Strūklaka’ 2008

Dadaisma pretreakcija uz 1.Pasaules kara šausmām bija jauns mākslas virziens, radies no dziļa nihilisma, dumpja enerģijas, kas mākslā pielūdza "tīrās idiotijas" un "neko" likumu. Kopš šiem laikiem un vēl agrāk cilvēki aktīvi strīdējušies, kas var būt mākslas sarunas objekts un kas - ne. Un būtu lieki izsamist, jo ne jau pirmo reizi latviešu mākslā sarunas priekšmets ir ekskrementi - skat. kaut vai Lailas Pakalniņas filmu Pitons; un pat par jauku atzītajā Vara Braslas filmā Ūdensbumbra resnajam runcim ir aina ar zirgāboliem kastītē. Arī Lienas Šmukstes diplomdarba izrāde saasina šo jautājumu. Tiesa, bez "dumpja enerģijas", "dziļa nihilisma", "tīrās idiotijas" un "nekā" pielūgsmes. Veidojas diezgan interesanta kombinācija, savienojoties režisores lirismam (kas neizslēdz asprātību un melno humoru) un vēlmei iedziļināties ar autora panka enerģiju un vēlmi pārkāpt likumus. V.Švāba darbi tiek raksturoti kā skatoloģijas paraugi - pārpilni ar sirreālu nežēlību un degradāciju. Lienas Šmukstas debijas darbam - austriešu dramaturga Vernera Švāba "fekāliju drāmas" - pirmajai lugas Prezidentes iestudējumam nevar piemērot emocionālu neitralitāti. Te sarunas nevijas ap kaut ko, kas nav ne patīkams, ne nepatīkams. Ir pat ļoti nepatīkams. Nepatīkams ausij. No vizuālā viedokļa reālistiskā vide ar precīziem nelieliem tēlainības akcentiem (TV/kino tukšgaitā ņirbošais ekrāns lēni atveras kā skatuves priekškars un skatam atklājas sērijveida dzīvokļa virtuve) ir pat ļoti tīkama un veido kontrastu ar atgrūšanas instinktus kairinošo valodu. Kā nebūs glīti, ja no jaunā scenogrāfa Reiņa Suhanova parafrāzes par Dišāna Strūklaku (otrādi apgriezta pisuāra, 1917.), kas izrādes beigās nobrauc no šņorbēniņiem otrādi apgrieza klozetpoda izskatā, birst pat sudraba sniedziņš - visu laiku slavenākā un biežāk izmantotā romantiskā metafora teātrī, kas simbolizē zemes bērnu ilgas pēc "kaut kā cēla, nezināma" - elementāras mīlestības un laimes, kas bieži izrādās tik neelementāra. Lai cik zaimojošs šāds apgalvojums šķistu tiem, kas izrādi raksturo kā "sū..." gan pēc formas, gan satura (skat. skatītāju viedokļus JRT mājaslapā), tomēr nevar nepamanīt, ka savā uzbūvē gan luga, gan izrāde zem groteskā un hiperboliskā uzslāņojuma, neglītā estētikas un vienkārši kaku naturālistiska apraksta, piedošanu, ir tipisks romantiskās mākslas paraugs ar melodrāmas struktūru. Un jā, ir arī "dziļas domas", vismaz dažas, lai kā šis vārdu savienojums nebūtu asprātīgi apsmiets pašā izrādē, kas man ļoti patika. Neredzu būtisku atšķirību starp trīs padzīvojošu sieviešu romantiskajiem sapņiem (pat ja tiem ir pornofilmu raksturs) šajā izrādē un daudz rozīgākajās un labāk smaržojošajās Holivudas melodrāmās. Ar ko principiāli atšķiras emancipētā sievišķa Samantas pārkāpšana sev pāri, Valentīndienā guļot kailai uz galda ar pašdarinātiem suši uz vēdera, kamēr mīļotais kavējas un kavējas, no Maridlas cerības, tīrot aizdambētas atejas, atrast kādu uzmanības apliecinājumu sev? Un atrod ar"! Franču smaržas no mācītāja! Manuprāt, atšķirīgs ir tikai tonis, konteksts un vārdu krājums. Izrādē melodramatiskās, arī ironiskās noskaņas tiek audzētas, izmantojot visu laiku šķīstākā un gaišākā mūzikla Mūzikas skaņas motīvu Ēdelveiss - tīrs un balts, ko draudzenes, drīzāk, likteņbiedres dzied ģitāras pavadībā starplaikos starp reklāmpauzēm, skatoties pa televizoru Romas pāvesta uzrunu. Man precīza šķiet V.Švāba doma, ka sievietes alkas pēc sev adresētiem patiesiem uzmanības apliecinājumiem dažkārt tiešām pieņem šausminošus apmērus un izteiksmi. Tāpēc ir labi, ka izrādē Ernu, Grētu un Maridlu spēlē aktieri vīrieši - Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņs un Andis Strods, atsvešinātība šajā gadījumā ir obligāti nepieciešama. Jāatzīst, ka viņi to dara smalkjūtīgi, bez stulba kariķējuma. Aktieri meistarīgi rāda, kā trīs sieviešu draudzība kļūst par cīņu. Piekrītu draugiem, kas norādīja, kas izrādē var saskatīt līdzību ar M.Makdonas Vientulīgajiem rietumiem. Esam pat nenovīdīgi uz otra sapni, tāpēc nojaucam arī to. Tikai Makdona ir daudz talantīgāks un nesalīdzināmi virtuozāk žonglē ar "melno estētiku" un paradoksālajām situācijām, nenonākot labas gaumes krustcelēs. Lai arī atlieku malā kolēģes nesavtīgi atnesto biezo Umberto Eko sastādīto pētījumu Par neglīto, tas tomēr ir cits mērogs, tāpat arī izkopētās lapas par Antonena Arto nežēlības teoriju (viņam noteikti šī izrāde šķistu par maigu un romantiski liekulīgu), tomēr izprotu un cienu režisores Lienas Šmukstes vēlēšanos reaģēt uz savu laiku - neskaidru domu sabiedriskajā telpā (paklausieties, cik vulgāri vienkāršoti un agresīvi tiek cilāti ticības jautājumi), cilvēku vientulības augšanu augumā. Nenoliedzu, ka varēja būt precīzāk un jaudīgāk, tomēr uzskatu, ka režisorei ir izdevies uznest uz skatuves komentāru mūsu sabiedrības baisajam strēbeklim, kur viss kopā - miesīgi un lilijbalti sapņi, reliģija, gulaša konservi un ateja, un agresīva muldēšana, muldēšana, muldēšana visam pāri.