Jāna Tomika personālizstāde Neredzamās pērles. Rīgas mākslas telpa, līdz 15.VI
Jāns Tomiks (1961) nereti tiek uzlūkots kā igauņu laikmetīgās mākslas starptautiski spožākā zvaigzne, kuras biogrāfiju iezīmē dalība San Paulu biennālē (1994), izstādē Manifesta 1 (1996), Venēcijas biennālē (1997, 2003) u.c. nozīmīgos pasākumos. Viņš ir Igaunijas Mākslas akadēmijas profesors un 2005. gadā saņēmis prestižo Konrāda Megi mākslas balvu. Latvijā Tomika darbus diez vai pazīs plašāka publika — tie šeit aplūkojami pirmo reizi. (Dažādos festivālos un biennālēs atzītos latviešus gan arī nevar uzskatīt par īpaši populāriem pat savās mājās.) Absolvējis Igaunijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (1991), Tomiks uzsāka savu mākslinieka karjeru ar monumentālām gleznām neoekspresionisma garā, kurās dominēja dramatiski deformētas, konvulsīvas, nereti asiņojošas kailfigūras. 90.gados mākslinieks pievērsās akcijām, performancēm un videomākslai, aplūkojot tādas eksistenciāli nospriegotas un potenciāli universālas tēmas kā tēva un dēla attiecības, refleksijas par Dievu, reliģiju, seksualitāti, dzīvību un nāvi. Arī skandālista slava nav gājusi secen — kā pērn izdotajā pamatīgajā katalogā (Jaan Toomik. Tallinn: KUMU, 2007) raksta igauņu kritiķis un kurators Hanno Soans, Tomika vārds vietējo histērisko morālistu izpratnē kļuva par "mēslu mākslas" sinonīmu (75.lpp.); tam iemesls bija 1992.gada instalācija, iedvesmota no itālieša Pjero Manzoni radikālā žesta ar zelta bundžiņās iesaiņotajiem mākslinieka mēsliem (1961). Provocējošu bodiārta tendenču atskaņas vērojamas video Cilvēks (2001), atainojot kaila vīra, kura penis piesiets pie tīruma vidū iedzīta mieta, bezcerīgu riņķošanu pa apli. Tomēr visvairāk godalgotais darbs, kas atrodams vairāku ārvalstu muzeju kolekcijās, ir meditatīvais video Tēvs un dēls (1998), kurā mākslinieks kails slido pa aizsalušo Baltijas jūru, visbeidzot izzūdot skatienam, kamēr fonā viņa desmitgadīgais dēls dzied reliģisku korāli. Tomika darbos ir saskatīti gan somugru šamanisma elementi, gan Vīnes akcionisma un Arte Povera virzienu lokāli transformētas atbalsis, gan tiešākas paralēles ar tādām performanču mākslas izcilībām kā Deniss Openheims vai Vito Akonči. Kā uzsver Viktors Freibergs, "viņa video darbi piespiež skatītāju izjust diskomfortu un mokas", "lai pārvarētu ikdienišķo un ļautu skatītājam nonākt līdz kādam atklāsmes mirklim."
Rīgai paredzēto izlasi veido septiņi videodarbi un pavisam jauni, šai gadā tapuši gleznojumi — klusās dabas no civilizācijas radītajiem atkritumiem. Saglabājot plašu, ekspresīvu triepienu, autors vairs neizvēlas vispārinātus cilvēku tēlus, bet gleznainus izgāztuves tuvplānus ar mašīnu vrakiem, bundžām, pudelēm utt., liekot meditēt par atbaidošo. Izstādes nosaukums vedina uz tādu kā romantiski poētisku noskaņu, bet darbs Neredzamās pērles (2004), no kura tas aizgūts, savukārt iebliež ar vēsi dokumentāla pētījuma toni, iedziļinoties kādā cietumnieku tradīcijā. Tā droši vien liks ieplest acis visiem, kam šī vide ir pilnīgi sveša. Intrigas labad derētu neteikt, kas tās par "pērlēm" un kur tās meklējamas, bet bērnus līdz 16 gadiem labāk atstāt mājās. Tas attiecas arī uz darbu Svētais vakarēdiens (2007), vienīgo izstādes eksponātu spēlfilmas žanrā, kas nupat ieguvis balvu 54. Starptautiskajā īsfilmu festivālā Oberhauzenā. Filmas varonis, kas gandrīz aizmieg monotoni patētiska dievkalpojuma laikā perfekti sapostā baznīcā un pēc tam tikpat truli vienaldzīgi nodarbojas ar seksu nožēlojamā, nolaistā istabelē, atplaukst tikai, klejodams kādā mistiski regulārā mežā, kur tālumā vīd gaisma. Vai tā būtu tā pati "gaisma tuneļa galā", ko saskatot klīnisko nāvi piedzīvojušie? Darbā Jānika (2007) savukārt skatītājs var uzklausīt kādas jaunas sievietes stāstu par ceļu pie Dieva, paralēli lūkojoties tarakānu apsēsta dzīvokļa interjerā, kas līdzinās bomžu midzenim. Varones jaunatrastā reliģiskā pārliecība tiek kontrastēta ar baiso realitāti, atstājot vaļēju plaisu starp ideālu un īstenību, kuru katram nākas pārvarēt ar ticību vai arī atteikties no šī uzdevuma.
Jau agrāk pētītās paaudžu attiecības un saiknes mākslinieks preparē darbos Dejojot ar tēvu (2003) un Tēvs un dēls II (2007). Pirmais no tiem arī ir diezgan liels tabu pārkāpums — mākslinieks filmē sevi, dejojot pie tēva kapa Džimija Hendriksa mūzikas pavadībā. Nerakstīta vienošanās tomēr nosaka, ka kapsēta ir klusas apceres un miera valstība, bet ko darīt, ja indivīda personiskās attiecības ar aizgājēju prasa citādu komunikācijas formu? Vai subjektīvi patiesa tās forma var būt objektīvi aizskaroša? Savukārt otrs darbs tēlo pašu Tomiku kā autovadītāju, kas raud sava dēla balsī. Ne tikai bērns ir daļa no tēva, bet arī tēvā mīt daļa bērna.
Dokumentāli bezkaislīga pieeja raksturo darbus, kas veidoti pēc intervijas metodes, ļaujot pašam varonim noteikt emocionālās iedarbības spēku. Pēters un Marts (2001—2002) ir apcerīga saruna par dzīvi ar mākslinieku Pēteru Mudistu, kas cieš no muskuļu konvulsijām, liekot domāt par ķermeņa cietumā iesprostotu garu. Savukārt video Līna (2003) it kā apvērš šo situāciju otrādi, uzklausot kādu Tomika studenti, kas slimo ar šizofrēniju un mēģina aprakstīt savas izjūtas — viņā sadzīvojot četru cilvēku dvēseles. Fiziski būdama vesela, Līna sevi pielīdzina tukšai čaulai, liekot vaicāt, kas notiek garīgi slima cilvēka prātā un kā uz to attiecināmi, piemēram, klasiskie kristietības priekšstati par dvēseli. Tādas tās neredzamās provocējošu jautājumu un atziņu pērles, ko salasīt izstādē.