Biju brīnišķīgā koncertā un šo ziņu redzēju vien LTV nakts ziņās. Pazibēja daži ārzemju publikāciju virsraksti un secinājums – valstij slikti žurnālistu negatīvisma dēļ. Skatos, šī ziņa ir starp lasītākajām arī Letas ziņu lentē, kurā ar Viestura Dūles muti teikts: "Latvijas tēla graušanā ārvalstīs ekonomiskās krīzes apstākļos vaina jāuzņemas arī žurnālistiem, kuri pārāk plaši atspoguļo negatīvās ziņas". TV sižetā pie galda sēdēja arī Ēriks Stendzenieks. Tas man lika atcerēties kādu radio diskusiju, kurā arī man bija tas gods piedalīties – tajā reklāmists, ar sev raksturīgo pārliecību, apgalvoja, ka Latvijā visneaizsargātākā un visvairāk cietusī grupa ir politiķi, tāpēc viņiem vajadzīgs saudzējošs režīms un aizstāvju organizācijas. Uzminējāt, šī diskusija notika īsi pirms iepriekšējām vēlēšanām. Tagad mēs visi zinām, kas ir pozitīvisma kampaņa, kurā tika apgalvots, ka politiķi nav populāri nevis pašu pieņemto lēmumu un rīcības dēļ, bet pie vainas ir kašķīgie, drūmie un piekasīgie žurnālisti.
Lai gan šī nav pirmā reize, kad publiskajās diskusijās cēloņi tiek jaukti ar sekām, dažas publikācijas tiek uzskatītas par globālās sabiedriskās domas veidotājām, bet komunikācijas ierosinātāji sajukuši ar to efektiem, nešaubos, ka versija par mediju vainu valsts postā liksies pievilcīga daudziem. Doma, ja mums pateiks, ka viss ir labi, tad noteikti būs labi, ir ļoti salda. Net, ak, nelieciet uzplēst svaigi iekaisušo Parex pušumu – ar banku viss bija labi līdz brīdim, kad patiesību vairs nebija iespējams noslēpt! Te nelīdzēja pašsuģestija vai patiesības slēpšana, pēc kuras sauc negatīvisma apkarotāji.
Tāpēc iedomāsimies, ko mēs īsti gribam? Vai mēs gribam zināt, kas notiek vai tomēr nē? Ja, nē, tad nu nevainosim citus savā vienaldzībā pret apkārt notiekošo un pret sevi! Kā populārajā teicienā: informēts cilvēks var darīt, ko grib, ar neinformētu, citi var darīt, ko grib.
Vai mēs gribam, lai žurnālisti nevis stāsta par to, kas notiek apkārt, bet veido valsts tēlu? Ja tā, tad mēs piekrītam, ka mums melo un par mums melo. Tad mēs pieprasām, lai žurnālisti nav godīgi un nedara visu, lai pietuvotos patiesībai. Tad mums ziņu vietā jāveido reklāmas, kurās Latvijā aug palmas un valda mūžīgi svētki (kaut ko līdzīgu jau nupat mēģinājusi Spānija, savu pludmaļu vietā ieliekot Austrālijas krastus). Cik te tālu līdz padomju laiku propagandas virāžam?
Es piekrītu, ka steigas un daudzu citu profesionālu problēmu dēļ medijos ir vērojamas objektivitātes un sabalansētības problēmas, bet tad jāanalizē ļoti konkrēti piemēri. Vienkārši nokliegties, ka medijos viss ir slikti, negatīvi un tāpēc mums ar visu mūsu valsti neiet pietiekami labi, var atļauties tikai ar populismu sasirguši politiķi.
Man liekas, ka vajadzētu beigt runāt par vainu, bet gan par atbildību katras jomas robežās – savu medijiem, savu reklāmai un savu politiķiem vai tēla veidotājiem. Citādi tiešam nesen pārlasītās Orvela grāmatas "1984" spārnotā frāze "Patiesība ir meli" arvien precīzāk raksturos arī komunikācijas pieprasījumu Latvijā.