Radošais tandēms — scenārists Alvis Lapiņš un režisors Varis Brasla pirmo reizi tiekas teātrī. Atvari — no 17.maija Valmieras Drāmas teātrī
"Kino izlaiž cilvēku. Ja gribi, lai varoņi staigā pa parku — viņi staigā, ja gribi gultā — būs gultā. Kino iespējama lielāka izteiksmes brīvība. Bet citādi — raksturi, dialogi — tas nav nekas cits," uzskata populārais kinoscenārists Alvis Lapiņš, kurš no 17.maija būs rakstījis dialogus ne vien kino un animācijas varoņiem (kopdarbs ar Andri Akmentiņu animācijas filmā Lote no izgudrotāju ciema), bet arī lugas varoņiem teātrī. Lapiņa lugu Atvari iestudējis režisors Varis Brasla, ar kuru kopā tapušas tautā iemīļotās filmas Emīla nedarbi, Aija, Mērnieku laiki, Ziemassvētku jampadracis, Ūdensbumba resnajam runcim. Teātris izrādi piesaka kā stāstu par latviešiem, latviešu raksturiem, izjūtām un attiecībām pēc kara 1949.gadā. Kādās lauku mājās romantiskās attiecības starp dziedāšanas skolotāju Veltu un pagasta milici Juri pēkšņi sarežģī trešā persona, Veltas pirmā mīlestība Ēvalds, kurš kopš iesaukšanas leģionā bija pazudis. Lapiņš stāsta, ka šo stāstu uzzinājis no mammas, un, kad pastāstījis to Braslam, režisors teicis: "Labāk varēji mani iepriecināt ar lugu." Par emocionālu impulsu lugai var uzskatīt arī šodienu, Lapiņam novērojot, "kā mums iet ar meliem un izdzīvošanas alkām". Aktieri jautājot režisoram un viņam pašsaprotamas lietas. "No vienas puses — paldies Dievam, ka viņi to nav pieredzējuši. No otras — būtu jāzina," Lapiņš ir pārliecināts, ka "cilvēkam ir ļoti daudz jāzina, lai attiecīgā brīdī izvēle būtu vieglāka".
Par izvēles cenu
Lapiņš ir pārliecināts, ka cilvēki visos laikos ir vienādi, mainās tikai kairinājumi. "Man galvenais bija stāstīt par cilvēka izvēles motīviem un izvēles cenu," stāsta dramaturgs. "Toreiz tā bija izdzīvošana, bet šodien — tā ir nauda, kas liek melot un nodot. Lai nodotu, ne vienmēr ir jānogalina, un tā sāp pat vēl vairāk. Komunisma rēgs tikai izvilināja ārā to, kas jau dzīvoja cilvēkā. Šodien — tāpat. Mainās tikai kairinājumi — nenormālā attieksme pret materiālo pasauli." Domājot par lugā attēloto laiku, Lapiņu pārsteidzis, cik daudz cilvēku bija neapmierināti ar savu stāvokli. Metot tiltu uz šodienu, viņš secina, ka tādās sociālās neapmierinātības izpausmēs kā "lietussargu revolūcija" būtu ļoti jāieklausās, jo "cilvēks nevar ilgstoši dzīvot sakostiem zobiem".
Cik daudz Lapiņš mēdz gremdēties nostalģiskās atmiņās par Rīgas kinostudijas laikiem un dzīves periodu Literatūrā un Mākslā? "Tas ir tāpat kā ar šķirto sievu. Ir jau bijis kaut kas ļoti jauks, ko no tā šodien varētu paņemt?"
Runājot par kino situāciju Latvijā, viņu mulsina tas, ka katrs, kurš dabū naudu, var taisīt, ko vien vēlas, neizsverot, vai vēl kādam bez viņa paša un ģimenes tas ir vajadzīgs. Lapiņš novērojis, ka pēdējā laika kino "ražotāju vēlmes iet paralēli skatītāju vēlmēm". Pats viņš vairs ar saviem scenārijiem nestājas naudas pretendentu rindā. Piecus gadus izmisīgi mēģinājis un tad sapratis, ka "par slikto toni jau uzskata, ja sieviete atsaka divas reizes. Bet viņš jau piedāvājies piecas reizes," ieskanas Lapiņa šķelmīgā asprātība, lai arī šajā gadījumā — rūgta. Gan radošs, gan finansiāls glābiņš viņam izrādījies Latviešu valodas apguves valsts aģentūras piedāvātais projekts — mācību filmas cittautiešiem. "Filmā tu domā par tēliem, sarkano pavedienu, kas vijas cauri sižetam, bet šeit jādomā vēl par virkni nosacījumu," Lapiņš ir gandarīts par piedalīšanos šajā projektā un domā, ka šāda pieredze būtu svētīga arī Kultūras akadēmijas studentiem.
Vaicāts, vai cilvēki visbiežāk vienlīdzības zīmi liek starp viņa vārdu un filmu Emīla nedarbi, Lapiņš pasmaida, ka zināmas tomēr esot arī citas filmas. Piemēram, nesen viņš saņēmis lūgumu no kādas lauku skolas atsūtīt pamācību, kā uztaisīt ūdensbumbu. Esot taisni tāds kaķis, kas jāpārmāca. "Vienu atradu, aizsūtīju, kā jāloka," — tā Lapiņš.