Viena no Kārļa Ulmaņa organizētā apvērsuma versijām
Latvijas Politpārvaldes (politiskās policijas) novadu priekšnieku regulāro ziņojumu standartievads XX gs. 20. un 30.gados: "Latvijā pastāv un darbojas nelegāla politiska organizācija "Latvijas komūnistiskā partija", kura ir III komunistiskās internacionāles sastāvdaļa. Viņas mērķis, ko nosaka statūti, ir, neizslēdzot bruņotu varu, gāzt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu, nodibināt padomju iekārtu..."
Kārļa Ulmaņa 1934.gada 15.maija apvērsuma visvairāk tiražētie iemesli: viņa dibinātās un vadītās partijas — zemnieku savienības — popularitātes mazināšanās. Grūtības tikt ievēlētam 4.Saeimā un paredzamās perspektīvas. Personālie, faktiski partijas, parādi. No šodienas viedokļa smieklīgi — žīrēti, t.i., galvoti vekseļi 30 000 latu apjomā. Nenoliedzams egocentrisms un varaskāre. Rūgtums, ka viņu, Latvijas valsts organizētāju un pirmo grūtību pārvarētāju, apsteidz citi. Pēdējā brīdī radušies uzskati par prezidentālas valsts iekārtas nodibināšanu, īstenībā no citiem politiķiem aiztapināti. Tos kārtējo reizi, kā parasti, izgāž sociāldemokrāti.
Bez šaubām, šie faktori bija galvenie Ulmaņa rīcības noteicēji. Vēl pieliekot klāt tā laika Saeimu daudzpartiju — sīkpartiju politiskā mudžekļa ikdienu, eksistēja arī citas valstiskas problēmas, kas mazāk apskatītas periodikā un pētījumos.
Tās ir — Latvijas brīvvalstij naidīgo spēku eksistence un darbība.
Šai sakarā mēģināsim raksturot Latvijas iekšpolitisko stāvokli Politpārvaldes aģentūras ziņojumu gaismā. Sākotnēji — pirms 1934. gada 15. maija.
Te pirmā vieta noteikti dodama LKP pagrīdes darbībai, kuras raksturojums versijas sākumā. PSRS uzturētās organizācijas graujošā darbība atklāta daudzās grāmatās un pētījumos. Tomēr ir vērts Latvijas Valsts Vēstures arhīvā attīt vienu kvadrātmetru lielu vatmana rulli, kur nezināms politpārvaldes darbinieks nezināmā gadā, lieliskā tehnikā, uzrasējis III Internacionāles organizatorisko galaktiku un tai pakļauto Latvijas kompartijas vēža metastāzēm apbrīnojami līdzīgo izplatības shēmu novados un pagastos. Un kur nu vēl karte ar pagrīdes komunistisko organizāciju — šūnu izvietojumu pa visu Latviju. Internacionāles daudzslāņu sfēriskajā veidojumā iekļauti visi kontinenti, gandrīz visas valstis, un Latvija tai piesieta Polijas — Baltijas sektorā. Pati Latvija organizatoriski ar Centrālkomitejas centru Rīgā sadalīta Latgales, Daugavas, Ventspils, Lejaskurzemes, Zemgales, Vidienes un Rīgas organizācijās. Tās savukārt — pagrīdes struktūrās ar zemākajiem veidojumiem — šūnām pilsētās un pagastos. Pagrīdei paralēli uzrādīti legālie veidojumi: arodbiedrības, sporta un kultūras organizācijas. Visa augšminētā izvērsuma dēļ nav iespējams kaut daļu parādīt ilustrācijā.
Šo graujošo mudžekli, kas bez pārtraukuma ražo un izplata proklamācijas, lozungus, organizē streikus un mītiņus, provocē pretvalstiskas idejas un popularizē komunistu uzvaras gājienu Padomju Savienībā, no turienes arī finansē. Piemēram, Rīgā, kāda Vaska dzīvoklī, kratīšanas gaitā atrod finanšu dokumentus, kuros uzrādītas izmaksātās algas, dzīvokļu īres, mašīnu iegāde, delegācijas izdevumi Francijā... Vienā mēnesī — Ls 11 000. Daļa — iemainīta no dolāriem. Ir kvītis, kur Akmeņi, Avoti, Jankas, Meži un Makši saņem algu Ls 70 apmērā. Turpat darba plāni un uzdevumi skrejošiem mītiņiem, uzsaukumu izplatīšanai, demonstrācijām, streikiem, sapulcēm, pat skolēnu streikiem mācību iestādēs ...
Šie dokumenti nav šifrēti, bet politpārvaldes konfiscēto dokumentu klāstā ir simtiem lappušu un zīdpapīra zīmīšu, kas rakstīti skaitļu—burtu šifrā. Ar to atklāšanu nodarbojas Zinātniskās tiesekspertīzes institūts. Reizēm tam nolaižas rokas: pielietota mainīga, slīdoša atslēga, nevaram atšifrēt.
Te nav vietas izklāstīt padomju saimniecisko organizāciju Dobroflot, Vņeštorg, Tranzītbankas izsekojumus. Caur pēdējo organizāciju plūduši dolāri un lati. Tos saņēma arī Latvijas 3. un 4.Saeimas deputāti — komunisti, kuru noziedzīgā darbība pelna atsevišķu izklāstu.
Ar šo komunistisko pagrīdi un citām pretvalstiskām organizācijām cīnījās tikai 200 Politpārvaldes darbinieku. Nav brīnums, ka Jēkabpils politpārvaldes punkta vadītājs H.Zēbergs 1932.gada vasarā lūdz savu priekšnieku — Jelgavas rajona vadītāju: "Atsūtiet man, lūdzu, lūdzu, palīgspēkus, jo Sēlpils komunistu pagrīdes pārņemtajā pagastā kratīšana vienlaicīgi veicama 8 mājās. Atbrīvojušies arī daži sodītie, nav iespējams pārtraukt proklamāciju un sarkano karogu gūzmu. Saindē jauniešus, pat saimniekdēlus!"
Diemžēl pie valsts drošību destabilizējoša faktora jāpieskaita ar Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Lai arī darbojas parlamentāras legalitātes apstākļos, tomēr daudzas rīcības formas šūpoja valsts drošību. Ko nozīmēja regulārās, biežās, pa lielākai daļai nepamatotās interpelācijas par komunistu arestiem, tiesāšanu, par daudziem saimnieciski svarīgiem likumprojektiem. Kopā ar strādnieku — zemnieku frakcijas, t.i. komunistu savstarpējiem ķīviņiem, šīs populistiskās debates Saeimā aizņēma vairāk kā pusi no paredzētā laika. Stāvēja desmitiem, pat simtiem likumprojektu, bet deputāti strīdējās par nevajadzīgām, pat pretlikumīgām lietām.
Mūsu pirmās neatkarības perioda s/d bija ar nenoliedzami kreisu, komunistisku ievirzi. Piemēram, — neatzina Latvijas karogu, gājienos maršēja zem sarkanās krāsas. Neatzina arī himnu — kongresos un demonstrācijās skanēja internacionāle. 1933.gada janvārī iesniedza Saeimā prasību nomainīt Dievs, svētī Latviju pret Mēs gribam būt kungi ... Dievam daudzi neticot, himnā runa tikai par latviešu dēliem un meitām... Tā paša gada februārī iesniegums: likvidēt Universitātes Teoloģijas fakultāti — šo melnsvārču kaltuvi. Jo tālāk, jo trakāk: likvidēt politpārvaldi, svītrot aizsargus no Iekšlietu ministrijas budžeta, saīsināt dienesta laiku armijā līdz sešiem mēnešiem. Pēdējais ierosinājums nozīmēja armijas likvidēšanu, pārveidošanu par tautas milicijas vai zemessardzes veidojumu. Politpārvalde ik gadus likvidēja 10 — 20 komunistisku veidojumu, bet te — likvidēt attiecīgo policiju!
Pie destabilizējoša, pat bīstama faktora, pieskaitāma arī Strādnieku Sporta un Sarga organizācija, tautā saukta pat siseņiem — SSS. Vispirms jau šie jaunekļi bija sadalīti rotās un bataljonos ar štābu Rīgā. Viņu kopskaits tiek lēsts ap 6 000, kas organizēti 90 nodaļās. Ne jau ar sportu vien tie nodarbojās. Programmā ietilpa apmācības lietot ieročus, mest granātas. Arī kaujas taktiskās izdarības. Piemēram, — 1933. gada augusta naktī organizētajos nakts manevros Liepājā 200 Rīgas siseņu uzbrūk Liepājas biedriem. Pēc tam analoģiskas kaujas treniņi paredzēti Valmierā.
Bez visa pārējā — siseņu huligānisms: pie internacionāles skaņām nenoņemtas cepures — saņemsi kāvienu. Pastāvīgas sadursmes, kautiņi ar nacionāli noskaņotajiem, tas pats ar komunistiem.
Tā laika valdībām un drošības orgāniem pastāvīgas rūpes radīja arī stāvoklis Latgalē un Ilūkstes apriņķī. Jau brīvvalsts rītausmā — 1919. gadā Inflantijas Poļu padome sūtīja iesniegumus Polijas valdībai: pievienot Daugavpils apriņķi un sešus Ilūkstes pagastus Polijai. Robežas ar Poliju nosprauda tikai 1925.gadā. Vēlāk teritoriālās pretenzijas nomainīja izteikti, brutāli pārpoļošanas pasākumi. Sevišķi aktīvs bija viens no diviem poļu deputātiem Saeimā — Jans Veržbickis. Viņš faktiski vadīja poļu tautības katoļu garīdznieku darbību. Tā izpaudās, piemēram, grēksūdzes pieņemšanā tikai poļu valodā, laulību un jaundzimušo reģistrācijā, piešķirot poļu tautību. Lieta nonāca līdz luterticīgo bērnu izraidīšanai no klasēm, Ilūkstes apriņķa priekšnieka nomaiņas pēc Veržbicka pieprasījuma. Stāvokļa saasinājumu raksturo 1931.gada Polijas sūtņa atsaukšana uz Varšavu konsultācijām ...
Starptautiskus sarežģījumus radīja arī daudzo krievu nacionālo organizāciju darbība Latvijā. Vairākas monarhistiskas, Savinkova piekritēju štābs, Bratstvo Russkoj Pravdi, Baltkrievu separātistu kustība un citas. Visas atklāti aģitēja pret Padomju Savienību, organizēja kaujas vienības — očagus, gurtkas. Tas bija iemesls padomju protestiem, arī vietējo komunistu un sociāldemokrātu uzbrukumiem Saeimā. Šo it kā procarisko organizāciju uzvedību provocēja GPU aģenti, lai sarežģītu Latvijas un Padomju Savienības attiecības.
1933.gadā sākās pirmās nacionālsociālistu aktivitātes, kas izpaudās vācu jaunekļu apciemojumos vācbaltu kolonijās Kuldīgā, Liepājā, Drustos, Rīgā.
Dabīgi, ka latviešu nācijai naidīgu spēku demonstrēšana, internacionālisma un sevišķi komunistisku ideju, lozungu un simbolu publiska manifestācija, izsauca nacionālu pretsparu, organizēšanos.
Vispirms divdesmitajos gados tas bija Nacionālais klubs, ko drīz vien slēdza. Trīsdesmito gadu sākumā Ugunskrusts, pēc tā aizliegšanas Pērkoņkrusts. Kā rezerves struktūras aizliegšanas gadījumā izveidojās Jaunā Latvija, Tēvijas Sargs. Pērkoņkrusts organizējās blokos ar savām triecienvienībām, ko apvienoja rajonos. Ar nacionālistiskiem, arī antikomunistiskiem un antisemītiskiem lozungiem, šie — galvenokārt jaunieši, paplašināja savu ietekmi aizsargos, studentos, vispār nacionāli noskaņotu pilsoņu vidū. Tam kalpoja ne tikai tīri nacionāla nostāja, bet arī izteikti asa veco politiķu kritika par korupciju, prasības mainīt konstitūciju stipras izpildvaras virzienā. Saeimu samazināt līdz 50 deputātiem.
Darbojās arī sīkākas, mazāk ietekmīgas nacionālas organizācijas, galvenokārt biedrības: Satversmes grozītāji, Zilais Ērglis, Latvju aktīvo nacionālistu jaunatne, Nacionālās Latvju valsts patriotu apvienība, Latvju sargs, Latvju nacionālistu partija, t.s. leģionāri u.c.
Varbūtējais vērtējums
Pie esošās likumdošanas, tiesu prakses, valdību mainīguma, bija izveidojusies augsta valsts nedrošības pakāpe. Kādreiz sociāldemokrātu uzspiestais liberālais biedrību organizēšanās likums faktiski neļauj pārtraukt radikālu formējumu eksistenci. Tā galvenie iekšējo nemieru un sadursmju iniciatori — SSS un Pērkoņkrusts — pēc to slēgšanas ar Apgabaltiesas spriedumiem momentāni atjaunojās zem cita nosaukuma. Pērkoņkrusts izmantoja jau nosauktās rezerves biedrības, SSS — jaunu nosaukumu Strādnieku Sports un Spēks, pēc tā slēgšanas — Cīņu.
Savukārt par pretvalstisku darbību notiesātie komunisti parasti saņēma dažu mēnešu vai pāris gadu cietumsodus. Pēc atbrīvošanās atkal aktīvi ieslēdzās pagrīdes kustībā. Tas sevišķi reljefi parādījās Saeimas deputātu — komunistu rīcībā. Politpārvaldes aģentūras lietu fondā šīs frakcijas deputātu izsekošanai izdalīta atsevišķa lieta. To skatot, varam konstatēt komunistiskās propagandas seku dziļumu pat pēc Saeimas frakcijas aizliegšanas un aresta.
Valstī radušies reāli draudi profesionālo komunistu, arī kreisi noskaņoto elementu nemieriem, kam var sekot Austrumu kaimiņa iejaukšanās. Nevar izslēgt arī ja ne pilsoņu karu, tad liela mēroga ideoloģisko pretinieku masu sadursmes. Starp nacionāli noskaņotiem, piemēram pērkoņkrustiešiem un kreisajiem — siseņiem, tās jau notiek, sevišķi priekšvēlēšanu periodos. Komunisti ar siseņiem kaujas pat demonstrāciju un sapulču laikā. Pēc tam vaino iekšlietu ministrus, prasa atbrīvot no amata.
Visi par drošību atbildīgie atcerējās komunistu puču — valsts apvērsuma mēģinājumu Tallinā 1924.gada beigās. Latvija netika iekļauta proves sarakstā spēcīgās aizsargu organizācijas dēļ. Bet cik ilgi? Sociāldemokrāti taču prasa to likvidāciju ...
Visu kopā apsverot, nepieciešama likumdošanas un rīcības radikalizācija, ieviešot kara stāvokli, ko var nosaukt arī maigāk — par ārkārtas stāvokli. Kā tas bija valsts pastāvēšanas pirmajos gados. Arī tad, pie tiešas iesūtītu teroristu plosīšanās, sociāldemokrāti prasīja šī stāvokļa atcelšanu, interpelēja pie notverto tiesāšanas. Tagad nepieciešamas arī izmaiņas konstitūcijā, kur tiktu pastiprinātas izpildvaras pilnvaras un vienkāršota tiesu procedūra. Republikai jākļūst prezidentālai. Situācijā 1934. gada vidū, kad s/d ar savu balsu pārākumu izslēdz kvalificēta balsojuma iespēju, to var panākt tikai ar apvērsumu. Zīmīgi, ka Ulmanis 1933.gada 10.decembrī LZS konferencē apgalvoja, ka parlamenti pilnasinīgi darbojas tikai piecās no astoņpadsmit Eiropas valstīm. Vienā no tām — Francijā — cik tur vairs līdz pilsoņu karam. Tās pašas sarkanās sērgas dēļ! Mēs šim sērgas avotam cieši blakus...
Stāvoklis pēc 15. maija
Apvērsuma pirmajās dienās, pareizāk pirmajā naktī, lieliski organizētais represiju trieciens vērsts pret s/d vadītājiem un aktīvistiem. Kopumā arestē 2 000 personu, no kurām 370 nokļūst Liepājas t.s. koncentrācijas nometnē. Salīdzinājumā ar padomju un vācu lēģeriem — kūrortā. To autors secina no personīgās pieredzes Staļina gadu Jakutijā un darba kolēģa, bijušā s/d Arvīda Vīlipa, atstāsta atmiņu vakaros.
Kā tas arī nebūtu, sociāldemokrātu izolācija liecina, ka galvenās bailes, rūpes apvērsuma organizatoriem radījušas SSS struktūru, t.i., triecienvienību, uzvedība. Arī varbūtējais ģenerālstreiks, ko organizēt varēja tikai s/d vadoņi.
Šai ziņā Ulmaņa aprēķins bija pareizs, jo streiki, demonstrācijas, bruņotas akcijas izpalika. Politpārvaldes aģentūras lietas glabā preventīvo pasākumu gūzmu.
Kas bija Kārlim Ulmanim un pārējiem organizātoriem negaidīts, — neizprotami asā, nesamierināmi skaļā pērkoņkrustiešu nostāja pret viņu apsaukāto Kārli Apaļo. Gadu gaitā pēc 15.maija nācās arestēt vairāk nekā divus simtus aktīvistu, vairākos procesos notiesāt ap 100 pērkoņkrustiešu. Viņi uzskatīja, ka Ulmanis ir nozadzis pērkoņkrustiešu nacionāli ideoloģiskos postulātus. Pat dievturu draudzes piederīgie bloķējās ar pērkoņkrustiešiem.
Otrs negaidīts un bīstams faktors bija sociāldemokrātu un komunistu apvienošanās jaunā Latvijas Strādnieku un zemnieku partijā. Tā bija pagrīdē esoša radikāla, faktiski marksistiski uzbrūkoša fronte pret nacionālo, autoritāro iekārtu. Politpārvalde un tiesu struktūras uz senā, 1917.gada Kerenska likuma pamata, grāva pagrīdes struktūras, tomēr skrejlapas, sarkanie karogi parādījās. Notika konferences un sanāksmes. Viss tas redzams politpārvaldes aģentūras ziņojumos. Tiesāto komunistu skaitu grūti noteikt, bet 1940.gadā tika atbrīvoti 90 šīs ideoloģijas apsēstie, to vidū visi CK locekļi. Faktiski ulmaniskais režīms šos partijas biedrus izglāba no drošas nāves staļiniskajās trīsdesmito gadu beigu nāves dzirnavās. Nāves sodus Ulmanis nepiemēroja laikam vienīgais Eiropā.
Nenorima arī poļu nacionālistu aktivitātes Latgalē. No turienes turpināja pienākt ziņas par jaunlaulāto pāru polonizāciju, pretulmaniskiem rakstiem Polijas presē. Katoļu garīgais seminārs Rīgā faktiski neuzņēma latviešu tautības studentus, tā nostiprinot poļu tautības baznīckungu absolūto domināciju bijušajā Inflantijā.
Lavīnveidīgi pieauga vācu nacionālsociālistu aktivitātes valsts vācu kopienās. Šo kustību, tāpat ka citas valstij naidīgas organizācijas, stingrā kontrolē turēja politpārvaldes aģenti. Aģentūras lieta par vācu nacionālsociālistu kustību satur 349 lapas un tur redzams, ka Liepājā notikušas 135 sanāksmes, Rīgā un Kuldīgā 50, Ventspilī 24, 30 citās Latvijas pilsētās un pagastos.
Bez šaubām, augšminētās valstij naidīgu kustību aktivitātes bija viens no iemesliem, ja ne galvenais, kara jeb ārkārtas stāvokļa pagarināšanai, neatcelšanai. Kā rezultāts — netika arī strādāts pie jaunas konstitūcijas, netika organizētas vēlēšanas. Pie visa Kerenska likuma vajāšanas priekšrocībām politpārvalde pāris gadus pēc apvērsuma netika galā ar pagrīdē iedzīto opozīciju.
Šādā situācijā organizēt vēlēšanas nozīmēja saņemt Saeimu, kur, vadoties pēc iepriekšējās statistikas, strādnieku — zemnieku frakcijas iegūtu ne mazāk par 25—30 balsīm, populārie pērkoņkrustieši — līdz desmit mandātiem. Apturēt Padomju Krievijas un nu jau fašistiskās Vācijas aktivitātes un naudas plūdus nebija iespējams. Vispār Kārlis Ulmanis spēlēja demokrātijas pokeru, radot kameru sistēmu, t.i., diriģētu profesiju pārstāvniecību.
Tomēr pie visa represiju maiguma (neviena nāvessoda), uz 1938. gadu komunistu aktivitātes faktiski bija apturētas, cīņā ar trockismu pašiznīcinājušās. Arī Pērkoņkrusts neitralizēts. Bet pie Eiropas politikas debesīm savilkās kara draudi. Tas sākās marta mēnesī ar Austrijas anšlusu, oktobrī ar Minhenes paktu un Sudetu apgabala atņemšanu Čehoslovākijai. Sākās tirdzniecības un izejvielu problēmas. Patiesībā, sākot ar 1939. gadu, visi Ulmaņa autoritāras valdības lēmumi, ieskaitot ārkārtas stāvokļa pagarināšanu, darba spēka regulēšanu, valūtas operāciju un saimniecības diriģēšanu, bija draudošās, pēcāk jau sākušās karadarbības diktēti.
Minētais notikumu izklāsts ļauj attīstīt versiju, ka viens no Kārļa Ulmaņa rīcības iemesliem, kas izslēdza pēc apvērsuma deklarēto solījumu izpildi par jaunas konstitūcijas izstrādi un kā sekas — vēlēšanas, bija tieši radikālo nacionālistu — pērkoņkrustiešu un kreiso spēku — komunistu un sociāldemokrātu politiskās aktivitātes.
Pēc apvērsuma turpinādami organizēties pagrīdē, cenzdamies propagandēt savu spēku un nodomus, tie pārnesa valstiskas nedrošības sajūtu 30.gadu otrās puses periodā un tā izslēdza pasākumus demokrātisko institūtu atjaunošanai. Galvenā frontes līnija joprojām rēgojās aiz Zilupes. 30.gadu beigās jaunā pasaules kara mākoņi apslāpēja jebkādus soļus šajā virzienā, jo bez lielā kara draudiem tepat blakus uzliesmoja Polijas— Lietuvas, Lietuvas—Vācijas konflikti, spēles ar absolūtās neitralitātes deklarācijām.
Andrejs Bubinduss
Eh