Prāta vētra
Tur kaut kam ir jābūt
Brainstorm Records
Par to, ka Latvijas populārākajai grupai jaunais albums nācis ļoti grūti, ir dzirdēts daudz. Un tas ir tik neierasti, jo agrāk Prāta vētra visus aizkustināja tikai ar to, cik viss skaisti — no kopīgas smilšu kastes līdz lielajai slavai un draudzības turpinājumam. Nu neviļus savelkas paralēles pat ar drūmo Portishead dalībnieka Džofa Berova izteikumiem, cik iztukšoti viņi bijuši pēc pēdējās turnejas un radošais izsīkums līdz tikko iznākušajam trešajam albumam licis klusēt veselus desmit gadus. Nav šaubu, arī šādi slavenību izteikumi cilvēkus aizkustina. Un nav svarīgi — ir vai nav tie reklāmas triki — dzīve ar laiku visu saliks savās vietās. Lūk, piemēram, Robija Viljamsa personības problēmas manī nekad nav iekustinājušas ne šūniņu.
Iesākumā par to, ko novērtējam pirmo, paņemot produktu rokās — īpaši glīts ir albuma noformējums. Visu cieņu iepriekšējo grupas albumu vāciņu veidotājam, pasaulslavenajam fotogrāfam Antonam Korbīnam, bet viņa stils ir pārāk prognozējams — tas sastopams tik daudzu pasaulslavenu mūziķu darbu noformējumos, ka tā pievienotā vērtība — autora vārds — nomāc reālo šāda nebūt ne lētā darījuma rezultātu. Turpretī latviešu mākslinieka Otto Zitmaņa speciāli katrai albuma dziesmai radītie gleznojumi padara šo vāciņu unikālu un, protams, brīvu no datordizaina štampiem.
Albuma uzbūvi var uzzīmēt grafiski — ievads Ceļa dziesma gādīgi un maigi, līknei īpaši nelēkājot, uzliek jau iepriekš brīdināto klausītāju uz ceļa, kur Prāta vētra būs citāda, nekā ierasts. Papilnam ir dīvainu skaņu, kuru izcelsme ne vienmēr skaidra — tās visas skanējumu dara krāsainu un interesantu arī tajās ne gluži labākajās dziesmās. Līkne ceļas augšup ar otro dziesmu un vienlaikus otro albuma singlu Ja tikai uz mani tu paskatītos, bet tas ir prezentācijā redzētās dzīvās versijas nopelns — pliks audioieraksts neuzspridzina kā acu priekšā redzama grupa, kur Kaupers ir kā uzvilkts enerģijas kamols, kas, šķiet, tūliņ eksplodēs vai vismaz atrausies no zemes. Adekvātai šīs dziesmas pasniegšanai koncertā enerģijas varētu nepietikt, ja tā tiks atlikta uz vidu, tāpēc visprātīgākais būtu arī vasaras koncertos, tāpat kā prezentācijā, likt to pirmo. Cerams, ka šīs dziesmas ceļu pie klausītāja gludāk nobruģēs vismaz grupas bundzinieka Kaspara Rogas nupat izveidotais klips, jo baudīt to koncertos, kā mēs zinām, nav izredžu līdz vasarai.
Nākamajā mirklī augšupejošā līkne atduras pret… griestiem: "Tas tak nav zelts, tā nav pat bronza," — šī Gustavo izdziedātā frāze no nākamās dziesmas Bronza uz visiem laikiem kļūst par albuma vizītkarti un vadmotīvu. Pati dziesma — par albuma kulminācijas punktu. Bronzas pārākumu nodrošina arī garums — tā ir visīsākā pilnmetrāžas dziesma albumā un ilgst tikai divarpus minūšu, kuru laikā, švīkstot pirmās formulas riepām, notiek Gustavo un Kaupera divu balsu (roķīgās un tās, kas savulaik vienu otru dziesmu pārsīrupojusi) sadziedāšanās šeit ir absolūti harmoniska. To pašu nevarētu teikt par albuma tituldziesmu, kur Kaupera liriskais dziedājums ir kā mīksts paklājs Gustavo repa uznācienam ar nosaukuma aprīmošanu, bet arī tas ir specefekts. Gustavo tā kā negaidīti iejaucas dziesmā, sapurinot to un noliekot uz jauna ceļa gluži kā visu grupu šī albuma tapšanas procesā, tāpēc arī šī nosaukuma izvēle albumam ir likumsakarīga.
Atliek nosargāt būtu tikai ierindas Prāta vētras dziesma, par kuru sajūsminātos uzticamākie fani, bet Kaspara Bindemaņa izpildījumā sen nedzirdētajā Hendriksa stilā spēlētā ģitāra tai devusi pilnu bāku papildus degvielas. Tāpat viesi — turku mūziķi — bagātina balādi Es jau nāku, kas nav atraujama no iepriekš kā intro skanošā instrumentālā gabala Siāma. Iepriekš angliskā And I Lie nosaukuma latviskojums Ai nu lai ir lieks Gustavo talanta apliecinājums, jo viņš kopā ar Prāta vētru ir arī dziesmu autors, tāpat skaņu režisors Aleksandrs Volks.
Gabals Par podu ir kā teātra dziesma vai pat vesela hiphopa pasaciņa ar uzvelkamajiem modinātājpulksteņiem. Domāta bērniem, jo tās morāle: viegli nākusi manta laimi nenesīs, pieaugušajiem būs jau apgūta viela. Iespējams, šī ir visvairāk pašdarbības dziedāšanai piemērotā albuma dziesma, vienīgi tad būs drusku jāpamācās vārdi, kuru te ir visvairāk.
Dziesma Laikam albumu kā savu lidojuma jaudu jau zaudējušu planieri un reizē albuma grafisko līkni saudzīgi tuvina zemei, bet tad izrādās, ka uz borta atrodas vēl kāda pulvermuca — Vakardienas trakums ar radio draudzīgu melodiju, hiphopam raksturīgām uzbrūkošām skaņām un grupas iepriekšējo gadu partnera Valta Pūces aranžētām stīgām, kas vietām atgādina Bolivudas filmu mūziku. Bēdz un Pamodini mani varētu dēvēt par albuma atlikušās vietas pienācīgiem aizpildītājiem, kas nekad nekļūs par fanu līdzi lecamiem singliem, jo prasa iedziļināšanos, tieksme pēc kuras nekad nav bijusi iemesls Prāta vētras mūzikas izvēlei? Nāksies pierast, ka nu būs citādi? Izskatās, ka jā. Kā repo Gustavo: "Ja viss, kas notiek/Notiek uz labu/Tad kaut kam tur ir jābūt/Pastiepies un dabū.