Super-Divi

Tagadējais karstais trends vismaz uz pāris gadiem piederēšot eņģeļiem – vismaz Kings tā domā, – "jo pasaulē darbojas elementāri psiholoģiskās kompensācijas mehānismi – cilvēkus pasaules katastrofālā ekonomiskā lejupslīde ir manāmi iedzinusi depresijā, tādēļ ļaudis vismaz mākslās un izklaidēs meklēs "gaišo" – bet vampīri ir traģiskas būtnes pēc dabas, viņi, nabadziņi, tā cieš un liek ciest līdzi arī lasītājiem... Nu nē! Nākotne pieder eņģeļiem – šīm visoptimistiskākajām kultūras figūrām."

Vissmieklīgākais šajā  Kinga pēkšņajā atklāsmē ir tas, ka tik jauki izmuldējies par nākotnes cilvēkiem – eņģeļiem rakstnieks ir pavisam neilgi pirms sava jaunākā darba izdošanas. Proti, 10. novembrī ASV izdod Stīvena Kinga jaunāko romānu Under the Dome, kas ir daļa no apjomīga amerikāņu rakstnieku projekta American Vampire – komiksu jeb grafisko romānu sērijas, kuros vampīriem tikšot piešķirtas "tipiska amerikāņa" rakstura iezīmes, vārdsakot, nost ar visiem šitiem Transilvānijas un citu eiropu mošķiem, mums ir vajadzīgs pašiem savs nacionālais varonis – vampīrs tīrasiņu (!) amerikānis (tiem, kas seko FoxLife tv kanālam, par šo nacionālās identitātes ideju jau būs paguvuši pasmieties, glūnot jautro vampīrziepeni True Blood).

Nu, un tāpēc jeņķiem tagad būs pašiem savs – nacionālais vampīrs Skinners Svits, banku laupītājs, dzimis/radies pasaulē (lasi: ASV) kaut kur ap 1880. gadu. Kings par savu iztēles bērnu runā šādi: "Tā ir jauna vampīru suga, stiprāki, ātrāki, Skinnera "barošanās avots" ir pat saules gaisma! Un savās asinskārajās iegribās amerikāņu vampīri ir daudz izvirtušāki par saviem Eiropas vecišķajiem radiniekiem. Es vispār mīlu vampīru stāstiņus un piekritu piedalīties kolektīvā projektā, jo manu iztēli uzbudina pat doma par specifiski amerikāniska vampīra tumšajiem darbiņiem".

Un tagad pasakiet –  kurā gadījumā Kingam ticēt: kad viņš jūsmo par asinssūcējiem vai tad, kad pasludina eņģeļus par mūsu laimīgās nākotnes vēstnešiem? Vai tas ir tikai gudra grāmatbiznesa cilvēka plāniņš-rekomendācija, kur virzīsies literārā popkultūra?

Otrs Super ir fakts, ka spīķerkultūras mikrorajonā Dirty Deal šovakar, atklājot temetisko kino vakaru ciklu, demonstrēs vienu no, manuprāt, visu laiku un tautu burvīgākajām komēdijām – Žaka Tatī 1971. gada filmu Satiksme/Traffic. Protams, ar pašu režisoru – mūžīgi jancīgo Ilo kungu – galvenajā lomā. Par Dirty Deal Kinoklubiņa aktivitātēm acīmredzami vērts interesēties, ja jau pat pirmajā tikšanās reizē viņi piedāvā šo Tatī šedevru. Nesatraucieties arī, ja esat ar franču valodu uz jūs, - arī šai filmai, kā visām Ilo kunga piedzīvojumu daļām, tulkojums nemaz nav vajadzīgs.

Bet filmas stāsts ir par to, ka franču autoizgudrotāju grupiņa ar savu jaunākā modeļa "kombinēto auto-atpūtas kompleksu", vienu pavisam dīvainu braucamo uzparikti, mēģina nokļūt uz starptautisko autosalonu Francijas netālās kaimiņzemes pilsētā Amsterdamā. Un kas no tā visa (ne)sanāk.

Nebūs tā, ka filma ir nepārtrauktu komisku gegu virtene, bet gan ironiski smieklīgs cilvēciskās naivitātes un muļķīguma spogulītis – gan. Satiksmē ir pat epizodes, kad īsti nesaproti – smieties vai raudāt (piem., ar sunīti), bet neraugoties uz īpatno morālisko divdomību, filma (tāpat kā viss Ilo kunga cikls) ir ģeniāla. Arī kinematogrāfiskā nozīmē – ko vērts ir absolūti kafkiāniskais fināls, ar kuru jau 1971. gadā Žaks Tatī paredzēja visu to industriālās mehanizācijas vājprātu, no kura tagad cenšamies aizšmaukt pi dabas vai... virtualitātē.