Lielizmēra ironija
Cēsu vecajam alus brūzim ir četras ieejas. Pa tām visām ir iespējams tuvoties mākslai. Tādēļ izstādes apmeklējumā lieti noder karte, lai nepalaistu garām nevienu no divpadsmit mākslinieku izstādītajiem desmit darbiem. Tomēr pārnestā nozīmē tuvošanās ceļu varētu būt vēl vairāk — kas der vienam, neko neatklāj par otru. Nepārtraukta fokusa maiņa, uztveres pārkārtošana, ikreizēja mulsuma pārvarēšana — tāda varētu būt visauglīgākā skatītāja reakcija, orientējoties brūža labirintos.
Izstādes kuratore Daiga Rudzāte tomēr devusi dažas norādes, kas varētu atvieglot skatītāja domu darbu, saskaroties ar izpausmēs tik daudzveidīgu laikmetīgo mākslu. Izstādes nosaukums ir Mūslaiku varoņi — acīmredzot turpinot pagājušā gada tēmā Skaistums sākto stratēģiju konfrontēt laikmetīgo mākslu ar tradicionāliem konceptiem kaut vai tādēļ vien, lai izceltu tās atšķirīgo, stereotipiskām interpretācijām nepakļāvīgo raksturu.
Jāraud līdzi
Tiesa, izstādē ir daži darbi, kas it kā rezonē ar nosaukumā ietvertajām bažām par seno mītu "varoņu" transformācijām mūslaikos — kad, šķiet, nekam lielam, cildenam un monolītam virs nav vietas. Monika Pormale eksponējusi puslokā izkārtotas gaismas kastes, no kurām raugās dažādas sievietes, izpostas popkultūras vispārākajās formās, ar kiča princesēm obligātajām "mistādauntāda" lentām pār krūtīm (Mis pasaules). Tā tautu meita pārvērtusies par Mis Latviju, vitāla resnīte — par Mis XL, bet grūtniece — par Mis Future. Agresīvo un reizē pēc uzmanības lūdzošo sliktas gaumes uzbrukumu, ko šķiet izstarojam šo dāmu attēli, māksliniece neitralizē, ievietojot starp "misenēm" sevi pašu — noraudājušos, ar izplūdušu skropstu tušu, vienkāršā Tkreklā ar uzrakstu I Miss You. Iedomājoties vien par šādas sirsnīgas atzīšanās izredzēm apkārtesošās vulgaritātes ielenkumā, jūtīgam skatītājam gandrīz jāraud Monikai līdzi!
Tā kā varonis gandrīz nav iedomājams bez ekstrēmiem apstākļiem, vislabāk jau kara, atzītais igauņu mākslinieks Kaido Ole gleznu ciklā sarīkojis absurdu cīniņu ar milzīga izmēra sērkociņiem (Uzmanību, sērkociņi!). Pēc dramatiskas nokāpšanas melnā pagrabā skatītāju sagaida balta izstāžu telpa, kas gan jau pazīstama pēc iepriekšējā gada izstādes, tomēr šoreiz tā nesola mieru un harmoniju: gleznas izkārtas šķībi greizi, tās pārpilnas ar dinamiskiem līniju ritmiem, ko veido galvenajam varonim uzbrūkošie sērkociņi — atveidoti vēsi "gludā" komiksu zīmējumu manierē. Nav brīnums, ka vienā no gleznām varonis ir jau "gar zemi", arī skatītājam var tikt traucēts vestibulārais aparāts. Tomēr atšķirībā no klasiskā batāliju žanra cīņa izskatās bezjēdzīga, varonis — smieklīgs, uzvara — neiespējama, tā uzsverot "mūslaiku" situācijas trivialitāti.
Atgādinājumi un mājieni
Tieša sasaukšanās ar izstādes nosaukumā pieteikto tēmu tādējādi tikpat kā izsmelta, lai gan arī pārējos darbus var interpretēt tās ierosinātajās koordinātās. Piemēram, Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna mīklaino krustveida objektu Vienīgais, kas raisa reliģiski kultūrvēsturiskas asociācijas, un ar to vienu telpu dalošos Marko Mētamma pornogrāfiskos zīmējumus kopā ar pavisam sadzīviski aizkustinošo videostāstu par melnu zeķi. Kaspara Podnieka fotogrāfiju cikls Bez nosaukuma pretstata paša mākslinieka it kā krītošo, it kā gaisā pakārto figūru nesatricināmi mierīgām lauku ainavām to fonā, tādā veidā, iespējams, atsedzot kādu īpašu mūsu laika nestabilitātes šķautni. Atstatus no pārējās ekspozīcijas uztverams Antas un Ditas Penču kopdarbs Gaisma kabeļa galā — ne tāpēc, ka tas novietots vistālāk telpu dziļumā, bet gan tā īpatnēji emocionālās tēlainības dēļ: mobilie telefoni, kas iezvanoties sāk rotēt un paceļas gaisā, zilajiem ekrāniņiem veidojot pustumsā gaismas apļus, izskatās kā vienkārša un iedarbīga "izjūtu atdzīvināšana" pretstatā izstādes visumā komplicētajai atgādinājumu un mājienu valodai.
Kristīnes Plūksnas gleznas Voltēra deguns, Raula Kellera un Jāņa Garanča instalācijas apspēlē katra medija specifiskos tēlveides paņēmienus, eksperimentējot ar to iespējām. Mēģinājums tos tulkot tiešā tēmas kontekstā diez vai skatītājam ko dos, toties var palīdzēt sastatījums ar Ojāra Pētersona, latviešu laikmetīgās mākslas "oranžā kardināla", sensacionālo atgriešanos: viņa Oranžā triumfa arka ir kā lielizmēra ironija par "mūžīgajām" mākslas tēmām, oderēta ar grāmatplauktiem un uzlikta uz riteņiem. Tā atgādina, ka nav nekā bezcerīgāka par nemainīgu vērtību gaidām laikmetīgajā mākslā, bet iedrošina ļauties tās meklējošajam un kritiskajam plūdumam. Laimīgs tas skatītājs, kam izdodas pievienoties.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.