Skar sirdi, pat ja to saldē

Pirmais, ko jautāju starptautiski plaši pieprasītajam diriģentam, bija: "Kāpēc piekritāt atgriezties Latvijā?" P.Dž.Morandi: Pirmā pieredze Latvijā izrādījās brīnišķīga. Atskaņojot Džuzepes Verdi Rekviēmu, man ļoti patika muzicēt ar jūsu Valsts akadēmisko kori Latvija un Nacionālo simfonisko orķestri, solistu vidū bija arī man jau labi zināmais latviešu tenors Aleksandrs Antoņenko. Ar viņu un Inesi Galanti esmu muzicējis kopā daudzās Džakomo Pučīni operas Manona Lesko izrādēs Stokholmas Karaliskajā operā. Abiem piemīt īpaša muzikalitāte, īpaša izjūta. Jaunajā gadā tiksimies atkal! Es ļoti augstu vērtēju mecosoprānu Elīnu Garanču. Dzird arvien jaunus vārdus. Gluži neticami, cik daudz skaistu balsu un talantu no tik mazas valsts! Viens no maniem visiemīļotākajiem diriģentiem ir Mariss Jansons. Manu draugu lokā ir pianists Māris Skuja, ar kuru iepazinos Grācā. Viņš ir izcils mūziķis, viņam klavieres skan kā orķestris! Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas pasākumā Rīgā iepazinos un uzreiz sadraudzējos ar Imantu Resni, kurš uzaicināja diriģēt viņa vadīto Liepājas simfonisko orķestri. Beidzot izdevās atrast piemērotu brīdi. Esmu jau vairākkārt diriģējis itāļu operkomponista Džakomo Pučīni 150.jubilejai veltītas programmas, kurās līdzās Pučīni ir viņa laikabiedru Leonkavallo un Maskanji mūzika, - kāpēc gan tādu neatskaņot arī Latvijā? Opermūzikas programmas vilina tos, kuri vēlas izcilā izpildījumā dzirdēt mūziku, ko jau labi zina. Jūs gan iepazīstinājāt arī ar nezināmo. Simfoniskā prelūdija ir pats pirmais Pučīni skaņdarbs, viņš to uzrakstīja 18 gadu vecumā! Šī mūzika apbur ar to, ka nāk tieši no sirds un nav "izsmadzeņota" galvā, vēl nav rafinēta. Tā skan vienkārši un tik emocionāli kā pusaudža pirmā iemīlēšanās. Retums ir arī simfoniskais intermeco La Tregenda no Pučīni pašas pirmās, mazpazīstamās baletoperas Vīlas (Le Villi), kuru komponists uzrakstījis vēl studiju gados konkursam Romā. Aizvadītajā vasarā Pučīni festivālā Torre de Lago es pirmo reizi mūžā un pirmo reizi šajā ļoti slavenajā festivālā komponista dzimtajā pusē iestudēju viņa operu Edgars. Tā ir Pučīni otrā opera, pat Itālijā tās iestudēšana bija kas neparasts. Festivāls Torre de Lago pilsētā ir jau sens, bet tas tagad notiek jaunā, modernā brīvdabas operas namā, tajā ir 5000 vietu. Tikai akustika gan varētu būt labāka…To jau norādīju arī viņiem pašiem. Vai opera šodien ir elitāra māksla īpaši izglītotajiem un bagātajiem, vai tomēr māksla ikvienam? Verdi dzīves laikā opera bija mūzika tautai. Noskatījušies operu, cilvēki par to dedzīgi diskutēja un, atgriežoties no pirmizrādes, jau paši dungoja melodiskās ārijas. Toreiz operas kultūrā iesaistīti bija visi, pēc tam situācija mainījās, un tā kļuva par mākslu bagātniekiem un prestižam. Bet es uzskatu, ka opera un mūzika vispār ir domāta ikvienam. Ikviens taču spēj klausīties, skatīties, izjust saviļņojumu. Cilvēkiem mūzika ir vajadzīga. Jau no bērnības. Mūzikā ir viss, kas notiek mūsu dzīvē - mīlestība, naids, karš, slimības, nāve, nesaskaņas un nelaimes ģimenē, smieklīgi pārpratumi. Un nemaz nevajag teātri: P.Čaikovska 6.simfonijas finālā ir atrodams viss, ko viņš sajuta, rakstot savu pēdējo skaņdarbu. Viņš zināja, ka mirs, un to jūt viņa mūzikā. Arī bezpersoniska mūzika kaut ko nozīmē. Tā apraksta šo laiku un mūsdienu cilvēku. Dažreiz tā ļauj pasmieties pati par sevi, citreiz stāsta ļoti skumju stāstu par mums visiem datoru, televīzijas, virtuālās realitātes, manipulāciju, atsvešinātības, bezpersoniskuma laikā. Mūzika ir vienīgā valoda, ko saprot ikviens un kura uzrunā tieši tevi. Diriģēdams Japānā, es sarunājos ar klausītājiem, un mēs visi, ikviens izjūtam vienu un to pašu. Mūzika skar sirdi, jo visi esam cilvēki. Pat tad, ja tā to sasaldē. Varbūt operu vajag darīt pieejamāku: vairāk rādīt kino - filmās un tiešraidēs, kā pasākusi Ņujorkas Metropolitēna opera? Esmu arī pats diriģējis operfilmās, tagad veicam jaunu eksperimentu Stokholmas Karaliskajā operā: pērn tur diriģēju Verdi Falstafu, ko tiešraidīja kinoteātros 16 pilsētās visā Zviedrijā. Tā ir iespēja redzēt operu tiem, kuri nevarētu ierasties Stokholmā. Jums nesalst Stokholmā? Bargākas ziemas, cita mentalitāte un temperaments, mazāk saules nekā dzimtajā Itālijā? Man tur patīk strādāt, jo tur ir liela cieņa pret drāmu. Pēdējos gados īpaši nopietni strādājam, lai piešķirtu īstās krāsas mūzikas drāmai. Orķestris ir lielisks, lai gan temperaments ir pilnīgi cits. Tāpēc sākumā man bija jāparāda daudz vairāk, lai viņi saprastu, ko vēlos. Daudz bija jāstrādā, lai viņi izprastu itāļu tradīciju. Esmu laimīgs, jo pēc trim gadiem jau redzu darba augļus! Piekritu turpināt sadarbību līdz 2012.gadam. Mūziķa karjeras sākumā 10 gadus spēlējāt pirmo oboju Milānas operas La Scala orķestrī. Ko nozīmēja ikdiena zem izcilo meistaru - Klaudio Abado un Rikardo Muti zižļa? La Scala orķestrī ienācu tolaik, kad to vadīja Klaudio Abado. Reiz kā solists kopā ar Radio orķestri spēlēju Riharda Štrausa obojas koncertu. Biju vēl ļoti jauns, man bija tikai 19 gadu. Tobrīd viens no La Scala orķestra obojistiem solistiem aizgāja pensijā. Abado atnāca uz manu koncertu un pēc tam pienāca pie manis: paklau, mazais! Man ir steidzami vajadzīgs obojists operas orķestrī, gribu aicināt tevi. Vajag, lai tu spēlētu mēģinājumā jau pirmdien. Ko?! - es tikai izbrīnā iesaucos. Tā sāku savu karjeru La Scala orķestrī, un tikai vēlāk notika arī konkurss uz štata vietu, kurā spēlētāju vajadzēja uzreiz. Tobrīd, 1979.gadā, es pat vēl nebiju beidzis skolu. Bija pavasaris, un man nācās lielā steigā dažos mēnešos sagatavoties eksāmeniem, lai paātrināti pabeigtu skolu. Milānas konservatorijā bija jāmācās septiņus gadus, bet orķestra dēļ es studijas pabeidzu piecos gados. Pēc pieciem gadiem mainījās orķestra galvenais diriģents, atnāca Rikardo Muti. Bet jau no bērnības mans sapnis bija diriģēt. Tas vienmēr bija mans mērķis, to sev izvirzīju jau 14 gadu vecumā. Spēlējot La Scala, iespējams, pasaules vislabākajā operas namā un orķestrī, man bija iespēja un laime muzicēt pasaules ievērojamāko diriģentu vadībā un ar visslavenākajiem dziedātājiem, lielākajiem vokālās mākslas meistariem. Viesojās diriģenti Bernsteins, Džullīni, Mehta, Pretrs. Katru dienu! Tas bija lielisks laiks. Kad orķestra vadību pārņēma Rikardo Muti, es jau studēju diriģēšanu Milānā. Kad aizgāju pie viņa uz noklausīšanos kā diriģents, viņš bija ļoti pārsteigts, bet pēc tam teica: labi, tu man patīc. Mēs strādājām kopā, un es kļuvu par viņa asistentu La Scala. Kopā devāmies arī uz Filadelfiju ASV, kur vēlāk studēju pie Bernsteina un uzvarēju Bernsteina konkursā Tenglvudā. Iesācis savu patstāvīgo diriģenta karjeru un atgriezies Itālijā, sastapu leģendāro maestro Džuzepi Patanē - izcilu operu diriģentu, kurš dziļi zina itāļu mūzikas tradīciju. Mēs sākām strādāt, kopā gatavojot daudzus ierakstus un izrādes. Viņš man bija kā tēvs. Operas pasaulē jums bija divi tēvi - Muti un Patanē? Muti drīzāk kā brālis. Arī tāpēc, ka mēs esam vienas paaudzes un ar līdzīgiem uzskatiem. Katrā ziņā es biju ļoti laimīgs par mūsu draudzību un sadarbību. Pēc diviem gadiem Romas operas galvenā diriģenta amatā es pieņēmu Budapeštas operas galvenā viesdiriģenta posteni. Bet tas bija tikai pats sākums… Tagad diriģēju Vīnē, Londonā, Berlīnē, Romā, Veronas brīvdabas arēnā. Ņujorkas Metropolitēna operā gan nē, jo kad mani turp aicināja, nevarēju taču atcelt izrādes Vīnē! Oboja tagad vientuļa apput kādā kaktā? Nē, nē…(sirsnīgi smejas). Pašam to spēlēt man vairs nav laika, taču mana sieva Marianna Kruzeli-Morandi arī ir obojiste. Kad iepazināmies, viņa bija Budapeštas filharmoniskā orķestra pirmā oboja. Man patīk nevis sēdēt vienā orķestrī, bet gūt arvien jaunu, atšķirīgu pieredzi. Aizrauj arvien jaunas tikšanās ar dažādiem cilvēkiem un orķestriem. Man diriģēšana ir vislabākā profesija pasaulē. Es varu mūzikā atklāt un dalīties tajā, ko jūtu savā sirdī, cenšoties iesaistīt gan mūziķus, gan klausītājus. Mūziķim, kas pats agrāk spēlējis orķestrī, nav viegli nostāties pie šī orķestra diriģenta pults. Viņu var nepieņemt jaunajā statusā… Diriģēt savus kolēģus patiešām nav viegli, hahaha. Bet tas, vai orķestris tevi pieņem vai nē, ir atkarīgs no tā, kā veidojas attiecības. Palūkojoties pagātnē, redzam, ka daudzi lielie diriģenti sākuši kā orķestru mūziķi. Piemēram, Arturo Toskanīni bija čellists La Scala orķestrī. Karlo Marija Džullīni strādāja par altistu Santa Cecilia orķestrī Romā. Komponists Otorīno Respīgi, kura skaņdarbu Romas pīnijas diriģēju koncertos Latvijā, bija altists Sanktpēterburgā, viņš arī nācis no orķestra. Tieši tāpēc, ka jaunībā pats spēlēju orķestrī, man bija vieglāk kļūt par diriģentu. Es jau labi zināju orķestra mūziķu psiholoģiju. Zinu un varu sajust, kad ar viņiem būs grūti un viņi iespītēsies, un kādos brīžos būs atsaucīgi. Es skaidri zinu, ko vēlos un kā no viņiem to prasīt. Jau pirmā mēģinājuma sākumā orķestra mūziķi tevi ir novērtējuši. Pēc piecām minūtēm vai nu orķestris ir tavās rokās, tevi ciena un pieņem, vai arī… Vai arī..? Vai arī viss būs ļoti slikti, un nevarēsi izdarīt pilnīgi neko! Paldies Dievam, līdz šim nav gadījies. Vai tiesa, ka orķestri Itālijā atšķiras no visiem orķestriem jebkur citur? Un arī itāļu operu nekur neizlasa kā tās dzimtenē? Totāli atšķirīgi. Iemesls ir divas atšķirīgās darba, producēšanas sistēmas Itālijā un citās valstīs - Vācijā, Lielbritānijā utt. Itālijā vienam projektam - izrādes vai koncerta sagatavošanai - manā rīcībā visu laiku ir viens un tas pats orķestris, vieni un tie paši dziedātāji. Tas nozīmē, ka visos mēģinājumos no pirmā līdz pašam pēdējam ir vienas un tās pašas sejas, nevis vienreiz pirmā vijole ir Pēteris, bet citreiz Džons. Tāpēc strādājot ar orķestriem Itālijā, vari iet dziļāk. Un ja tu gatavo priekšnesumu, viss orķestris ļoti skaidri zina, ko no tā vēlies, un izveidojas kopīga mūzikas izjūta. Esam uz viena viļņa, tas ir kā labā futbola komandā. Tad ir ļoti viegli un brīvi muzicēt, jo visi runājam vienā valodā. Es uzsveru - vienā mūzikas valodā, jo tās var ļoti atšķirties, pat ja mēs visi sarunātos itāliski. Tad jūs patiešām varat taisīt mākslu. Protams, es runāju par labajiem orķestriem - La Scala, Boloņas, Romas, Florences. Līdzīga sistēma ir arī Berlīnes filharmoniķiem, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas ir tik lielisks. Bet, diriģējot Vīnes filharmoniķus, rezultāts var izdoties gan izcili, gan arī sliktā kvalitātē. Ir liels risks, jo mūziķi mainās, un tu nevari būt drošs, ka izpildījums būs patiešām labs… Var pat gadīties, ka viens koncerts izdodas izcili, bet nākamajā vakarā - slikti, jo tajā spēlē citi mūziķi. Nav viegli strādāt ar pašapzinīgiem orķestriem, kuriem jau ir savs, stingrs viedoklis par to, kā jāskan pazīstamai mūzikai? Problēma ir citur - orķestros sastopami arī tādi ļaudis, kuri nezina skaņdarbu un nekad nav spēlējuši operu! Un neko par to nezina… Piemēram, studenti aizvietotāji. Jā, jā, tas ir iespējams un tā notiek. Jums nekremt, ka diriģentu lielās ietekmes laiks operā ir pagājis? Pagātnē diriģentu rokās bija daudz lielāks spēks. Mēs varējām pieņemt galvenos lēmumus gan dziedātāju izvēlē lomām, gan par iestudējumu. Tagad diriģentiem ir daudz grūtāk, jo dzīvojam vizuālā laikmetā, kad attēli, vizuālas ainas, kino, televīzija cilvēkiem šķiet daudz interesantāki par skaņu. Tas ielicis noteicošo varu režisoru rokās. Es neesmu pret to, taču man ir svarīgi, vai režisors vēlas īstu, ciešu, radošu sadarbību? Ir jābūt abpusējai atsaucībai un sapratnei. Neesmu pret mūsdienīgiem, moderniem iestudējumiem, taču tajos ir jābūt loģikai. Dažreiz tomēr režija ir tik kreizī, ka kompromiss nav iespējams. Operu iestudējumos Vācijā dažkārt nav iespējams saprast, kas un kāpēc vispār uz skatuves notiek. Tas man atgādina šādu situāciju: jūs ierodaties kopā ar lielu bērnu baru uz skatuves un jautājiet viņiem - ko šodien darīsim? Taisīsim operu! Vai jūs kaut ko zināt par operu? Nē! Nu tad katrs izgudro kādu stulbu, bezjēdzīgu ainu vispārējā haosā. Idiotisms! Man ir žēl, ka operu izrādēs arvien biežāk ievieš vulgārus skatus. Bet uz operu es gribu aiziet ar saviem bērniem - ko es viņiem paskaidrošu? Kad Pučīni un Verdi komponēja savas operas, viņi nevēlējās uz skatuves redzēt kailus ļaudis vai vulgārus skatus. Trūkst cieņas pret mūziku, un režisors tikai egoistiski grib, lai runātu par viņu. Lai kas arī notiktu uz skatuves, ir svarīgi, lai muzikālā interpretācija atbilstu stilam. Nevaru iedomāties, ka Mocarta vai Verdi operas gaitu pēkšņi pārtrauktu, teiksim, Bītlu vai popmūzikas ieraksta fragments. Ko tādu es nepieļaušu. Nekad! Un es gribētu atgādināt režisoriem, ka dziedātājam nepietiek ar skaistu augumu un seju. Vispirms tomēr nepieciešama laba, skolota balss un spēja radīt atbilstošo ekspresiju: lai cilvēki līdzpārdzīvojumā smietos vai raudātu. Lai dziedājumā būtu sajūtama mīlestība, prieks, bēdas vai naids - drāmas krāsas. Diriģenta un režisora pienākums ir palīdzēt dziedātājiem tās atrast. To nevar parādīt tikai ar skrējienu vai lēkšošanu pa skatuvi. Principā kopjat itāļu mūzikas dārzu? Bieži koncertos atskaņoju arī Čaikovska, Rimska-Korsakova, Vāgnera un citu ievērojamu komponistu mūziku. Tomēr man būtu grūti iedomāties sevi, Vācijā diriģējam kādu Vāgnera operu! Lai to dara tie, kuriem tā ir tradīcija no dzimtajām saknēm. Bet vācieši un krievi, piemēram, diriģē itāļu operas? Diriģē. Bet jautājums - kā? Šovasar Latvijā koncertēja Hosē Karrerass. Dziļi cienot viņu kā skatuves mākslinieku un personību, bija žēl klausīties skaistās balss drupās… Spēlēdams orķestrī, esmu bijis liecinieks daudzām spožām izrādēm (Andrē Šenjē, Masku balle u.c.) viņa zvaigznes spožajos gados. Kā diriģents esmu sadarbojies arī pēc viņa smagās slimības. Viņš ir izcils, dziļš interpretācijas mākslinieks. Pēdējais mūsu kopīgais koncerts bija pirms četriem gadiem. Interpretācija bija patiesi izcila. Taču man bija īpaši jāpielāgo orķestri viņa vajadzībām, dažās vietās arī jāmaina tonalitātes. Un ne katrā vakarā dziedātāji spēj sniegt vislabāko. Es ļoti cienu un apbrīnoju viņa labdarības darbu, lai palīdzētu tiem, kuriem uzbrukusi leikēmija. Vai varat izstāstīt smieklīgāko operā pieredzēto kuriozu? Tas gadījās, kad vēl spēlēju La Scala orķestrī teātra viesizrādēs Japānā. Pēdējo Bohēmas izrādi diriģēja mans visdievinātākais diriģents Karloss Klaibers. Izrāde notika Jokohamā, teātrī, kuram nav dienesta izejas. Otrajā cēlienā piedalījās ēzelītis, kuru pēc tam nevarēja aizvest prom līdz vakara beigām. Ēzelītim apnika gaidīt tieši tad, kad Mirella Freni atveidoja mirstošo Mimī. Dziedājumu pārtrauca skaļš iā, iā, un publika, kura tikko raudāja aiz aizkustinājuma, nu locījās smieklos līdz asarām. Tikmēr ēzelītis uzstājīgi turpināja savu skaļo "dziesmu", un valdīt smieklus nu vairs nespēja arī dziedātāji - zvaigžņu sastāvs: Plāsido Domingo, Mirella Freni, Nikolajs Gjaurovs… Dziedot "nemirsti, Mimī!", Domingo gandrīz aizrijās no smiekliem un vairs nespēja padziedāt. Vienīgi Freni bija spējīga saglabāt nopietnību, kamēr no orķestra bedres atskanēja tikai stīgu instrumentu skaņas, jo pūtēji vienkārši nespēja smiedamies spēlēt. Itālijā Toskas ģenerālmēģinājumā soliste tā nobijās, ka nespēja nolekt no augstās skatuves uzbūves. Iedomājieties: pašnāvības vietā Toska vienkārši nokāpa lejā un atgriezās atpakaļ! Skatītāji smējās, režisors bija pārskaities zils. "Pirmizrādē es nolēkšu, es apsolu", dziedātāja dievojās. Taču arī pirmizrādē atkārtojās tieši tas pats.