.. ģeniālāko, izcilāko, nozīmīgāko, ievērojamāko? Nav iespējams atrast tādus vērtēšanas kritērijus, ar kuru palīdzību pierādīt, ka "Uguns un nakts" ir kaut kādā mērā izcilāks vai necilāks par "Jāzepu un viņa brāļiem" vai "Spēlēju, dancoju". Ko iesākt – "kanonizēt" visu Raini, nepievēršot uzmanību, ka viņam ir milzums klaji vāju tekstu? Tieši tāpēc lielākoties izvēlēti nevis konkrēti darbi, bet gan personības, kuru devumu literatūrā raksturo vairāki darbi. Tātad pie atlases no svara ne tik daudz konkrētais darbs, cik viss kopējais autora devums literatūrā – un tad no šī kopuma izvēlēti svarīgākie darbi, kas pietiekoši izteiksmīgi raksturo gan šo autoru, gan visu attiecīgā laikposma literatūru.Eksperti pārrunāja arī jautājumu, vai "kanonizēt" tikai rakstniekus, kas jau aizsaulē, vai arī joprojām vēl rakstošos? Pirmais variants tika atmests uzreiz – galvenokārt tā iemesla dēļ, ka šādā gadījumā nāktos no literatūras svītrot bezmaz visu laikposmu, ko dēvē par mūsdienām, bet pats saraksts izskatītos sterils, garlaicīgs, neapstrīdams un iepriekš paredzams. Tāpēc tika izvēlēts otrais variants, par nosacītu robežu pieņemot sešdesmit gadu vecumu – šajā vecumā parasti tomēr ir skaidrs, cik liels klupšanas akmens attiecīgais rakstnieks bijis visam literatūras procesam un var spriest par viņa devumu un nozīmi literatūrā.Viens no galvenajiem tekstu atlases kritērijiem, par kuru ekspertu darba grupa bija puslīdz vienprātīga: izcils rakstnieks ir tāds, kas atļaujas pārkāpt robežas un izmainīt priekšstatus par to, kas ir, ko drīkst un ko spēj literatūra. Savukārt izcils darbs – tas ir teksts, kas savulaik un joprojām iespaido kultūru, darbojas kā citu tekstu ģenerators, primitīvā līmenī – vismaz inspirē diskusijas.Sarakstā iekļautās vērtības un pamatojums* Eriks Ādamsons (1907-1946)Smalkās kaites 1937Ādamsona īsproza ietvēra sevī iespējamo turpmākās rakstniecības programmu, kas diemžēl nepaspēja realizēties un izpaudās vēl vienīgi Anšlava Eglīša darbos. Tikai rakstniecības virtuozs spēj radīt priekšstatu, ka pasaulē valda nejaušības un mīklainas sakritības. Literāro kvalitāšu un psiholoģiskā smalkuma ziņā noveļu krājums pielīdzināms pasaules 20. gadsimta īsprozas labākajiem paraugiem.* Aspazija (1865-1943)Sidraba šķidrauts 1905Autobiogrāfiskā triloģija Saulainais stūrītis 1910, Ziedu klēpis 1911, Raganu nakts 19231904. gadā kritiķis Jānis Asars par Aspaziju rakstīja, ka ar viņu esot sākusies modernās rakstniecības vēsture. Dīvainā kārtā šoreiz kritikas apgalvojums it nemaz nav pārspīlēts: Aspazija patiesi gan dzejā, gan dramaturģijā aizsāka 20. gadsimtu, nemaz nerunājot par to, ka viņa bija pirmā sieviete latviešu kultūras vēsturē, kurai izdevās sevi tik spoži realizēt.* Fricis Bārda (1880-1919)Zemes dēls 1911Pilnīgi neiederīgs laikmetā, kas bija pārpilns ar sociāliem un estētiskiem satricinājumiem, Fricis Bārda praktiski tukšā vietā radīja filozofiskās dzejas tradīciju. Bārda dzejai atvēra vārtus uz mūžību un bezgalību, taču, atšķirībā no citiem sava un arī vēlāku laiku kolēģiem, viņš nekādā – pat ne poētiskā – veidā necentās šos jēdzienus definēt, iespējams, intuitīvi apjauzdams, ka tas nav īstenojams.* Alberts Bels (1938)Saucēja balss 1973Cilvēki laivās 1987Spēcīgākie un jēdzieniski noslogotākie romāni, kas sarakstīti padomju laikā. "Saucēja balss" ir līdzība par vārdu kā vēstures virzītāju, vēstures kā laika nepārtrauktības radītāju un vienlaikus kā vēstures atmiņu. "Cilvēki laivās" – no vienas puses, līdzība par mazu tautu nākotnes baiļu sajūtu, no otras – jautājums: vai "cilvēkiem laivās" iespējams iespaidot vēstures straumes plūdumu vai arī viņi ir pilnīgā tās varā.* Vizma Belševica (1931-2005)Gadu gredzeni 1969Dzeltu laiks 1987Triloģija Bille 1995–1999"Gadu gredzeni" un "Dzeltu laiks" ir Belševicas spožākie dzejoļu krājumi. "Gadu gredzenos", atļaudamies cilvēciskot "Livonijas hronikas" autoru, "Dzeltu laika" "Laika rakstos" – pusanonīmos "mazos cilvēkus", Belševica raksta ne tik daudz par svešo varu, cik par varas atsvešinātību vispār, neaizmirstot jautājumu – vai vergs pats nav atbildīgs par savu verdzību un – vai vispār iespējama saskaņa starp personību un varu? Paradoksālā veidā šie neapšaubāmi būtiskie jautājumi pārtop ārkārtīgi spēcīgā apoloģijā vārda spēkam, allaž paturot prātā ideālu, uz ko jātiecas vārda mākslai – harmoniju, kāda atrodama tikai dabā. Savukārt triloģijā "Bille" Belševica izspēlē trumpja kārti – savu talantu arī pelēcību aprakstīt reti koši un iespaidīgi, saprātīgās devās lietojot ironiju, tādējādi klasisko bērnības atmiņu stāstu paceļot jaunā kvalitātē.* Uldis Bērziņš (1944)Dzeja Bērziņš visu mūžu raksta vērienīgu epu – par savām attiecībām ar valodu un valodas attiecībām pašai ar sevi. Epa tapšanas gaitā viņš izmainījis ne tikai priekšstatu par to, kas ir un kam jābūt tekstam, lai to dēvētu par dzeju, – to lielākā vai mazākā mērā tiecas darīt katrs dzejnieks, bet arī pašu valodu. Pēc Bērziņa vairs nerunās un nerakstīs tā, kā pirms Bērziņa. Postbērziņa laikmeta latviešu valoda jau ir citāda.* Rūdolfs Blaumanis (1863-1908)NovelesIndrāni 1904Blaumaņa īsproza un dramaturģija apstiprina pašsaprotamu patiesību: arī provincē rit šekspīriskas kaislības, nepieciešams vien Šekspīrs, lai tās ieraudzītu un aprakstītu. Blaumanis uzņēmās šo lomu, turklāt rakstīja kaislību intensitātei adekvātā mākslinieciskajā līmenī. Ne velti viņš kādā vēstulē formulēja domu, pie kuras jānonāk jebkuras nācijas literatūrai: "Nevis tas, vai tu rozi vai mēslu gubu apraksti, ir tas svarīgākais, bet gan tas, kā tu to dari". Pēc Blaumaņa vairs nepastāvēja problēma – vai attālā Eiropas un Krievijas provincē vispār var dzimt liela literatūra.* Aleksandrs Čaks (1901-1950)Mana paradīze 1932Mūžības skartie 1937-1939"Manā paradīzē" Čaks pirmais latviešu literatūrā ne tikai pavēstīja, bet arī lieliski apliecināja, ka dzejot iespējams par visnepoētiskākajām lietām un būšanām, pie viena atjauninot sterilo augstās poēzijas valodu, atgriežot to profānajā stāvoklī, uz ielas, haosā. Tāpat viņš bija pirmais, kurš atļāvās poetizēt pilsētu, vēl vairāk – pilsēta viņam bija pasaules centrs, būtībā – vienīgā iedomājamā esamības forma. Viens no Čaka dzejas centrālajiem vadmotīviem bija indivīda brīvība, savukārt "Mūžības skartajos" viņš strēlniekus padarīja par šīs brīvības augstākās pakāpes iemiesojumu.* Roalds Dobrovenskis (1936)Rainis un viņa brāļi 1999Ļoti reti biogrāfam paveicas nostāties uz tā paša pakāpiena, kur mitis biogrāfijas objekts. Dobrovenskim tas izdevās. Stāstot par Raini, Dobrovenskis faktiski runā par tām pašām "mūžīgajām tēmām", tikai – no cita laikmeta skatupunkta, citā māksliniecisko vērtību sistēmā, taču ne mazāk iespaidīgi. Turklāt Rainis no literatūras vēstures pieminekļu parka iemītnieka tiek padarīts par gluži dzīvu un saprotamu cilvēku.* Anšlavs Eglītis (1906-1993)Līgavu mednieki 1940Ja spēlējas aizrautīgi, ironiski un eleganti, tad spēles gala iznākums piederīgs mākslas augstajām sfērām. Tieši tāpēc izcilu prozas darbu – kāds ir romāns "Līgavu mednieki" – iespējams radīt burtiski "ne no kā" – pat no lubu romāniem raksturīgā sižeta par bagātu līgavu meklēšanu. "Līgavu mednieki" līdz ar Ādamsona īsprozu iezīmēja gaidāmo pavērsienu latviešu literatūrā, kas okupācijas dēļ nepaspēja notikt.* Regīna Ezera (1930-2002)Zemdegas 1977Labākais Ezeras romāns. Norises Mūrgales mikrokosmā, kas aprakstīts "Zemdegās", ir caurcaurēm reālas, taču autore tieši šo bezmaz klasiskā reālisma kvintesenci pasludina par fantasmagoriju, fikciju, pilnīgi neticamiem notikumiem, tādējādi tālu pārkāpdama sava laika prozas robežas un precīzi paredzēdama prozas virzību nākotnē.* Jānis Ezeriņš (1891-1924)Leijerkaste 1–2 1923-1925Īsprozas virtuozs, būtībā – modernās noveles žanra aizsācējs, kurš pirmais latviešu literatūrā izstrādāja "tīrā" stāsta un noveles principus, atbrīvodams tekstu no pārlieku uzbāzīgās un latviešu prozā tradicionāli moralizējošās autora klātbūtnes. Divas "Leijerkastes" grāmatas var uzskatīt par īsprozas iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju – lielākā daļa vēlāko laiku prozistu dzimuši tajā teritorijā, ko iezīmējis Ezeriņš.* Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962)Baltā grāmata 1921Aija 1911-1925Triloģijā "Aija" Jaunsudrabiņš mīlestību no saldsērīgas sižetiskas klišejas pārtapina eksistenciālā jēdzienā – apmēram pēc šāda principa: esamību nosaka mīlestība. Līdz ar to sākumā nepretenciozo mīlas stāstu viņš pārvērš par vienu no iespaidīgākajiem romāniem latviešu literatūrā. Savukārt "Baltā grāmata" apliecina, ka arī bērnības atmiņu tēlojumi piederīgi augstajai mākslai.* Reinis un Matīss Kaudzītes (1839-1920;1848-1926)Mērnieku laiki 1879Brāļi Kaudzītes, sarakstīdami "Mērnieku laikus", iespaidīgi apliecināja, ka uz Eiropas literārās skatuves parādījies jauns spēlētājs un ka latviešu literatūra spēj radīt "lielo nāciju" literatūrai līdzvērtīgus prozas darbus. Turklāt autori ar "Mērnieku laikiem" tik perfekti definēja, kas ir un kādai jābūt latviešu prozai, ka vēlāko paaudžu rakstnieki nekādi nespēja tikt no šā krātiņa laukā.* Visvaldis Lāms (1923-1992)Jokdaris un lelle 1972Lāma "Jokdaris un lelle" no "romāna par karu" pārtop eksistenciālā romānā, kas līdzvērtīgs Bela prozas labākajiem paraugiem. Savukārt pārdomas, kas rodas pēc romāna izlasīšanas, ir tā uzrakstīšanas laikam pagalam nepiedienīgas: laiks patiesi mēdz būt liels jokdaris, brīžiem arī akls mehānisms, pret kuru cilvēks ir pilnīgi bezspēcīgs – notikumu virzību viņš nekādā veidā nav spējīgs ietekmēt.* Kārlis Mīlenbahs (1853-1916)Latviešu valodas vārdnīcaRediģējis, papildinājis, turpinājis J.Endzelīns (1.–4. sēj., 1923-1932); J.Endzelīns, E.Hauzenberga „Papildinājumi un labojumi K.Mīlenbaha „Latviešu valodas vārdnīcai”” (1.–3. sēj., 1934-1946).Latviskās vārda kultūras apzinātāju kopdarbs ir Mīlenbaha sastādītā "Latviešu valodas vārdnīca" – plašākais kultūrkontekstā komentētais latviešu valodas vārdu uzkrājums. Tā ir vārdnīca, kas tiek citēta un joprojām aktīvi izmantota gan Latvijā, gan indoeiropiešu valodu pētnieku darbos ārzemēs. Vārdnīcā vienkopus pārredzami joprojām leksikā aktīvie vārdi un no mūsdienu aprites izzudušie vārdi, kas atspoguļo gan garu latviešu kultūrvēstures posmu, gan potenciālu aktivizēšanas iespēju, iesaistot aizmirstos vārdus jaunu jēdzienu apzīmēšanai.* Garlībs Merķelis (1769-1850)Latvieši 1796No vienas puses, vāciski sarakstītie "Latvieši" pirmo reizi visai lasošajai pasaulei darīja zināmu, ka ir tāda tauta kā latvieši un pavēstīja par viņu drūmo likteni. No otras – ar jaunlatviešu gādīgo starpniecību "Latvieši" spēcīgi iespaidoja arī to, kā paši latvieši redz sevi.* Vilis Plūdonis (1874-1940)Dzīves simfonijas 1913Atraitnes dēls 1901Plūdons bija ne tikai izcilākais balāžu un alegorisko poēmu meistars, bet arī latviešu valodu pacēla jaunā kvalitātē un apliecināja, ka par valodu iespējams runāt (un domāt) muzikālos terminos. Atšķirībā no saviem literārajiem priekštečiem Plūdons nevis izmantoja jau gatavas simbolu un tēlu sistēmas, bet gan radīja pats savas, darīdams to tik veiksmīgi, ka tās kļuva par pašsaprotamām latviskuma īpatnībām.* Jānis Poruks (1871-1911)Pērļu zvejnieks 1895Poruka "Pērļu zvejnieks" faktiski ir pirmais romantisma manifests latviešu literatūrā – un tieši Poruks pirmais pavēstīja, ka tuvojas 20. gadsimts, paplašinādams līdz tam visai piezemētās un "laucinieciskās" prozas teritorijas ar konfliktu starp īstenību un ilūziju, cilvēka iekšējās būtības meklējumiem, pašrefleksiju, Nīčes idejām un dažiem simbolisma elementiem.* Andrejs Pumpurs (1841-1902)Lācplēsis 1888Ar "Lāčplēsi" Pumpurs ne tikai likvidēja nacionālo kompleksu par nacionālā mīta un epa trūkumu, bet arī uzkonstruēja savu visaptverošo, universālo, jebkādiem nolūkiem derīgo mitoloģiju, turklāt viņš neko nepateica un neatrisināja līdz galam – un tieši tāpēc Pumpura radītā tēlu un simbolu struktūra turpina darboties vairāk nekā gadsimtu.* Rainis (1865-1929)Gals un sākums 1912Uguns un nakts 1905"Gala un sākuma" kompozīcija un aptvērums veidots ar latviešu literatūrā vēl nebijušu vērienīgumu, ko varētu apzīmēt ar jēdzienu "aptvert neaptveramo". Arī motīvi 20. gadsimta sākuma latviešu dzejai vēl neraksturīgi - absolūtās harmonijas alkas, kosmiskā dvēsele un dvēseliskais kosmoss, bezgalīgais esamības loks, ko nespēj pārraut pat nāve. "Uguns un nakts" simbolika ir ārkārtīgi ietilpīga, daudzplākšņaina un tālu pārsniedz virsrakstā it kā formulētās primitīvās dialektikas robežas. Būtībā tā ir universāla filozofija, kas ietverta vienkāršos un atpazīstamos simbolos.* Pāvils Rozītis (1889-1937)Ceplis 1928Romānā "Ceplis" Rozītis izveidojis veselu situāciju un tēlu galeriju, kas ļāvusi katrai vēlākajai desmitgadei smieties, pasmīnēt par a/s "Ceplis" dibināšanu un simpātisko blēdi Cepli vai interpretēt romānu kā satīrisku darbu. Romāna dzīvīgums ir latviešu literatūrai reti piemītošā pašironija, kas ļauj ieraudzīt, ka autors nesmejas par citiem, bet smejas par sevi un savējiem, un parāda, ka sabiedrība ir tāda pati kā "laikmeta varoņi", kurus tā ceļ amatos un novieto uzmanības centrā. Un ka vēsture atkārtojas atkal un atkal no jauna.* Kārlis Skalbe (1879-1945)Ziemas pasakas 1913No vienas puses Skalbes pasakas vēsta, ka Andersena un Vailda gars ir dzīvs jebkurā laikā un vietā – nepieciešams vien autors, kurš spējīgs šo garu sajust, no otras – tās ir viena no izteiksmīgākajām simbolisma poētikas realizācijām latviešu literatūrā. Vienlaikus Skalbe sapludina tradicionālo folkloru ar moderno literatūru, folkloras valodu – ar domāšanu tēlos, kas arī gadsimta sākuma literatūrā bija pirmreizīga parādība.* Zigmunds Skujiņš (1926)Miesas krāsas domino 1999Labākais Skujiņa romāns, kurā vēstures aplamības un ačgārnības pasniegtas kā loģiska un likumsakarīga spēles aina. Spēle patiesībā ir ārkārtīgi nopietna nodarbošanās, par ko atgādina romāna fonā nojaušamā veselā saprāta balss, kas šai gadījumā patiesi ir vesela, nevis aizsērējusi no vispārzināmu patiesību atgremošanas.* Andrejs Upīts (1877-1970)Robežnieku cikls 1909-1934Zelts 1914Ar "Zeltu" Upīts pārkāpa brāļu Kaudzīšu novilktās romānistikas robežas, pārcēla romāna darbību uz pilsētu un pavēra latviešu prozai ceļu uz modernismu. Savukārt "Robežnieku" cikls ir precīza liecība par prozas ceļu gadsimta ceturkšņa ilgumā – Upīts gan jūtīgi uztvēra svaigākos strāvojumus, gan arī pats bija viens no šā ceļa bruģētājiem ar "Robežnieku" cikla romānu palīdzību.* Ojārs Vācietis (1933-1983)
Si minors 1982
"Si minors" ir grāmata, kuru var uzlūkot kā savulaik par asociatīvo dēvētās dzejas koncentrātu. Vienlaikus tajā nojaušamas arī agrīnā, uz pārmēru precīzām poētiskām formulām tendētā Vācieša atspulgs. Asociatīvajai dzejai daudz svarīgākas ir metaforas, kas nevis tiek precīzi konstruētas kādā idejā, bet gan izraisa jēgpilnu refleksiju – vai asociāciju – plūsmu. Asociatīvā dzeja allaž ir atvērta un nepabeigta – starp metaforām ir pietiekami liela telpa interpretācijas brīvībai, un "Si minorā" Vācietis visspilgtāk apliecināja sevi kā šīs tukšās, brīvās telpas dzejnieku.
* Eduards Veidenbaums (1867-1892)
Dzeja
Veidenbauma intelektuālā agresija un izaicinājums vai visai pasaulei laikam ir tas faktors, kālab viņa dzeja gadsimta laikā it nemaz nav novecojusi. Tieši ar pacelšanos pāri "tagad un šeit" lietderības principam Veidenbaums kļuva par vienu no 20. gadsimta dzejas aizsācējiem.
* Edvarts Virza (1883-1940)
Straumēni 1933
Biķeris 1907
Virza vienīgais no tā saucamajiem dekadentiem 20. gadsimta sākumā uz modernisma izaicinājumu spēja atbildēt mākslinieciski augstvērtīgā līmenī, dzejoļu krājumā "Biķeris" esamību uzlūkojot kā neizzināmu mistēriju. Savukārt "Straumēnos" Virza latvisko lauku sētas dzīves ritmu pacēla kosmoloģiska mīta līmenī.
* Marģers Zariņš (1910-1993)
Viltotais Fausts 1973
Ar "Viltoto Faustu" bez skaļām manifestācijām un teorētiskām definīcijām postmodernā paradigma parādījās latviešu literatūrā tikai nedaudzus gadus pēc tam, kad par to sāka runāt Rietumu pasaulē. Iespējams, "Viltotais Fausts" ir visdaudznozīmīgākais romāns visā latviešu literatūras vēsturē – to iespējams lasīt gan kā kultūras komentāru, gan kā piedzīvojumu romānu, gan kā mazliet melodramatisku mīlas stāstu, dažviet arī kā sociālkritisku romānu, galu galā, ja patīk, arī kā pavārgrāmatu.
* Imants Ziedonis (1933)
Es ieeju sevī 1968
Taureņu uzbrukums 1988
Epifānijas I un II 1971-1974
Ziedonis allaž tiecas lauzt uztveres stereotipus un domāšanas inerci, labi pazīstamus motīvus un simbolus uzlūkodams negaidītā un bieži vien paradoksālā skatījumā, kas jo īpaši raksturīgs "Epifānijām". Krājumā "Es ieeju sevī" viņš definēja sava ceļa jēdzienu, kurā no svara ir ne tik daudz gala rezultāts, cik pats ceļš, un vairs nav būtiski, vai mēs šim ceļam redzam galapunktu vai ne. Savukārt "Taureņu uzbrukumā" Ziedoņa "nelineārā filozofija" piedzīvoja kulmināciju.
* Mārtiņš Zīverts (1903-1990)
Vara 1944
Zīverta traģēdija "Vara" simboliski noslēdz 20. gadsimta pirmo pusi latviešu literatūrā. Paša radītā lugas žanrā – traģēdija vienā cēlienā – autors izmanto lietuviešu vēstures motīvus, bet runā par latviešiem un valsti, par cilvēka un varas, varas un valsts, valsts un cilvēka attiecībām. Mindauga atskārta par personiskā ziedojuma lielumu un nespēju piepildīt savu mērķi iezīmē traģisko dimensiju gan latviešu literatūrā, gan vēsturē.
Kultūras kanonam izvirzītie pretendenti:
Mūzika
Kino
Arhitektūra un dizains