Es tomēr atļaušos kaut varbūt bezgaumīgi, taču ar pilnu atbildību atkārtot, ka, manuprāt, izcils mūzikas notikums bija LNSO ziemas koncertsezonas atklāšanas koncerts, ko Lielajā ģildē 3.oktobrī diriģēja A.Nelsons, soliste bija Jeļena Baškirova, pianiste otrajā paaudzē. Tiesa gan, novērtēt kontekstā šī koncerta nozīmi varēsim tikai ar laiku, kas visu arvien atsijājis un nolicis īstajās vietās. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka Gustava Mālera jauneklīgi aizrautīgās 1.simfonijas un Ludviga van Bēthovena ceturtā klavierkoncerta lasījumi pacēlās krietni augstāk par rafinētu, perfektu saspēli un saviļņoja ar radošu brīvību. Augstāk par ikdienišķo, rutinēto, etalonizēto. Par to varam pateikties A.Nelsona neparastajam, pašsadedzinošajam, iedvesmojošajam skatuves mākslinieka temperamentam un orķestra atdevei, kas kopā veidoja mākslas neizskaidrojamo alķīmiju. Klausoties un vērojot orķestra sniegumu, jūtot mūziķu uzmanības koncentrāciju, reakciju un īpašo emocionālo tonusu, šķita, ka iestājusies utopiska "kolektīvā laime", savā ziņā līdzīga tai, kuras ilūziju tik neatvairāmi uzbūra A.Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra aktieru izrādē Klusuma skaņas. Augstais un dinamiskais tēlainas fantāzijas lidojums, starp citu, nekādā ziņā neizslēdza spēles precizitāti, ansambļa izjūtu, formas grodumu, un pāris sīkie negludumi otrā mežraga spēlē šo kopiespaidu neizbojāja. Diriģenta iemīļotā komponista G.Mālera 1.simfonija nav viņa pirmā tikšanās ar austriešu vēlīnā romantiķa simfonisko mūziku. Tā izdevās dinamiski, asociatīvi bagāti, ļaujot mūzikas tēlu galerijā ieraudzīt gan sejas un situācijas, gan atpazīt Alpu kalnu dabas ainas un skaņas, līdztekus sulīgi izceļot ebreju nacionālo kolorītu un telpas spēles ar dažādu instrumentu solo. Uz diriģenta podesta brīžiem dejojot mūzikai līdzi un pārbaudot orķestra reakcijas asumu, A.Nelsonam izdevās simfoniju piepildīt ar dzīvas dzīves krāsām. Tāpēc vēl jo traucējošāki šķita centieni ilustrēt (paspilgtināt?!) mūzikas noskaņas ar mainīgām skatuves gaismām, šī primitīvā mūzikas izkrāsošanas spēle. Manuprāt, gaismu "diskotēka" uz skatuves bija pilnīgi lieka. A.Nelsona un J.Baškirovas kopīgā L.van Bēthovena 4.klavierkoncerta interpretācija uzrunāja ar pretpolu spriedzi, kur dziļa koncentrācija bija roku rokā ar impulsīvu, izteikti romantisku intonāciju. J.Baškirova uz Lielās ģildes jaunā, vēl īsti neiespēlētā Steinway koncertflīģeļa izvilināja izkoptu toni un jūtīgas piano klusuma skaņu gradācijas, ļaujot tās baudīt arī papildus atskaņotajā R.Šūmaņa liriskajā miniatūrā Des Abends (no cikla Fantastiski skaņdarbi). Klavierkoncerta interpretācijā, ar ko šajā gadījumā saprotu vēstījuma konsekvenci, īpaši pārliecināja 2.daļa — divu principiāli atšķirīgu pasauļu (objektīvās un subjektīvās?) pretnostatījumu, kurā klavieres orķestra stīgu grupas pārspēka ēnā dziļi personiski izsāp galvenā varoņa vientulību. Tā Vīnes klasiķa radošā brieduma opusā jau izpaužas romantisma konflikts. Ja raugāmies no žestu amplitūdas un intensitātes viedokļa, ir divu tipu diriģenti. Vieni it kā nemanāmi, ar tikko jaušamām kustībām spēj panākt no mūziķiem to, ko vēlas, būvējot mūzikas arhitektūru. Meklējot pēc tipiska, arī Latvijā redzēta piemēra, kā pirmie atmiņā nāk igaunis Tenu Kaljuste un soms Juha Kangass. Otri savukārt vada mūzikas lasījumu ar plašiem, artistiskiem žestiem, dinamisku un precīzu manuālo tehniku papildinot ar visa ķermeņa valodu. Tieši tāds diriģents ar vērienu ir Andris Nelsons, kura uzstāšanās vienmēr ir arī temperamentīga skatuves mākslinieka vizuāls šovs, brīžiem gandrīz vai solo balets. Iespējams, ka tieši šis "diriģenta teātris" ir tas, kas uzreiz savaldzina daļu publikas mūsu izteiktajā vizuālajā laikmetā, ļaujot klausīties un komunicēt arī ar acīm? Ja tā, tad gūto iespaidu šoreiz noteikti paspilgtināja ekrāns, kas beidzot arī skatītājiem deva iespēju vērot diriģentu pretskatā. Ne velti Berlīnes filharmonijā un dažās citās līdzīga plānojuma koncertzālēs dažas klausītāju rindas pat atrodas orķestra aizmugurē. Toties tā arī palika neizprotams, kāpēc gan koncerta pirmajā daļā vajadzēja šajā ekrānā visu laiku rādīt pianisti no kreisā sāna? Vienkārši tāpēc, ka reiz acu priekšā novietotu ekrānu nevar atstāt bez darba?
Nelsona alķīmija
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts 3.X Es nebrīnītos, ja, sekojot tipiskajai, dziļi iesakņotajai latviešu tradīcijai nemīlēt vai vismaz apšaubīt savējos, mēs vēl kādu laiku turpinātu rezervēti uztvert arī mūsu visspilgtāko talantu devumu. Vienkārši neērti tik ekspansīvi, bezgaumīgi priecāties, kā par 30 gadu veco, bet jau starptautiski slaveno latviešu diriģentu Andri Nelsonu jūsmojusi publika, orķestri un kritiķi Vācijā, Austrijā, Šveicē un Lielbritānijā, kur ar šo sezonu viņš ir Birmingemas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.