Mišels Velbeks. Varbūt ir sala. Jāņa Rozes apgāds. 2008. 371.lpp. No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš
Pirms pāris mēnešiem lūkojot pasaules ziņu kanālos publicēto cilvēces attīstības scenāriju, kurā bija redzams perfekts cilvēks līdzās kropla paskata pundurim, neviļus ienāca prātā Mišels Velbeks, franču kulta rakstnieks, kurš savā literatūrā spēj ekspluatēt Rietumu civilizācijas lielākās bažas. Velbeks, kurš arī ir labi pazīstams Latvijā ar savu izcilo patērētājsabiedrības pagrimumu sludinošo romānu Elementārdaļiņas un nedaudz mazāk izdevušos Platformu, tagad atgriezies pie latviešu lasītājiem ar 2005.gada romānu Varbūt ir sala, kurā viņš apraksta jaunas, visai barbariskas civilizācijas nākšanu uz mūsu, ne mazāk barbariskās drupām. "Tu zini žurnālu, kurā strādāju; mēs cenšamies izveidot mākslotu, frivolu cilvēku paveidu, kas vairs nekad nespēs saprast nedz nopietnas lietas, nedz humoru, kas līdz pēdējai stundiņai dzīvos aizvien izmisīgākos fun (izklaides) un seksa meklējumos; tā būs mūžīgo kids (pusaudžu) paaudze," raksturojot sabiedrību, kurā romāns norisinās, saka Izabella, galvenā varoņa Daniela draudzene. Romānā būtībā nav nekā jauna — nihilisms un apokalipses nojauta, kas lasītāju padara aizdomīgu pret šādu literatūru tieši tādēļ, ka tā ir tik mūsdienīga. Taču iekrāsojot to ar filozofisku sentimentalitāti, Velbeks tomēr spēj lasītājus uzrunāt spēcīgāk nekā citi norieta sludinātāji.
Latviešu porno
Līdzīgi kā Elementārdaļiņas, arī šis romāns ir filozofisku ideju, sociālas apokalipses un zinātnisku vīziju mikslis. Šoreiz viņš gan ir ķēries pie saknes un apcer cilvēces galveno izaicinājumu — mirstību. Romānā mijas sākotnējā Daniela jeb Daniela1 un viņa nto inkarnāciju stāstījums, aptverot divus tūkstošus gadu. Daniela1 sabiedrībā, kas aptuveni saskan ar mūsdienām (vismaz vadoties pēc automobiļu un datoru modeļiem), valdošās vērtības ir konkurence, novatoriskums un enerģija. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieku pasaules pārstāvis, kas ir pārspējis dzīvniecisko egoismu un sasniedzis velnišķīgu un absolūtu nežēlības pakāpi. Maskējoties ar kultūru, sabiedrība būtībā pauž vēlmi atgriezties pie primitīva stāvokļa, kurā jaunie bez garas runāšanas un emocijām atkratās no vecajiem. Šajā seksuālā hedonisma un materiālisma inficētajā sabiedrībā Daniels1 — arī rakstnieks un Velbeka vecumā, pelna naudu. "Par fizisko mīlestību man nebija nekādas ilūzijas. Tās kritēriji — jaunība, skaistums un spēks — mats matā līdzinās nacistu ideāliem," raksta Daniels1. Tā kā sabiedrība ir atēdusies baudas, tā grib arvien jaunas un neapstāsies ne pie kā — pedofilijas, zoofilijas, kanibālisma, par ko tad arī Daniels1 raksta savu filmu scenārijus. Daniela1 lauciņš ir ienesīgs, jo mēģinājumi taisīt kvalitatīvu pornogrāfiju ir izgāzušies tā, ka tā ir palikusi "mazpazīstamu ungāru vai pat latviešu haltūristu rokās". Patēriņš, aizmirstība, posts — tās ir Daniela1 tēmas un veselas skatītāju zāles par šīm tēmām smejas kā kutinātas.
Saki "nē" bērniem
Cilvēki, gluži kā mūsdienās, vecajām reliģijām irstot meklē jaunu — un atrod. Kādu brīdi Rietumos ir nostiprinājies islams — pateicoties tā mačiskajai ievirzei, taču drīz vien tas zaudē savas pozīcijas elohimismam, kas uzlūko cilvēka esību tikai pašlabuma un iekāres kategorijās. "Rietumu sabiedrībai ir tikai viens pamatprincips — uzkurināt dažādas vēlmes līdz teju neizturamai baltkvēlei, vienlaikus apgrūtinot to izpildīšanu," gaužas Daniels1. Taču elohimīti ir revolucionāri un kā tādi viņi spēj pieņemt šīs pasaules brutalitāti un atbildēt uz to ar vēl lielāku brutalitāti. Zinātnieks Miškēvičs no Elohimītu baznīcas sāk radīt sugu, kuras morālā atbildība pret cilvēkiem nav lielāka par to, kāda cilvēkiem pret ķirzakām vai medūzām. Paralēli viņi aizsāk childfree jeb bezbērnu kustību. Tās reklāmas rullīšos ir redzama sekojoša aina — sešgadīgam bērnam lielveikalā uznāk histērijas lēkme un viņš ņerkstīgā balsī, kas jau tā spēcīgi krīt uz nerviem, pieprasa vēl vienu konfekšu paku, bet, kad vecāki pasaka "nē", viņš sāk ķērkt un vārtīties pa zemi kā triekas ķerts, tomēr laiku pa laikam viņš apklust un viltīgi lūr, vai vecāki vēl aizvien ir viņa manipulāciju tīklos. Tad attēls sastingst un tam lēni pārklājas lieliem burtiem rakstīti vārdi: "JUST SAY NO. USE CONDOMS" jeb "Saki nē. Lieto prezervatīvus". Bērns ir nevaldāms punduris ar iedzimtu nežēlību, kurā atspoguļojas visļaunākās sugas pazīmes un kuram mājdzīvnieki prātīgi griež ceļu, piekrītoši papildina Daniels1.
Labestība, līdzjūtība, uzticība un nesavtīgums divtūkstoš gadu vēlāk pēc jauncilvēku radīšanas ir un paliek līdzās kā neatrisināmi noslēpumi. Vēl tikai Daniela25 suns Fokss tos spēj just. "Foksa prieki ir nemainīgi. Ik rītu viņš mani līksmi aplaiza un skrāpē ar savām mazajām ķepām; mošanās un dienas gaisma viņu padara acīmredzami laimīgu," skaudīgi komentē Daniels25. Taču tā kā jauncilvēki balstās uz savu senču precīzu ģenētiskā koda kopēšanu un meditācijām par priekšgājēju atstātajiem komentāriem, tad attiecīgi mūžīgā dzīve nav izdzēsusi cilvēces neatrisināmāko dilemmu — vientulību. "Jauncilvēks un viņa raksturs neparedz ne mazāko laimes iespēju. Laime nav iespējama, ja cilvēks nejūt beznosacījuma mīlestību," spriež Daniels25.
Dzīve būtībā ir konservatīva padarīšana, kādā rezignētu pārdomu brīdī saka banālais elohimītu Pravietis, kas savas gudrības smeļas tādās grāmatās, kā, piemēram, Justeina Gordera Aizraujošajā matemātikā. To pašu var teikt par Velbeka pasaules redzējumu. Un nekad viņš neaizmirst to apvienot ar savu subjektīvo perspektīvu: "Esmu sadirsis savu dzīvi.