Vēl pirms Jānis Pliekšāns kļuva par Raini, viņš bērnībā kopā ar ģimeni bija paspējis nomainīt četras dzīvesvietas, līdz nonāca Jasmuižā. Raiņa tēva kādreiz nomātajā īpašumā atgriežas dzīvība – notikusi restaurācija un remonts, tūristiem tiek piedāvātas jaunas atrakcijas.
Raiņa muzejs Jasmuiža atrodas Latgales viducī, klusā lauku nostūrī, nelielās Jašas upītes krastā, kuru šķērsojot pa koka tiltiņu var uzkāpt kalnā. Tur atrodas Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna 1999. gadā rekonstruētā darbnīca un ceplis – arī tie ir muzeja sastāvdaļa. Jasmuižas muzejs vēsta arī par Latgali un tās kultūru.
Muzejnieki uzskata, ka visu dzejnieka piemiņai veltīto muzeju vidū Jasmuiža ir īpaša ar to, ka tā ir viņa "jaunu dienu zeme". Par to liecinot Raiņa vienīgais grāmatā publicētais dzejolis latgaliešu valodā Munu jaunu dīnu zeme.
Interese par Latgales kultūru
Lai gan muzejs ir atvērts kopš 1964. gada, šķiet, tieši tagad – iespējams, pateicoties Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam, – tas piedzīvo sava veida renesansi. Jasmuižā nule pabeigta ļoti apjomīgās govju kūts atjaunošana. Tajā izveidotas telpas Latgales keramikai, kurās vērojami vairāku meistaru paaudžu darbi. Vietas pietiks arī ekspozīcijām.
Muzeja vadītāja Solvita Brūvere KDi stāsta, ka tieši Jasmuižas laiks Raiņa dzīvē saistāms ar interesi par Latgales kultūru. "Viņš ir uzrakstījis apcerējumu par Višķu pagasta kāzu ieražām," saka Solvita Brūvere. Rainis no vietējām teicējām pierakstījis arī kāzu apdziedāšanās dziesmas. Kad uz Jasmuižu brauc jaunie pāri, muzejs liek lietā Raiņa veikumu un ar šīm dziesmām tos sagaida. Kopš pagājušā gada tiek piedāvāts arī karaokes disks ar dzejnieka savāktajām dziesmām.
Solvita Brūvere atzīst, ka šogad interese par muzeju ir pieaugusi. Uz jautājumu, vai nav bažu, ka nākamgad interese varētu zust, muzeja vadītāja atbild optimistiski: "Nav tā, ka muzejs būtu bijis tukšs. Jāstrādā, lai dzejnieka mājām piesaistītu tūristus arī ar citām programmām." Tagad amatnieku vadībā iespējams apgūt tradicionālās lina un māla apstrādes prasmes. Ir cerība, ka nākotnē varēs atjaunot centrālo ēku un paplašināt Raiņa ekspozīciju.
Muzeja darbinieki pievēršas arī Raiņa jaunības gaitām – šeit jaunais Pliekšāns esot izjutis pirmās romantiskās alkas. Šo jūtu objekts bijusi kalpone Tekla, kuru viņš regulāri pieminējis savā dienasgrāmatā. "Teklīte bija ienākusi, mīlīga, kairinoša, es nekā (..). Nu es manu drusciņ spēka, nožēloju, ka ar Teklīti nekā nedarīju, un tik, kad viņa aizgāja, fantazēju," rakstījis jaunais Rainis.
Galvenais eksponāts – daba
Dzejnieka tēvs Krišjānis Pliekšāns Jasmuižas māju un zemi no 1883. gada līdz savai nāvei 1891. gadā nomāja no muižnieka Kuzņecova, Jānis Pliekšāns tur pavadīja savus ģimnāzijas un universitātes brīvlaikus. Galvenā muzeja ēka gan nav pilnībā saglabājusies tāda, kādu to redzējis Rainis, – māja ir daļēji rekonstruēta un remontēta. Četrdesmitajos gados muižas īpašniekus Kuzņecovus izveda, un līdz 60. gadiem, kad tika atklāts muzejs, ēkā bija kolhoza kantori, bibliotēka un dienesta dzīvokļi, par to, iespējams, arī liecina brūnā grīdas krāsa. No Raiņa laika mēbelēm saglabājies tikai koka galds, kas piederējis muižas saimniekam. Ekspozīcija nav liela – vērtīgākās lietas glabājas arhīvos, pie muzeja sienām galvenokārt ir vēstuļu un dokumentu kopijas.
Kādreizējais stallis nu ir sabrucis. Tur agrāk atradās keramikas izstāde, kura tagad pārvietota uz izremontēto ēku. Muzeja vadītāja atzīst, ka ēku stāvoklis ir sāpīgs jautājums, taču ir cerība, ka būs iespējams atjaunot arī stalli. Toties autentiska ir daba – ap Jasmuižu slejas krāšņi koki, tiltiņš pāri upītei un kalns, kur pastaigājies un jājis jaunais Jānis Pliekšāns. Viņš bijis labs jātnieks.