospēlēt tādu ppp, ka zālē
dzirdētu pat adatu nokrītam. Ka jebkurš bez problēmām var nospēlēt solo
vai ansamblī, un nav rutīnas. Nogurdina vienīgi garās koncertturnejas,
kad no rīta pamostoties nezini, kur atrodies: Tokijā, Ņujorkā, kaut kur
Krievijā, varbūt Latvijā vai vēl tikai sapnī?".
Komponists no paša orķestra vidus
Kremerata Baltica altists Ingars Ģirnis festivālā Siguldā debitē kā komponists.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.