Tolaik šie procesi likās zīmīgākie starp simtiem citu norišu. Pagājuši trīs gadi, un jāmeklē jauni atslēgvārdi, kas atspoguļo laiku kopš 2005.gada un sasaucas ar agrākajām tendencēm. Manuprāt, tie ir - augšupeja, krīze un atbildības kopradīšana. Tad izveidojas septiņu vārdu virkne, kas raksturo divdesmit gadus Latvijas vēsturē: nacionālisms - noslāņošanās - eiropeizācija - migrācija - augšupeja - krīze - atbildības kopradīšana. Šie procesi ir summāras attīstības līnijas, kas izriet no privatizācijas, liberalizācijas, strukturālām reformām. Tie ir vispārēji tādā ziņā, ka skar sabiedrību kopumā un ietekmē katra cilvēka dzīvi. Tie ir redzamie un jūtamie procesi, kuri atstāj ilgtermiņa sekas sabiedrībā. Nacionālisms bija 90.gadu sākuma kopīgā pieredze. Tas iedvesmoja neatkarības atjaunošanu, valsts celtniecību, identitāti, vēlmi tikt pamanītiem pasaulē. Nacionālisms bija pēdējā kopīgā lielā ideoloģija, kas joprojām atražojas, piemēram - pēc neatkarības dzimušās paaudzes patriotisms Dziesmu svētkos, iesakņotības idejas ekonomikā u.tml. Latvijā nacionālismam ir ziemeļniecisks raksturs - tas nav bijis karojošs, bet veiksmīgi sadzīvojis ar tolerances un integrācijas idejām. Noslāņošanās. 90.gadu vidus nāca ar nevienlīdzības pieaugumu sabiedrībā. Noslāņošanās bija ekonomikas liberalizācijas, privatizācijas un tirgus attiecību ieviešanas tūlītējās sekas. Vēl nenobriedušajam uzņēmības garam bija jāiztur privatizācijas neskaidrības, likumu un valsts institūciju vājums, bet ārējā vidē jāsastopas ar globālās ekonomikas skaudro spēku - jākonkurē uz nelīdzvērtīgiem pamatiem. Sākumā izdzīvoja un uzplauka stiprākie, attapīgākie, arī negodīgākie, kuri piedalījās tumšās afērās. Tirgus pirmais iespaids uz sabiedrību bija nevis labklājības pieaugums, bet nevienlīdzības izplatīšanās. Deviņdesmito gadu nogales pētījumi atklāja sabiedrības dezintegrāciju - ilgstošo bezdarbu, nabadzību, lauku atpalicību, ienākumu samazināšanos atsevišķās grupās, etnisko šķelšanos un atsvešināšanos no valsts. Sabiedrība it kā salūza - veiksme koncentrējās ierobežotā ļaužu grupā, bet veidojās arī lielas atstumtās grupas. Tomēr, pateicoties atvērtai izglītības sistēmai un eiropeiski orientētai politikai, sociālās robežas tika noturētas atvērtas. Arī nevienlīdzības apstākļos neviens nevarēja būt tik varens, lai aizcirstu durvis citiem. Eiropeizācija. Tad nāca jauna tūkstošgade ar domām par Eiropu. Latvija centās kļūt par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Iestāšanās periods bija nepārtraukts politikas, likumu un uzņēmējdarbības uzlabošanas laiks, tāds kā nacionāls pavasaris. Iestāšanās sarunas un Eiropas Komisijas progresa ziņojumi darbojās kā ārējs uzraugs un iekšējs cenzors - ministrijas, saimniecības nozares, uzņēmumi, projektu īstenotāji sekoja, vai "izpilda kritērijus", "atbilst prasībām", "sasniedz standartus". Likumdošanas sakārtošana un jauno uzņēmumu modernizācija bija svarīgākie procesi, kas lika pamatus turpmākajam uzplaukumam. Taču pēc iestāšanās ES 2004.gadā valsts pārvaldes jomā iestājās pēkšņs atslābums. Vairs it kā nebija ārējā uzrauga, bija pazudis arī mērķis. Uzplaukums. Politiskā un sociālā mobilizācija, kas pavadīja iestāšanos ES, atjaunoja cilvēkos ticību un vairoja Latvijas ārējo reputāciju - investori šeit saskatīja izaugsmes izredzes un peļņas iespējas. Vietējie mediji ziņoja par starptautisko kredītreitingu aģentūru paaugstinātajiem punktiem Latvijai. Dalība ES, atjaunotā ticība un ārvalstu investīcijas bija trīs vaļi, uz kuriem balstījās Latvijas augšupeja 2004.-2007.gadā - straujākais iekšzemes kopprodukta pieaugums Eiropā, valsts budžeta dubultošanās ik pa trim gadiem, jaunu automašīnu plūsma uz Latviju, kreditēšanas bums, algas pielikumi par 30 un vairāk procentiem gadā. Dzīve jūtami gāja uz augšu, un cilvēki iejutās jauncelsmes dalībnieku lomā, vispirms viņi mācījās patērēt. 2006.gada Jaungada uzrunā Ministru prezidents teica: "Mums priekšā ir septiņi treknie gadi," un ļaudis viņam ticēja, jo tas saskanēja ar viņu cerībām. Aizbraukšana. Bet ātrāk kā pienāca treknie gadi un labumi atkausēja nosalušās sirdis, bija sācies masveidīgs aizbraukšanas process. Iestāšanās ES izrādījās arī darbaspēka emigrācijas slūžu atvēršana. 2005.gada aptaujās 75% jauniešu solījās pamest Latviju, bet 2008.gadā kopējais no Latvijas aizbraukušo cilvēku skaits sasniedz simt tūkstošu. Visintensīvākie migrācijas gadi bija 2004.-2006.gads, kad projām devās veseliem ciemiem, ģimenēm un klasēm. Latvieši devās celt citu zemju labklājību, un liela daļa izgaisa tautas dzīvajam spēkam. Viņus nevadīja tikai ekonomiskā motivācija, bet ir arī krīzes pieredze un sarūgtinājums, neapzināta vēlme atriebties valstij par pārdzīvoto pazemojumu. Lielākā daļa migrantu ir prasmīgi un uzņēmīgi cilvēki, kuri grib paātrināt savas personīgās labklājības sasniegšanu un nav mierā ar šeit pastāvošajām nebūšanām. Taču, sekojot labklājības vilinājumam, viņi kļūst par cilvēkkapitālu bez dzimtenes. Migrācija ir jauna sociāla pieredze, kas atsedz nepilnības Latvijas ekonomiskajā un sociālajā sistēmā un atspoguļo pārmaiņas indivīda attiecībās ar valsti. Vairs nav nepieciešams dzīvot vienā zemē, lai apmierinātu visas vajadzības, ir pat izdevīgi kombinēt valstis, dzīvesvietas un lojalitātes, atkarībā no darba iespējām, dzīves izmaksām, veselības pakalpojumu pieejamības, iepirkšanās ērtībām un citām vēlmēm. Migrācija atspoguļo arī patērniecības ideoloģiju. Arvien vairāk cilvēku ir pārliecināti, ka indivīdam ir tiesības uz labākas dzīves izvēli transnacionālā līmenī. Dzimtene, pilsonība šādos apstākļos kļūst novecojuši jēdzieni, kamēr kāda globalizācijas krīze nav atgādinājusi par iesakņotības priekšrocībām. Krīze. Pašreiz sabiedrības kopējo noskaņojumu pauž vārds "krīze". 2008.gadā ekonomiskās augsmes temps ir nokrities līdz dažiem procentiem, pesimisti runā par recesiju, optimisti - pārstrukturēšanos. Līdzšinējā augsme, kas bija balstīta uz naudas aizņemšanos un tūlītēju tērēšanu neproduktīvās patēriņa nozarēs, tādās kā mazumtirdzniecība, mājokļi, izklaide, prestiža mantas, gan spēja uzburt skaistas dzīves ilūziju, taču nebija noturīga. Augsmes skurbulī cilvēki zaudēja modrību, bet valdība aizmirsa parūpēties par nepieciešamību nepārtraukti uzturēt Latvijas iekšējo pievilcību, kas var balstīties tikai uz produktīvu ekonomiku. Tomēr mēs vēl neesam kļuvuši par norieta nāciju. Mūsu identitātei vēl nevajag piekarināt segvārdu "rieteklis". Runas par krīzi drīzāk ir pārejošs žargons, nevis dziļāka sajūta. Latvijas summārais attīstības rezultāts joprojām ir pārsteidzošs un iespaidīgs, un sabiedrībā arvien ir jūtama jauncelsmes dzirksts. Nākotne. Raksturotie pārmaiņu procesi - nacionālisms, noslāņošanās, eiropeizācija, migrācija, uzplaukums un krīze - nav beigušies, tie turpinās mainītās formās un ar atšķirīgu intensitāti. Bet kāda tendence varētu raksturot Latvijas turpmāko attīstību? Skatiens pārkāpj iespējamā robežas un ietiecas neiespējamajā. Atbildības kopradīšana. Kāpēc tuvāko gadu galvenais process Latvijā nevarētu būt atbildības kopradīšana? Tirgus arvien ir spēcīgs, bet, tikpat lielā mērā, kā tas rada labumus, tas rada arī vilšanos. Neviens neliedz sapņot par kaut ko vairāk un nākotnē raudzīties ideālisma acīm. Arvien mazāk mūsdienās ir tādu problēmu, kuras var atrisināt tikai individuāli. To pašu var teikt par iespēju izmantošanu. Kad esam pieredzējuši, kā individuālā brīvība izveido rīcībspēju, nākamā pakāpe attīstības filozofijā varētu būt atziņa par kopradīšanas spēku. Tad ekonomikā un sociālajā sfērā varētu iedzīvināt idejas par sadarbību, sociālo kapitālu, rast risinājumu draudīgām krīzēm, kas briest enerģētikā, ekoloģijā un citur. Mēs dzīvojam laikā, ko varētu nosaukt par pamošanos no globalizācijas. Liberālisms, kas to sekmēja, iziet no modes. Dažādas krīzes - degvielas cenu kāpums, augošās pārtikas cenas, klimata draudi, briestošie reģionālie konflikti - modina mūs no globalizācijas sapņa (murga), un mēs jūtam, ka visam ir jāmainās - ekonomikai jākļūst ekoloģiskai, ražošanai - zinātņietilpīgai, pārtikai - veselīgai, dzīvesveidam - ilgtspējīgam, politikai - atbildīgai, sabiedrībai - saliedētai. Globalizētajiem tirgiem būs jāsašaurinās un jāatgūst kāda daļa iesakņotības un vietējības. Neviens no šiem mērķiem nav sasniedzams individuāli, jo visi mūsdienu jautājumi prasa kolektīvus risinājumus. Pat atkritumu šķirošana nav domājama bez kolektīvas piepūles. Attīstība dzimst indivīda dzīlēs, bet tā nāk arī no kolektīvā gara, ja nav viena no abiem, attīstība klibo. Kopradīšana paredz nozaru, teritoriālo, sociālo un kompetences barjeru pārvarēšanu un uzdevumu kopīgu risināšanu. Tai vajadzētu balstīties uz sociāli akceptējamām idejām, citādi tā nonāk pretrunā ar ilgtspējas mērķiem. Kopradīšanai vajadzīgas trīs lietas: cilvēku un organizāciju sadarbība (vēlme sadarboties, praktiskā rīcība), sadarbības institucionalizācija (kopīgas normas, zināšanas, vērtības, atbalsts) un sociālais kapitāls (savstarpējā uzticēšanās, kontakti). Nevienā no šiem aspektiem Latvija nav pasaules līderu vidū, drīzāk starp atpalicējiem. Viskonkurētspējīgākās ekonomikas pasaulē un augstākie tautas attīstības rādītāji - ienākumi, veselība, izglītība - ir ziemeļvalstīs, kur ir arī augstākie sociālā kapitāla - sadarbības, uzticēšanās rādītāji. Dānijā nav hidroelektrostaciju, bet ir biogāzes stacijas un vēja turbīnas, un viņi pārstrādā biodegvielā Latvijā audzētos graudus. Dzīves kvalitātes, enerģētiskās neatkarības, sabiedrības saliedētības ziņā dāņi jūtas daudz drošāki un harmoniskāki nekā mēs Latvijā, jo viņi šo sajūtu ir kopradījuši. Tomēr neesmu drošs par kolektīvo risinājumu un kopradīšanas izredzēm Latvijā. Nacionālā mērogā tā šķiet gandrīz utopija. Pēdējā gada notikumi - lietussargu manifestācijas, referendumi, varas krīze, politiķu krišana Gazprom skāvienos - radījuši jautājumu, kāpēc interešu grupas nevar izveidot vienotu diskusiju, rīcības un atbildības platformu, uz kuras pamata veidot kolektīvus risinājumus? Augstākā varas elite ne visai izprot šo domas gaitu. Daudz ticamāka ir kopradīšanas iespējamība vidējā un vietējā līmenī - reģionos, novados, uzņēmumu apvienībās, pētniecības un ražojošo uzņēmumu klāsteros. Piemēram - ja mazpilsētas apkures iekārtu ražotāji (vietējā ekonomika) aprīko pašvaldības katlu māju (tehnoloģiskā inovācija) ar savu produkciju (konkurētspēja) un izmanto vietējo kurināmo (vietējie resursi) mājokļu apsildei, kuru piegādā mežu īpašnieki (kooperācija), iedzīvotājiem vienojoties savā starpā un ar pašvaldību par tarifiem (solidaritāte) un slēdzot enerģijas līgumus ar ražotāju (ekonomiskā ilgtspēja), bet valdība šo iniciatīvu atbalsta īpašas alternatīvās enerģētikas veicināšanas programmas ietvaros (politiskā tālredzība), tiek vairota enerģētiskā neatkarība vietējā līmenī (drošība), radītas jaunas darbavietas (dzīves kvalitāte) un risinātas vides problēmas (ekoloģiskā ilgtspēja). Latvijā ir senas vietēja līmeņa sadarbības tradīcijas gan ekonomikā, gan kultūrā. Paraugieties uz Smilteni, kur ir rosīga uzņēmējdarbība, partijas neplēšas un ir spēcīgs sociālais kapitāls - sports, kultūra, pašdarbība. Šīs sociālās saites nemanāmi tiek pārvērstas uzņēmējdarbības aktivitātē, vides sakoptībā un ienākumos, kas uzlabo dzīves kvalitāti un vairo vietējo patriotismu, kas savukārt "ieeļļo" visu turpmāko attīstību. Ir daudz jomu, kur izvērsties radošiem prātiem, ja viņi apzinās kolektīvu risinājumu nepieciešamību - pilsētu un lauku mijiedarbe, policentriska attīstība, jaunu uzņēmumu veidošana, mārketinga uzlabošana, alternatīvā enerģētika, vides tehnoloģijas, universitāšu konkurētspēja u.c. Uzplaukumam ir vajadzīgas idejas un indivīdu griba, bet tam vajadzīga arī domu sintēze un sadarbība. Ne tikai individuālu pūļu, bet arī sadarbības rezultātā Latvija varētu radīt jaunus produktus un pakalpojumus un pārdzīvot grūtos laikus. Neviens neliedz uzņēmīgiem cilvēkiem izmēģināt kaut ko jaunu kopā. Un tagad es dodu vārdu saviem studentiem - ko viņi saka par šīm domām? *** Studentu skatījums uz Latviju un tās nākotni Mēs esam dzimuši 1988.gadā, daži nedaudz agrāk. Ko mēs domājam par Latvijas attīstību pēdējos 20 gados un tās nākotni? Vai raksturotie procesi ir galvenie? Jā, minētie procesi, mūsuprāt, ir galvenie, kaut gan mēs uzskatām, ka neesam kompetenti spriest par nacionālismu un noslāņošanos, jo šie procesi attiecas uz mūsu bērnības laiku, kad mūs vairāk interesēja smilšu kastes un lelles nekā garām braucoši tanki un spekulācijas ar naudu. Tomēr vēlamies akcentēt vēl divus procesus, kas mums šķiet nozīmīgi šobrīd un turpmākajā Latvijas attīstībā. Tie ir globalizācija un Latvijas attiecības ar lielvalstīm. Globalizācija Latvijā noris paralēli visiem minētajiem procesiem, ietekmējot tos gan pozitīvi, gan negatīvi. Latvijai nav lielas lomas globalizācijā, jo neesam konkurētspējīga valsts ne teritoriālajā, ne ekonomiskajā ziņā. Tomēr kā NATO dalībvalstij mums ir ieguvumi, piemēram - attīstīts tranzīts, plašāki sakari, komunikācijas iespējas. Negatīvais aspekts ir identitātes zaudēšana, kas ietver mūsu vērtības, kultūru un tradīcijas. Esam "pasaules pilsoņi", kas kontaktējas angļu valodā, patērē Ķīnas ražojumus un lepojas ar latviešu nacionālo ēdienu - suši. Otrs nozīmīgais process, mūsuprāt, ir lielvalstu savstarpējās politiskās attiecības. Mēs kā maza valsts esam atkarīgi no lielvaru politiskā un ekonomiskā stāvokļa. Piemēram, enerģijas resursi - ja lielvalstīs enerģijas resursi sadārdzinās, arī ražošana Latvijā kļūst dārgāka, aug cenas, dzīves kvalitāte pasliktinās. Politikas ziņā mēs arī esam atkarīgi - ja "lielie" karo, tad "mazajiem" jākaro līdzi. Ko mēs domājam par atbildības kopradīšanu? Lai celtos, ir jākrīt. Krīzei loģisks turpinājums būtu augšupeja. Krīze, kas tagad aptver visu Latviju, cerams, ir beigu posmā. Ir jāiezīmē jaunas prioritātes. Tālredzīgs risinājums būtu atbildības kopradīšana, kas gan šodien vēl ir ideja, bet rīt jau var būt realitāte, ja cilvēks spēs domāt vienu soli uz priekšu. Latvijas sabiedrībai pietrūkst stabilitātes, līdzsvara, mēs it kā nepārtraukti atrodamies viļņveida pārmaiņās, un cilvēks nogurst. Atskatoties uz referendumiem, varam secināt, ka sabiedrība vai nu samierinās ar pašreizējo situāciju, vai arī cilvēkiem pietrūkst ticības, ka "es" varu kaut ko mainīt. Veidojot atbildības sajūtu, aktuāls ir drošības jautājums. Drošība arī ir atbildība. Latviešiem mentāli pietrūkst kooperēšanās, jo latvietis izsenis pieradis būt viens savā zemītē, un ar savu darbu pats celt labklājību. Lai rastos atbildības sajūta, nepietiks tikai ar viena cilvēka apņemšanos vai kompetento iestāžu lēmumiem. Šajā procesā svarīga būs katra indivīda atdeve. Mums nepieciešams stiprināt savu valsti, saliedēt nāciju kopradīšanai, lai celtu dzīves labklājību. Viss uz pašu pleciem Šos sociālos procesus var iedalīt trīs lielākos posmos: laiks pēc Padomju Savienības sabrukuma, ceļš uz Eiropas Savienību un Latvija pēc iestāšanās ES. Nacionālās un patriotiskās jūtas, kas radās pēc Padomju Savienības sabrukuma, nespēja aizstāt ekonomisko attīstību un veidot stabilitāti. Jaunas cerības saistījās ar iestāšanos ES. Eiropa vilināja mūs patverties Rietumu paspārnē, lai cilvēki Latvijā justos droši un materiāli nodrošināti. Eiropa nāca ne tikai ar ceļu remontiem, investīcijām un lielākām algām, dalība ES vēl nenozīmē, ka mēs arī dzīvosim tāpat kā attīstītākā ES daļa. Lai gan eiropeizācijas procesā izvirzītie standarti tika sasniegti, kopējā situācija Latvijā krasi nemainījās. Eiropas standartu dēļ pat tika zaudētas darbavietas, līdz ar to sākās masveidīga izceļošana. Saeimai, kurā ir savēlēti cilvēki no visas Latvijas, kā puzles gabaliņiem vajadzētu veidot kopēju bildi par Latvijas nākotni. Taču tā vietā, lai valdībai būtu vienots viedoklis par kādu konkrētu, tautai svarīgu jautājumu, tā ir sadrumstalota. Un ja vara nav vienota, tad arī sabiedrība nevar justies stabili un droši. Eiropa neizveidos jaunu, labāku Latviju, ja vien paši par to necīnīsimies. Pašu atbildība un sadarbība Aplūkotie sociālie procesi attiecas gan uz visu Latviju, gan katru iedzīvotāju atsevišķi. Katram pašam ir jāizvērtē, cik svarīgs viņam ir ikviens no procesiem. Piemēram, migrācija - apskatot to mikrolīmenī, katrs pats izdara izvēli, vai doties ārpus valsts labāka darba, dzīves apstākļu un izglītības meklējumos, vai mēģināt realizēt savas idejas un darba potenciālu tepat Latvijā. Līdz ar to katrs indivīda lēmums ietekmē procesus valstī (makrolīmenī), un tas var izpausties kā darbaspēka trūkums, demogrāfijas problēmas, ekonomikas lejupslīde. Katrs process ietekmē iedzīvotājus atšķirīgi. Piemēram, noslāņošanās gadījumā izveicīgākie ieguva lielu kapitālu, bet citiem šis periods nesa gan morālus, gan finansiālus zaudējumus. Pašreizējā situācijā ir jāmēģina atiet no individuālisma, kas visu laiku ir licis skatīties cilvēkiem tikai mikrolīmenī un nedomāt par kopējo valsts labumu. Tāpēc viens no svarīgākajiem atslēgas vārdiem pašreiz ir savstarpējā sadarbība - gan indivīdu, gan valstu līmenī. Sabīne Balahajeva, Zane Bašķere, Evija Grundmane, Agnese Guļba, Baiba Krastiņa, Ieva Lielmane, Līva Morica, Austra Nolberga, Jeļena Petrova, Anna Piģēna, Kristīne Plūme, Madara Polāne, Krista Prauliņa, Endija Rezgale, Jūlija Saveļjeva, Inese Sekača, Dita Siliņa, Diāna Tripāne, Oskars Upenieks, LU socioloģijas 2.kursa studenti
Latvija 1990—2008
Kas raksturo gadus kopš Latvijas neatkarības atgūšanas? Atbildes sniedz sociologs Tālis Tīsenkopfs un viņa studenti - atjaunotās Latvijas vienaudži. Pirms trim gadiem publicēju rakstu Latvija 1990-2005, kurā Latvijas attīstību raksturoju četriem vārdiem: nacionālisms, noslāņošanās, eiropeizācija un aizbraukšana.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.