Ciklā Pasaules Saules dziesmas komponists Džons Taveners
Viens no pasaules ietekmīgākajiem un noslēpumainākajiem jaunā garīguma pārstāvjiem britu komponists Džons Taveners, kurš pēc diriģenta Māra Sirmā uzaicinājuma pošas uz sava jaunākā kora opusa pirmatskaņojumu projektā Pasaules Saules dziesmas, pie mums neciemosies pirmoreiz. Viņš jau še pabijis savas sešdesmitās jubilejas gadā (2004) kā starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla īpašais viesis. Toreiz viņa mūziku iepazinām vērienīgā autorkoncertā Sv.Pētera baznīcā, kurā M.Sirmā vadībā muzicēja Valsts akadēmiskais koris, solisti un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Tagad viņš ir 17 komponistu vidū, kuri no dažādām pasaules malām drīz pulcēsies Rīgā, pagodinot Saulei veltīto opusu pirmatskaņojumus kora Kamēr…koncertuzvedumā Latvijas Universitātes aulā 3. un 4. jūlijā.
Dievišķā neaizsniedzamība
Mūžīgā Saule (The Eternal Sun). Tā komponists nosaucis jauno darbu ar šveiciešu metafiziķa, garīgā mistiķa Fritjhofa Šuona dzeju, kuras universālā filozofija dziļi ietekmējusi visu komponista domāšanu. "Dzejolis runā par Zemes sauli, ko Dievs radīja kā citas — īstās dievišķās Saules tēlu, kuras gaismu nespēj saskatīt mirstīgā cilvēka acs. Zeme nespēj saskatīt dievišķo noslēpumu. Dievišķā, mūžīgā saule mums būs redzama tikai aizsaulē," komponists paskaidro ideju. Klausītājiem tā atklāsies divu koru pretstatā. Autora vēlme ir, lai lielais koris dziedātu grezni un ar spozmi, tā atklājot dievišķās saules neaizsniedzamību, savukārt mazais atbalsotos kā parādība, vīzija vai atspulgs, kā neizskaidrojamu garu dziedājums. "Tavenera mūzikā mani visvairāk fascinē neizmērojamā kosmiskā telpas un gaismas izjūta. Jauno darbu izjūtu kā neprātīgu gaismas apmātību," tā M.Sirmais, kurš jau vairākkārt atskaņojis Tavenera mūziku ar abiem paša vadītajiem kolektīviem. Vienu skaņdarbu (Mirru nesējs) viņš ar kori Kamēr… un altistu Maksimu Risanovu pat ierakstījis Onyx classics izdotā mūzikas albumā, kas izpelnījies augstu novērtējumu.
Sācis modernisma garā, dziļi ticīgais komponists Džons Taveners drīz tomēr izvēlējās izsmalcinātas vienkāršības un apgarota garīguma ceļu. Tas viņu tuvina igaunim Arvo Pertam, gruzīnam Gijam Kančeli, Pēterim Vaskam, Georgam Pelēcim, Rihardam Dubram… Nemanāmi Tavenera mūzika ievelk iekšā un līdzsvaro citā laikritē, kam svešas patērētāju pasaules laicīgās kaislības — izdzīvošanas, mantkārības un konkurences stress. Neapžilbstot paša slavas spožumā, komponists, Grammy balvas laureāts, raksta, kopā ar ģimeni apmeties lauku ciematiņā "pēc iespējas tālāk no Londonas" un atrodot patvērumu Grieķijā, kur neviens pat nenojauš, kas ir šis pieklājīgais brits. Ignorējot pasaulīgās dzīves skrējienu, viņš mēdz rakstīt arī ļoti garus — pat septiņu stundu ilgus skaņdarbus. "Rietumu mūzika kļūst arvien īsāka un sablīvētāka, jo ir atrauta no garīgās dzīves un vairs nav dabiskā dzīves rituma sastāvdaļa. Tajā nav īstā skaistuma, kāds rodams Dieva radītajā dabā — kokos un puķēs. Esmu dzimis Londonā un atzīšos, ka diezgan vēlu apjēdzu, cik vienreizīgs ir dabas skaistums," komponists teica intervijā Dienai.
Daba, arhetipi un prieks
Zīmīgi, ka plašākas publikas uzmanību viņš piesaistīja 1968.gadā ar oratoriju Valis, kurā dzirdami pašas dabas trokšņi. Atskaņojums London Simfonietta atklāšanas koncertā izpelnījās pat The Beatles uzmanību un tika ierakstīts viņu Apple firmā. Vīlies rietumu mākslas agresīvajā intelektualizācijā un saprotot, ka tikai austrumu tradīcijas vēl saglabājušas pirmatnējo būtību, viņš 1977.gadā pārgāja pareizticībā. Kopš tā laika viņa mūzikas valoda tiecas uz kontemplatīva skaistuma ideālu, kas asociējas ar pareizticīgās baznīcas rituāliem. Ap tūkstošgadu miju zīmīgā vīzijā iepazinis dzīvē nekad nesastapto šveiciešu metafiziķi Fritjhofu Šuonu un viņa universālo filozofiju, Dž.Taveners sapratis, ka viņa mūzikas vēstījumam jāsniedzas tālāk par pareizticību. Jaunākie opusi tiecas dažādu kultūru arhetipu dziļumos: hindu ritmos (Samaveda, Song of Cosmos), tibetiešu tempļu mūzikas instrumentu skanējumos, arī islāma garīgajos tekstos arābiski. "Izkopjot arhetipus (labais, ļaunais u.c.) mākslā nebūs dekadences, jo tie palīdz saprast un godāt dzīves īstās vērtības." Komponists tic, ka "dievišķā mūzika skan ikvienā no mums. Tā eksistē mūžīgi un tai nav nekāda sakara ar laikmetīgumu". Tāpēc, viņaprāt, "galvenais mākslā ir lūgšana. Mūzika ir pirmatnēja forma, kas vienmēr adresēta Dievam un cilvēku dziedināšanai. Kaut arī dzīvojam tumšā laikmetā, mums tomēr ir iespējas caur mākslu dziedināt pasauli". Taveners pats veldzējas Mocarta mūzikā, "jo tā sniedz paradīzes vīziju un tajā vēl nav cilvēces baiļu un nemiera. Pāri visam valda liels prieks". Kopš viņam ir ģimene, kurā aug divas meitas, viņam "komponēt nozīmē to pašu, ko lūgt Dievu, dzīvot un, galu galā, arī mīlēt".