Troļļi uz rakstāmgalda

Pēc pāris košļāšanas minūtēm izpļauju zilo plastmasu un saviebjos. Nekā. Pirmoreiz pa ilgu laiku man vispār nav ko teikt. Vieta, kur sēžu, ir tirdzniecības centra augšstāva kafejnīca. Man priekšā nīkuļo pusiesākta kafijas tasīte. Bez piena, ar cukuru. Turpat novietojies arī šķīvis ar gaļas salātiem, ik pa trīsdesmit sekundēm es tos riju. Skatos laukā pa logu. Garš, izstiepies korķis. Vēlā rudens saule maigi cepina mašīnu aizmugurējos stiklus. Korķa sākumā, pie paša luksofora noplīsis kāds smagais, tāpēc no trim joslām vadītāji spiesti pārkārtoties vienā. Iedomājos, kā volvo, meršu, sābu un citu marku īpašnieki tur lejā lamājas. Droši vien maigākais smagā šoferim veltītais apzīmējums ir "kretīns". Nokrekšķos kā tāda veča un pievēršos papīra lapai. Tātad "mums katram ir vairākas sejas". Ko es vispār ar to domāju? Un ar ko tas atšķiras no izlikšanās? Pilnīgas muļķības, šķērmi metas. Pie blakus galdiņa apmeties dīvains pārītis. Sieviete ap četrdesmit pieci, spilgti samālējusies un atsegusi visai apbružātu dekoltē. Viņa nepārtraukti smaida un nervozi ķiķina, lēnām sūcot alkoholisko kokteili, pēc skata, Margaritu. Blakus tup izteikti saldais tipiņš no vienas nakts džeku sērijas. Kādu gadsimta piektdaļu jaunāks, matus nez kāpēc saveidojis Elvisa Preslija frizūrā. Pieklājīgi smaida un sūc tādu pašu kokteili. Apspīlēts krekliņš ar man nesaprotamu uzrakstu arābu valodā izceļ sporta zālē mēreni uzkačātos muskuļus. Sarunu diemžēl nedzirdu. Tiesa, pat ja dzirdētu — diezin vai iedziļinātos. Tur viss skaidrs. Cienījama pusmūža kundze mēģina ārstēt krunkas ar svešas jaunības serumu. Banāli. Novēršos. Redzētais atgādina manu priekšnieku. Viņš vienmēr tika man stāstījis par savām sievietēm, parasti vairākus gadus vecākām. Viņš nepaguris analizēja savas un citu attiecības. Personīgās un svešās kaislības. Vēlajos vakaros, aizverot aiz sevis pīpētavas durvis un tumsā izsmēķējot vienu cigareti pēc otras. Šīs stundas neviens neskaitīja kā manas virsstundas. Par tām nepienācās dubultā alga. Tikai dubultā grādīgā glāze. Naktsmieram. Un tad priekšnieks spēra no grāmatvedes atvilknes taksometra čekus, lai kāds samiegojies braucamrīks ar zaļo uguntiņu mūs aizvizinātu katru uz savām mājām. "Kādi mēs abi ar tevi…" viņš vienā no šādiem vakariem ieminējās, tinoties tabakas dūmos, līdz es vairs nevarēju saskatīt viņa seju — izteiktus vaigu kaulus un šauro pieri ar dobumos iegrimušām acīm. "Kādi tad?" gribēju zināt viņa definīciju. "Dzīves nopostīti," viņš konstatēja, nopūšoties un vārgi pasmaidot. Es klusēju. Es vispār galvenokārt klusēju. Daudz runāja viņš. Vārījās par nopietnām lietām. Man šķita, ka viņš atradis manī klausītāju. Katram dzīvē reiz nepieciešams klausītājs, kas pratīs inteliģenti paklusēt nenosodot. Diendienā priekšnieks sēdēja iepazīšanās portālos un sarakstījās ar blondīnēm. Uz rakstāmgalda draudzīgā rindiņā kārtojās pielūdzēju sadāvinātie zvēri: spurains plastmasas ezītis skumīgu skatienu, pāris plaukstas izmēra troļļu zilganmelniem matiem un vēl daži indivīdi, kuru veidoli neglābjami pagaisuši no manas atmiņas. Savu stāvokli priekšnieks apzīmēja kā psihodēlisko šizofrēniju. Es neesmu īsti droša, vai šis apzīmējums ir precīzs. Priekšnieks nebija ne psihologs, ne psihiatrs, lai pats sev piešķirtu skanīgos titulus. Taču šis tas interesants viņā tomēr bija vērojams. Šis "interesantais" nereti lika man tupēt pīpētavā līdz pusnaktij. Pēc garās darba dienas, kad visas drēbes piesūkušās ar cigarešu dūmiem un āda izskatās veca, pelnu pelēka un mēreni krunkaina. Ievelc dūmu — atslēdzies no sūrās ikdienas. Domas brīnumainā kārtā loģiskāk kārtojas prātā, un pats sev liecies kas vairāk par parastu klerku, piemēram, kāds netaisnīgi apdalīts talants, kura ceļš ir ērkšķiem kaisīts, tas ir, tabakas dūmu ieskauts. Nezinu, kādu iemeslu dēļ smēķēja mans priekšnieks. Viņš gan mūždien klepoja, lamājās un solījās atmest. Vakaros, kad pārējie darbinieki bija notinušies mājās, mēs mēģinājām atmest kopā, smoļīdami kārtējo pēdējo paciņu. "Mani tās sievietes reiz nobeigs," viņš mūždien sacīja, iesākdams sarunu, "nebūtu to sieviešu…" Tas tiesa. Daiļā dzimuma pārstāvēm viņa dzīvē tika iedalīta bezgala svarīga, ja ne noteicošā loma. Šobrīd viņam vajadzēja tikt galā ar veselām trijām. Viena — bijusī. Viena — esošā, bet precējusies. Vēl viena — nelaimīgi iemīlējusies bez tālākām perspektīvām. Pie viņas viņš vilkās uz Cēsīm palikt pa nakti. "Tā no Cēsīm, pēc būtības, ir visracionālāis variants," viņš noteica, "savs dzīvoklis, strādā ministrijā. Laba alga. Mmm. Bet atkal…" "Kas atkal?" "Nav tā sajūta. Tāpēc ir Sandija…" viņš ievilka dūmu un izpūta mazu, nožēlojamu gredzentiņu, "viņas vīrs vakar izlīda no mājas, kamēr mēs bijām mašīnā." "Un?" tēloju izbrīnu. "Sacīja — ja vēlreiz tuvošos viņa sievai, dzīvs nepalikšu," priekšnieks nervozā lielībā ieķiķinājās, "viņš pat beidzis tagad dzert. Tēlo kārtīgo." "Asās izjūtas vajag?" ieņirdzu. "Nu ja. Asās… Tikai tās liek sajusties dzīvam. Liek kaut ko radīt." Priekšnieks pēdējo pusgadu bija tik ļoti iegrimis savas privātās dzīves peripetijās, meklēdams radošo stimulu mīlas mokās, ka birojā rādījās ļoti maz. Savu neierašanos viņš parasti attaisnoja ar daudz svarīgākiem pasākumiem. "Dzīve nav tikai darbs," viņš reiz kautrīgi un reizē vienaldzīgi pasmaidīja, pusceļā apturēdams mašīnu, kad sestdien devāmies uz brīvajā dabā organizētu finanšu konferenci, "jāgriež atpakaļ. Man tikšanās. Svarīga… Neļaunojies, es tev izmaksāšu kafiju." Es neļaunojos un labsirdīgi atmetu ar roku. Galu galā, gadā ir aptuveni piecdesmit divas sestdienas. Pastāv potenciāla cerība, ka atlikusī piecdesmit viena netiks sabojāta. Priekšnieka sapnis bija izdot dzejoļu krājumu Pie tā gan viņš cītīgi strādāja — naktīs tukšajās biroja telpās kā bākuguns dega viņa datora ekrāns. Viņa garie, smalkie pirksti drudžaini dauzīja pa taustiņiem, atklājot pasaulei arvien tēlainākus epitetus un metaforas. Savas izredzētās vārsmās viņš salīdzināja ar siera bumbiņām, sniega pikučiem un kanālmalas pīlēm. "Tās sievietes ir kā pīles, nu, tiešām, kā pīles," viņš, apmierināts par savu ironiju, iesmēja, "nobarojušās. Pamet tām maizi, piepeld, patausta ar knābi un aizpeld. Nezina, ko īsti grib." Arī pats priekšnieks nezināja, ko grib, taču zināja, ko noteikti negrib. Piemēram, vīt ģimenes ligzdiņu. Tāpēc viņš aizgāja no sievietes, ar kuru bija nodzīvojis kopā piecus gadus. "Manī nav ģimeniskā. Šāda mīlestība smacē," viņš man atzinās vienā no vakariem, kad aiz pīpētavas loga lēni krita pirmās sniegpārslas, "es tā nevaru." Pīpētavā bija silti. Piekurināts birojs. Es uzliku garos ādas zābakos autās kājas uz radiatora un brīdi vēros ārā valdošajā tumsā un klusumā. Es negribēju braukt mājās. Tur mani neviens negaida. Izvilku kārtējo cigareti no priekšnieka paciņas un iekārtojos ērtāk. Tajā jaukajā sestdienas pusnaktī es kā vienmēr strādāju neapmaksātās virsstundas. Aiz biroja logiem pletās novembra puslīdz necaurredzamā tumsa, vārgo lukturu gaismai ik pa brīdim atspīdot mitrajā asfaltā. "Kretīnisms," nodomāju, kārtējo reizi novēršoties no datora ekrāna un pārlaižot tukšajai, izmirušajai telpai sasārtušo acu skatienu. Kārtējā brīvdiena, velns parāvis. Un kā es to pavadu, jautājums? Ne jau tur, kur pieklātos mana vecuma un statusa sievietei — moderni ģērbtajai brunetei ar garajām kājām, kuras nešaubīgi ir katra vīrieša sapnis. Ne jau bezrūpīgās izklaidēs, saspringtu skatienu sekojot likmēm uz zaļā audekla un piemiedzot ar aci krupjē, ne jau baudot dzirkstošo šampanieti un ļaujoties kādām karstām, neatvairāmi tvarstošām rokām — nē, tā vietā es drukāju rindiņu pēc rindiņas pētījumā par nelegālā darbaspēka apkarošanu, aprakstot mongoļu viesstrādnieku sūro ikdienu. Vai zināt, cik saņem gaļas malējs mongolis Kuldīgas rajonā? Apmēram trīsreiz vairāk nekā es, vadošā aģentūras pētniece ar augstāko izglītību. Taču tas nekas — dažāda profila pētījumi ir mans mūža aicinājums. Tieši tāpēc es pasūtīju ratā diplomātiju, kam biju gatavojusies divus gadus. Tā nu es sēdēju pie datora kā pilnīga idiote, ievadīdama datus ailītēs. Pulkstenis sita vienpadsmit, un es pēkšņi iztraucēta satrūkos. Biroja automātiskās durvis ar blīkšķi atvērās, un es saklausīju steidzīgo soļu tipoņu. Es apgriezos. Pirmais, ko ieraudzīju, bija neliela alkohola pudele. To turēja kādi pazīstami pirksti. "Tas ir kalvadoss. Ābolu degvīns," priekšnieks iemetās apdilušajā krēslā pīpētavas stūrī, ierāva malku un pasniedza man. Ieslājot telpā, viņš turējās kājās pavisam labi, tikpat kā nelīgojās. Viņa melnais mētelis bija atpogājies, mati — neķemmētām pinkām nokarājās pār pieri. Priekšnieks nudien neizskatījās skaidrā un laimīgs. "Viss cauri," viņš teatrāli noplātīja rokas, gluži kā nelaimīgais mīlnieks kādā meksikāņu seriālā, "mūsu attiecības ar Sandiju beigušās." "Mhm," atņurdēju. "Viņa man nenoticēja… un tad es viņu piekrāpu… nē, nevis piekrāpu, bet sameloju... zini, tie baltie nevainīgie meli, lai nav lieku uztraukumu…" viņš nolemti apņēma galvu ar rokām, sabužinādams jau tā nekārtīgos matus. "Un viņa atklāja," pa pusei konstatēju. Viņš pamāja un ierāva vēl. "Es visu skaidroju… skaidroju, skaidroju!" viņš uzdauzīja ar dūri pa palodzi, "bet nebija jēgas. Sandija teica, ka vairs nespēj man uzticēties. Nejūtas ar mani droša. Tomēr vecāka. Divi bērni. Un tā." "Skaidrs," noteicu. Aiz loga vienaldzīgām pārslām krita sniegs. "Klau," priekšnieka iesārtās acis iezibsnījās, "braucam uz centru dzert." "Man viesstrādnieki." "Lai iet ratā," priekšnieks atmeta ar roku, "es aiziešu pēc takša čekiem." Kluba neonu gaismu un tuc tuc mūzikas pavadībā deju solī nesakarīgi kratās daži iereibuši tipiņi. Vairāki bāž rokas aiz apspīlētajiem svārciņiem savām beibām, kurām acīmredzami tas sagādā baudu. Graciozas jaunkundzes klauniem līdzīgu makijāžu labpatikā zviedz. Es dzeru pēc kārtas visu, ko piedāvā. Trīs vai četrus degošos b-52, baccardi ar kolu, ābolu pīrāgus un visam pa virsu Asiņaino mēriju. Dīdžejs uzliek Baila morena, tas ir, Dejo, tumšmate. Spāņu ritmi sagrābj un pavedina, atbalsojas prātā, liek alkohola atšķaidītajām asinīm riņķot straujāk. Dejo, tumšmate. Dejo, dejo, dejo. Kusties, it kā tu būtu viena uz pasaules. Nobrauc ar pirkstu galiņiem gar krūšu izliekumu. Atbalsti rokas uz gurniem un lēni pacel tās augšup. Atvirzi galvu nostāk, piever plakstiņus un mēģini neuzgrūsties citiem apreibinātajiem, kas mīcās blakus. Taču tu jau tos neredzi. Nejūti. Tikai mūzika, tikai Baila morena, tikai sarkani riņķi gar acīm, tie sajaucas, sašķīst gleznā bez nosaukuma. Priekšnieks norauj mani lejā uz mīkstā dīvāna, stingri apņem manus plecus un mēģina novilkt krūšturi. Es pat nespēju piefiksēt, vai viņš labi skūpstās, — gar acīm joprojām danco tie paši pleķi, nez kāpēc sajaucoties ar kādu bezkrāsainu šķidrumu. "Kāpēc tu raudi?" viņš ar grūtībām izrunā. Es neatbildu. Apķeros viņam ap kaklu un čukstu, lai ved mani mājās. Parīt mums kopā jābrauc komandējumā uz Londonu. "Esmu noīrējis vienu numuriņu diviem," viņš mani apgaismo, "uzņēmumā krīze." "Mhm," šobrīd es neesmu spējīga iedziļināties. "Tu zini, ka mums Anglijā draud pārgulēšana?" viņš apvaicājas. "Mhm?" mana sejas izteiksme laikam kļūst jautājoša. "Bet es ar tevi negulēšu," priekšnieks uztaisa efektīgu pauzi vai arī drīzāk apkopo domas dzērumā, "es to esmu izlēmis. Ar tevi — nē." …Nākamajā rītā atverot acis, nepatikā saviebos. Tad aizklumburēju līdz vannasistabai un atklāju, ka man mugurā ir tikai džinsenes un mētelis. Nedaudz tālāk mētājās pārējās drēbes un viens zābaks. "Ārprācccc," nodomāju un atcerējos, ka vakarnakt pēdējais, ko izvēmu, laikam kādreiz saucās Asiņainā Mērija. Atmiņā gausi atausa brīži, kuri nemaz nesagādāja baudu. Lēnām izkristalizējās nenovēršamie fakti — pētījums par viesstrādniekiem joprojām ir tapšanas stadijā un rīt ir jābrauc uz Angliju. Tur man paredzēts dalīt viesnīcas numuriņu ar priekšniecību tā paša iemesla dēļ, kāpēc mana alga ir trīsreiz mazāka nekā mongoļu viesstrādniekam. Londonas viesnīcā viņš nepārtraukti smēķēja un sūtīja raudulīgas īsziņas Sandijai. Tas viņam gan netraucēja, lidojot atpakaļ, piesieties kādai priekšā sēdošajai blondīnei. "Tā gan nogribējusies," priekšnieks man čukstēja, pārliecies pāri šaurajai ejai. Diemžēl šoreiz viņam neveicās — blondīne sagaidīja bagāžu, atteicās viņam dot telefona numuru un ar platu smaidu metās kuplā skaitā ieradušos sagaidītāju apkampienos. Pagāja ziema, pienāca pavasaris. Biju sākusi strādāt patstāvīgi, jo priekšnieks darbā vairs nerādījās tikpat kā nemaz. Gadījumos, kad viņš pagodināja necilo aģentūru ar savu klātbūtni, šis vīrietis stundām skaidroja attiecības ar savām sievietēm, tupot pīpētavā un ne uz brīdi neatraujot no auss mobilo. Reiz es nobāzu savā atvilknē viņa spēļmantiņas. Abus troļļus un ezīti. To trūkumu viņš ievēroja vien vakarā. "Kur zvēri?" priekšnieks draudīgi sarauca uzacis. "Nosvilināju!" Lai arī troļļi bija pilnīgā drošībā, nespēju pretoties vēlmei viņu apbēdināt. "Tu taču tiem vairs nepievērs ne mazāko vērību." Priekšnieks novērsās no mobilā un palūkojās manī puslīdz vājprātīgu skatienu, it kā gribētu nosist uz līdzenas vietas. "Kāpēc tu nosvilināji manus troļļus?!" "Viņiem apnika, ka tu nekad nenāc uz darbu." "Jo es esmu priekšnieks. Es gribu, lai jūs strādājat patstāvīgi." "Nu un? Tas nozīmē, ka tev te nav jārādās?" "Man tagad ir sarežģīts periods. Man jātiek galā ar savām sievietēm." Es, neko nesakot, izvilku mantiņas un sakārtoju uz viņa rakstāmgalda draudzīgā rindā. Man šķita, ka troļļi man uzsmaida. Skumīgi. Dienā, kad iesniedzu atlūgumu, atviegloti nopūtos un uzliku kājas ofisā uz darbagalda. Ilgi vēroju savas augstpapēžu kurpes, līdz manu sajūsmināšanos par savu daiļumu iztraucēja nepiemērotā brīdī atvilcies priekšnieks. "Novāc kājas," viņš ieteica, "tu izrādi necieņu pret kolēģiem." Es palūkojos viņam sejā, tēlodama izbrīnu, un viņa padomam nesekoju. "Tu nemaz nevaicāsi, kāpēc eju prom?" "Tava izvēle," viņš izņēma no paciņas cigareti un devās uz pīpētavu. "Tāpēc, ka tu neko vairs sev apkārt neredzi," es viņam sekoju, "dzīvo savā attiecību mudžeklī. Un ierauj tajā arī visus sev apkārt." Viņš paskatījās uz mani asinīm pielijušām acīm un neatbildēja. "Patiesībā tev jau pat nav svarīgas tās sievietes. Tikai tu pats. Tikai tavi troļļi zilganmelniem matiem. Tev ir pilnīgi vienalga, kā jūtos es. Domā, man viegli?" "Toreiz zagt zvērus bija debili," viņš izpūta no mutes gredzentiņu. Brīdi tas dusmīgi riņķoja zem griestiem, tad izšķīda pīpētavas gaisa telpā. Es paskatījos laukā pa logu. "Tu lēnām jūdzies," noteicu, "lai vai kā, man nav patīkami uz to skatīties." …Jau pusgadu piepelnos, strādājot par klientu konsultanti kādā apdrošināšanas uzņēmumā. Darbs līdz pieciem, man patīk. Dažreiz sailgojos pēc psihodēliskām sarunām par dzīvi un viesstrādnieku pētījumiem — galvenokārt brīžos, kad iedzeru kalvadosu. Iztiku sev nodrošinu arī ar attiecību padomu tekstiņupekstiņu sacerēšanu glancētam žurnālītim. Rīt pēcpusdienā man jānodod kārtējais gabals, tomēr arvien neesmu tikusi tālāk par "mums katram ir vairākas sejas". Savukārt priekšnieks beidzot izdevis savu dzejoļu krājumu. Veltījis Sandijai. Sarīkojis greznu prezentāciju, kurā labas divdesmit minūtes cildinājis savu neatkārtojamo iedvesmas avotu. Sandija, tērpusies karakulādas puskažociņā, žilbinoši smaidīja un ik pa brīdim neapzināti grozīja spilgti mirdzošu laulības gredzenu uz zeltneša. "Mani neaicināsi?" nedēļu pirms pasākuma apvaicājos, saskrējusies ar bijušo kolēģi uz ielas. "Tu toreiz nozagi no rakstāmgalda manus ežus. Un troļļus. Tu esi debila. Sākumā atvainojies," viņš nobēra un iekāpa taksī. Ellija