Pārejā

Un vēl kāda!

Nu i dura.

"Kā reālprozaiķe, kas savas grāmatas raksta, ierokoties vēstures annālēs..."' Smiekls nāk.

Pati jau raksta dzeltenos romānus, tādai komercliteratūrai tak nevajag valsts atbalstu!

Kultūra daudziem tās darboņiem ir piepelnīšanās avots. Vienam otram sanāk miljoni, lielākajai daļai - kāds tūkstotis gadā. Ubagu ir žēl, bet viņus neciena.

Izlasīju. Pirmā reakcija - kliegt gribas, f-ing valsts! Otrā - ha, ha - visi rakstnieki rindiņā un uz ielas pie stacijas ar plastmasas krūželēm priekšā. Radio sev aizlīmē mutes, rakstnieki stāvēs uz ceļiem, kāds vēl kaut ko... Un beigu beigās - nu un tad? Dieva dēļ, nedodiet to savu kādreiz saņemto stipendiju atpakaļ valstij! Jūs esat nopelnījusi to un vēl veselu lērumu līdzekļu, kurus nekad neviens nepiešķirs! Es par sevi arī samaksāšu, gan jau galu galā tās meistardarbnīcas notiks. Toties dzīvot ar vainas apziņu, ka tavā labā upurējas kāds, kam tas galīgi nebūtu jādara, nebūt nav tā labākā ceļamaize. Kāds, kam šeit vēl pastāv sirdsapziņa. Neba nu tāpēc tā parādīsies cilvēkiem, kas jau no sākta gala kultūru pie bada turējuši.

Pēteris Bankovskis, Helēna Demakova, Laima Muktupāvela...