Pie tam ņemti vērā arī dati no starptautiskām un nacionāla mēroga aptaujām par apmierinātību ar dzīvi. Respondentiem jautāja: "Cik apmierināti jūs kopumā esat ar savu dzīvi?" Atbildei tika piedāvāta skala no 0 (ārkārtīgi nelaimīgs) līdz 10 (pavisam laimīgs). Paralēli aptaujai tika savākta informācija par respondenta dzīves apstākļiem (piemēram, vecums un materiālais stāvoklis). Pētnieki vairākkārt pārbaudīja iegūtos rezultātus, ņemot talkā dažādas ekonometriskās metodes, īpaši varbūtības vienību aplēses. Šīs statistiskās analīzes veic katru reizi precīzi definētas personu grupas, taču rezultātos būtiskas atšķirības starp valstīm un pat kontinentiem ir pavisam retos gadījumos. Ja, piemēram, Eiropā bezdarbnieki ir nelaimīgāki, tad līdzīgi ir arī Dienvidamerikā. Visi turpmākie izteikumi attiecas uz aplūkoto faktoru izolētām variācijām. Tas nozīmē, ka visas citas ietekmes tiek vērtētas vienādi (tā sauktais ceteris paribus pieņēmums). Kad diskutēsim par to, kā vecums ietekmē apmierinātību ar dzīvi, tad tiks ņemta vērā tikai vecuma ietekme uz laimi, nevis, piemēram, tas, ka vecākiem cilvēkiem ir vājāka veselība, kas neļauj pilnībā izbaudīt dzīvi.
Ģenētiskā ietekme
Cilvēki pēc dabas ir atšķirīgi un arī laimi izjūt dažādi. Mēs no saviem novērojumiem zinām, ka dažiem ir saulaināks raksturs un par spīti smagiem apstākļiem viņi ir kopumā apmierināti ar savu dzīvi. Citi cilvēki visu uztver smagāk, ir pesimistiski un attiecīgi mazāk laimīgi. Šīs atšķirības ekonomiskajos laimes pētījumos tiek empīriski konstatētas, taču netiek teorētiski interpretētas, kā tas notiek citās zinātnes nozarēs.
Cilvēki uz laiku atkāpjas no šīm laimes pamatlīnijām vai var tās mainīt pavisam, ja viņus piemeklē atbilstoši atgadījumi. Piemēram, ja kāds piedzīvojis smagu avāriju un kļūst paralizēts, viņš zināmu dzīves posmu jūtas ļoti nelaimīgs. Tomēr iesaistītie spēj tā atkopties, ka pēc zināma laika viņu laimes līmenis būtiski pieaug un pietuvojas pamatlīnijai. Arī otrā virzienā notiek līdzīgi. Cilvēki, kuri negaidīti loterijā laimējuši lielu naudas summu, piedzīvo laimes līmeņa pieaugumu, taču laika gaitā tas ievērojami samazinās. Beigās "laimes lutekļi" ir labi ja mazliet laimīgāki par tiem, kuri nekad nav laimējuši loterijā.
Pieminēšanas vērts ir fakts, ka tendencei atgriezties pie laimes pamatlīnijas pēc kāda notikuma ir atšķirīgi ilga un pietuvojas dažādā attālumā sākotnējam līmenim. Piemēram, bez darba palikušie vīrieši — pretēji valdošajam uzskatam — ar grūtībām pierod pie šīs situācijas (sievietēm tas izdodas vieglāk). Turpretī cilvēki spēj pēc tādiem notikumiem kā partnera nāve vai šķiršanās pēc kāda laika atkal pietuvoties savas apmierinātības ar dzīvi pamatlīnijai. Tas attiecas arī uz precībām: laulību slēgšanas brīdī laimes sajūta ir ievērojami augstāka, taču pavisam drīz būtiski un strauji krītas. Tas gan attiecas uz tā dēvētajām "romantiskajām laulībām". Valstīs, kur dominē ģimenes noorganizētās precības, laimes pieaugums kāzās nav konstatēts un līdz ar to pēc tam nav drastiska krituma.
Visi šie secinājumi, protams, ir ņemti caurmērā. Droši vien ir cilvēki, kuri pēc kāzām visu mūžu ir laimīgāki. Un ir arī tādi, kuri ir vīlušies laulībās un tādēļ jūtas nelaimīgāki.
Sociāldemogrāfiskā ietekme
Pētījumi rāda kādu interesantu vecuma ietekmi uz apmierinātību ar dzīvi. Līkne izskatās pēc U burta. Jauni cilvēki sevi uzskata par laimīgiem, jo viņiem priekšā ir visa dzīve un viņi tic, ka spēj daudz panākt. Kad cilvēki sasniedz 30—50 gadu vecumu, viņi pamana, ka gūt panākumus nav tik vienkārši, tādēļ laimes apziņa pagaist. Kļūstot vecākam, uzkrājas zināma gudrība, kas ļauj labāk sadzīvot ar savu dzīvi un būt apmierinātam ar apstākļiem. Bieži dzirdētie spriedelējumi par vecuma depresiju laimes pētījumos negūst apstiprinājumu. Gluži otrādi. Vien paskatoties uz šodienas priecīgajiem pensionāriem, kuri dzīves novakari pavada ar baudu, daudz ceļo un piedzīvo, ir skaidrs, ka pētījumu rezultāti nav nereāli.
Dažas aptaujas uzrāda, ka sievietes ir apmierinātākas ar dzīvi nekā vīrieši, taču atšķirība ir niecīga un statistiski nenozīmīga. Tā ļauj vienīgi konstatēt, ka sievietes principā nav mazāk laimīgas par vīriešiem.
Precētas personas ir ar dzīvi apmierinātākas nekā tās, kuras ir neprecētas un dzīvo kopā ar partneri, kuri savukārt ir laimīgāki par vientuļniekiem. Rūpīgi pētījumi (lietojot datus no Vācijas sociālekonomiskās padomes) var pierādīt, ka abos virzienos darbojas cēloniskas attiecības: laimīgi cilvēki vieglāk atrod partneri nekā nelaimīgie, taču vislaimīgāk jūtas precētie, jo viņi augstu vērtē drošības un laulātā tuvuma sajūtu.
Rūpīgi pētījumi liek secināt, ka bērni savu vecāku laimes sajūtu drīzāk iegrožo, nevis vairo. Vecāki ir laimīgāki, kad bērni nostājas uz savām kājām, un viņi var būt lepni par saviem pēcnācējiem, nenesot papildu slogu. Šie rezultāti atspoguļo vidējo rādītāju, tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka atsevišķi vecāki ir ļoti laimīgi kopā ar saviem bērniem. Vidējo rādītāju uz leju velk galvenokārt tas, ka bērni aizraujas ar alkoholu un narkotikām, negrib vai nespēj mācīties un citādi sagādā saviem vecākiem nepatikšanas.
Kultūras ietekme
Valstu vidū gan vērojama prāva atšķirība apmierinātības ar dzīvi līmenī, kas nav saistīta ar visām pārējām ietekmēm. Visiem zināms, ka ASV valda gandrīz vai sociāls spiediens sevi saukt par "happy". Gauduļus tur īpaši augstu nevērtē. Francijā, gluži pretēji, ir gandrīz nepiedienīgi sevi dēvēt par "heureux". Ja kāds tā saka, tad tiek uzskatīts, ka viņam trūkst cilvēciskā dziļuma (šī apgalvojuma trāpīgs piemērs ir lielākā daļa franču filozofu). Šarls de Golls pat uzrakstīja aforismu: "Tikai idioti ir laimīgi." Šī pieeja attiecas arī uz itāļiem un zināmā mērā arī uz vāciešiem (arī tur pasaules sāpes sajūta nav nezināma).
Reliģiozas personas atzīst sevi par laimīgākām nekā agnostiķi, kas nepieder nevienai reliģijai. Kas tic augstākiem spēkiem un tiem uzticas, spēj labāk izlavierēt starp dzīves grūtībām. Kāds likteņa triecienā saskata augstāku jēgu, kas stiprina viņa garīgo līdzsvaru. Vienlaikus ticības praktizēšana ved uz intensīvākiem sociālajiem kontaktiem reliģiskajā kopienā un mazina izolāciju. Viens no svarīgākajiem laimes pētījumu secinājumiem patiesībā ir tāds, ka sociālie kontakti ģimenē, draugu un paziņu lokā būtiski veicina apmierinātību ar dzīvi.
Ekonomiskā ietekme
Ekonomiskie laimes pētījumi koncentrējas uz saimniecisko faktoru ietekmi uz apmierinātību ar dzīvi. Šī raksta sākumā tika uzsvērts, ka lielāki ienākumi nabadzīgos padara ievērojami laimīgākus, bet uz bagātajiem ietekme ir niecīga. Turklāt visiem lielāka laimes sajūta ir pārejoša. Gada laikā divas trešdaļas līdz trīs ceturtdaļas ekonomisko labumu guvušajiem izzūd tās izraisītais apmierinātības līmeņa pacēlums. Liela nozīme ir tam, ar ko salīdzina ieguvumu. Ja šīs grupas pārstāvju ienākumi pieauguši vairāk nekā pašam aptaujātajam cilvēkam, viņa apmierinātība ar dzīvi var pat samazināties.
Laimes pētījumi devuši svarīgu ieskatu darba nozīmei. Ja kāds zaudē darbu — tā rāda visi zinātniskie darbi — tad kļūst acīmredzami nelaimīgāks par nodarbinātajiem. Šis secinājums ir pārsteidzošs tādēļ, ka papildu ienākumi cilvēkus īpaši neietekmē. Šī iemesla dēļ šeit tiks aplūkota tikai bezdarba ietekme. Ļoti negatīvā efekta pamatā ir psiholoģiskais stress, kuru rada izslēgšana no pārējo strādājošo sabiedrības un pašapziņas aizskārums. Izrādās, ka bezdarbnieki, kas dzīvo vienā reģionā ar daudziem citiem bezdarbniekiem, jūtas mazāk nelaimīgi nekā tie, kuri dzīvo strādājošo kvartālos.
Ja valstī bezdarbs pieņemas spēkā, cieš ne tikai paši bezdarbnieki, bet arī citas personas. Tās ir mazāk laimīgas, jo jūt līdzi bezdarbniekiem vai baidās no sociālajiem nemieriem.
Pētīta arī apmierinātība ar noteiktiem darbiem. Kuram ir pēc iespējas autonomāks darbs ar lielāku pašnoteikšanās pakāpi, jūtas apmierinātāki par tiem kolēģiem, kuriem jāvadās pēc stingriem noteikumiem un priekšniecības rīkojumiem. Šī iemesla dēļ patstāvīgie darbinieki ir laimīgāki nekā atkarīgie, pat tad, ja strādā ilgāku laiku un pelna mazāk. Arī šeit vēl rūpīgi jāizpēta, vai laimīgās personas pašas izvēlas patstāvību, vai patstāvība dara laimīgu. Šķiet, ka pareizi ir abi varianti.
Ievērības vērta ir arī aizvien izteiktākā ienākumu nevienlīdzības ietekme, jo tā ievērojami atšķiras ASV un Eiropā. Amerikāņi ir apmierinātāki, ja viņi redz, ka smags darbs atmaksājas un dod lielākus ienākumus. Viņi tic, ka tādējādi var gūt labumu paši. Eiropā cilvēki vairāk sliecas uzskatīt, ka iespējas uzlabot savu sociālo stāvokli ir niecīgas, tādēļ viņi neko neiegūs no lielākas ienākumu nevienlīdzības. Visi šīs jomas pētījumi rāda, ka cilvēku spriedelējumi ir kļūdaini, jo iespējas "izsisties" Eiropā daudz neatšķiras no ASV. No tā var secināt, ka uz apmierinātību ar dzīvi lielāku iespaidu atstāj priekšstati, nevis realitāte.
Politisko institūciju ietekme
Demokrātijās cilvēki jūtas laimīgāki nekā autoritārā politiskajā sistēmā. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, demokrātijā politiskie lēmumi vairāk atbilst pilsoņu patiesajām vēlmēm (preferencēm). Regulāras vēlēšanas mudina politiķus piedāvāt sabiedrībai tādus labumus un pakalpojumus, kas vēlētājos veicinātu pieprasījumu pēc šiem politiķiem. Otrkārt, indivīdi novērtē iespēju piedalīties politikā, arī pavisam neatkarīgi no iznākuma. Tas saskan ar psiholoģisko pamatvajadzību pēc pašnoteikšanās. Šo abu faktoru iespaidu uz apmierinātību ar dzīvi apliecina atšķirīgā līdzdalības iespēja 26 Šveices kantonos. Tajos kantonos, kur pilsoņiem ir tiesības ar iniciatīvām un referendumiem piedalīties lēmumu pieņemšanā, cilvēki ir laimīgāki, nekā tajos kantonos, kuros šīs iespējas ir stiprāk ierobežotas. Visos kantonos Šveices pilsoņi ir ar dzīvi apmierinātāki nekā no ārzemēm ieceļojušie, jo var piedalīties politikā. Proti, no labākiem politiskajiem lēmumiem visi gūst vienādu labumu, taču imigranti ir izslēgti no to pieņemšanas. Skaidrības labad vēlreiz jāuzsver, ka šajos pētījumos ir ņemtas vērā pārējās ietekmes uz apmierinātību ar dzīvi. Bet novērotās atšķirības starp kantoniem ar atšķirīgu politiskās līdzdalības iespējas līmeni neizriet no citiem faktoriem (kā, piemēram dažādi ienākumi vai bezdarba līmenis).
Jo vairāk lēmumi tiek pieņemti lokālā līmenī, jo augstāka ir pilsoņu apmierinātība ar dzīvi. Empīriskie pētījumi pārliecinoši rāda, ka pilsoņi ir laimīgāki par lēmumiem lokālā līmenī, jo viņiem ir sajūta, ka viņu domas tiek uztvertas nopietnāk nekā tad, kad lēmums tiek pieņemts ļoti tālu centrālā politiskā līmenī.
Lietojumi
Laimes ekonomiskā analīze dod mums iespēju izskaidrot ikdienas dzīves aspektus, kuri līdz šim nav pārliecinoši izpētīti. Vietas ierobežojuma dēļ šeit aplūkosim tikai dažus ilustratīvus piemērus.
Jau sen ir zināms, ka daudzi darbinieki vēlas strādāt patstāvīgi. Šīs alkas ir pārsteidzošas, jo pašnodarbinātajiem parasti ir ievērojami ilgāks darbalaiks un viņi nopelna mazāk nekā personas, kas strādā firmās. Turklāt viņus pavada ievērojami augstāks risks. Tomēr laimes ekonomikas pētījumi (Frey un Benz 2007) rāda, ka patstāvīgie caurmērā ar dzīvi ir apmierinātāki nekā atkarīgie darbinieki. To varētu argumentēt ar cēloņsakarības apgrieztu gaitu: kurš izšķiras kļūt par pašnodarbināto, ir jau pirms tam laimīgāks, optimistiskāks un gatavāks riskēt. Izrādās, ka pētījumi apliecināja cēloņsakarības abos virzienos. Tas nozīmē, ka patstāvīga darbība tiek uztverta kā apmierinātības veicinātāja. Tas atbilst Deci un Ryan (1985) psiholoģijas darba secinājumiem, kas nosaka, ka pašnoteikšanās un autonomija ir būtiski laimes faktori.
Ekonomikas laimes pētījumus var lietot arī sabiedrisko labumu vērtības noteikšanai. Šos labumus nevar pārdot tirgū, tādēļ to cena nav izmantojama kā atskaites punkts. Tieši uzdoti jautājumi par gatavību maksāt par šādiem labumiem var nebūt derīgi, jo jautājumi paši, iespējams, pirmo reizi pievērsīs uzmanību sabiedriskā labuma vērtībai. Arī sabiedrisko labumu vērtības netieša izsecināšana, novērojot ar to saistītos tirgus (īpaši darbaspēka un nekustamo īpašumu tirgus), ir apšaubāma, jo šādos tirgos cena nereti ir izkropļota. Laimes pētījumi dod labāku ieskatu. Tajos tiek vērota subjektīva apmierinātība ar dzīvi neatkarīgi no attiecīgā sabiedriskā labuma. Vispirms zinātnieks noskaidro kopsakarības ar kādu sabiedrisko labumu, kuras izpaužas ekonometriski aprēķinātā mainīgas laimes funkcijā. Ar šo pieeju kļūst iespējams aptvert sabiedriskās drošības uzlabojumu subjektīvo vērtību. Konkrēti tas redzams pētījumā (Frey, Luchinger un Stutzer 2007) par to, kādus labumus cilvēki zaudē terorisma dēļ un cik lielā mērā jāpieaug ienākumiem, lai tos kompensētu. Tajā redzams, ka Parīzes iedzīvotājiem (visas pārējās ietekmes pieņemtas par konstantām) jābūt par 10% lielākiem ienākumiem, lai viņi būtu tikpat laimīgi kā pārējie Francijas iedzīvotāji, kuriem ievērojami retāk jārēķinās ar teroristiskiem uzbrukumiem.
Ja kāds šo pašu nosacījumu dēļ no Anglijas pārceļas dzīvot uz teroristu uzbrukumu nomākto Ziemeļīriju (īpaši nesenā pagātnē), viņam jāsaņem par 40% lielāku algu, lai varētu uzturēt iepriekšējo apmierinātību ar dzīvi.
Viena visās modernajās sabiedrībās svarīga lieta jau krietnu laiku ir televīzija. Mērījumi rāda, ka dzīves laikā cilvēks pie TV ekrāna pavada tikpat daudz laika, cik darbā. Nav maz tādu personu, kas skatās televizoru trīs četras stundas dienā. Vai šī brīvā laika pavadīšanas forma dara laimīgu? No mūsu pētījuma (Frey, Benesch un Stutzer 2007) izriet, ka tas neattiecas uz cilvēkiem, kuriem ir citas alternatīvas — pirmkārt, jau apmierinošs darbs. Šādiem cilvēkiem TV satura patērēšana samazina apmierinātību ar dzīvi. Tas pamudina uzdot jautājumu: kādēļ gan cilvēki tik daudz skatās televizoru. Droši vien runa ir par nepietiekamu paškontroli. TV gadījumā tā ir īpaši virulenta, jo tālvadība ir viegli uzstādāma un programmas izvēle (ieskaitot "lēkāšanu pa kanāliem") kļuvusi vienkārša.
Arī aizvien vairāk TV kanālu nesniedz lielāku apmierinātību ar dzīvi (Frey, Benesch un Stutzer 2006). Tomēr šīs televīzijas negatīvās ietekmes neattiecas uz cilvēkiem, kuri necieš no laika trūkuma, ne arī uz pensionāriem un bezdarbniekiem.
Sekas politikai
Ekonomistu laimes pētījumiem piemīt dažādas ievērības cienīgas un svarīgas sakarības ar piecām determinantu grupām un paša izjusto apmierinātību ar dzīvi. Daži no šiem ieskatiem no pirmā acu skatiena šķita pašsaprotami, tādēļ empīriski pētījumi un sarežģītu statistikas metožu pielietošana kādam šķita lieka un pārspīlēta. Taču tie ir maldi. Daudzi no iegūtajiem rezultātiem tikai šķiet pašsaprotami, taču tie ved uz šķietami nesavienojamām sakarībām. Tā, piemēram, daudzi cilvēki tic, ka nauda nespēj darīt laimīgu. Kā šo priekšstatu var savienot ar novērojumu, ka liela daļa saimnieciskās dzīves ir pakārtota lielāku ienākumu gūšanai? Labs piemērs tam ir aizvien augošās vadītāju algas. Ja nauda patiešām būtu tik nesvarīga, darba ņēmēji un vadītāji paliktu pie līdzšinējiem ienākumiem un meklētu apmierinātību citā veidā.
Līdzīgi ir ar bezdarbu. Atbilstoši valdošajam uzskatam daudzi bezdarbnieki izvairās no nopietnas darba meklēšanas un pat izbauda valsts atbalstu, neapgrūtinot sevi ar darbu. Pats par sevi saprotams, ka šādi cilvēki ir, taču laimes pētījumi skaidri parāda, ka viņu nav daudz, jo bezdarbnieki caurmērā jūtas mazāk laimīgi nekā nodarbinātie.
Valstiska laimes vairošana?
Kā no laimes pētījumiem iegūtie rezultāti var kļūt auglīgi politikai? Kādā mērā valdība var ļaut šiem secinājumiem ietekmēt savus lēmumus?
Kāda ietekmīga pētnieku grupa aizstāv uzskatu, ka valdībai jāvairo savu pavalstnieku laime. Butānas karalis izvirzījis laimi par skaidri izteiktu valsts mērķi. Dažos gadījumos šāda mērķu uzstādīšana ir jēgpilna.
Pirmkārt, empīriski izmērīta laime ietver svarīgus nemateriālus aspektus, kas, dzenoties pēc ekonomiskā pieauguma mērķiem kopprodukta celšanas formā, pilnīgi tiek atstāti novārtā. Šajā ziņā mērķis vairot laimi noteikti ir labāks nekā no labklājības līmeņa ļoti apšaubāmie kopprodukti vai nacionālais ienākums. Otrkārt, empīriski izmērīta laime ir orientēta uz rezultātu un līdz ar to ievērojami labāka par kopproduktu aizstāšanā pielietotie "sociālie indikatori". Pie pēdējiem var minēt gultu skaitu slimnīcā vai skolotāju daudzumu uz tūkstoš iedzīvotājiem. Pēc tiem par tautas veselības un izglītības stāvokli nevar pateikt neko.
Nākamais laimes mērījumu ieguvums ir to subjektīvā orientācija. Tie nenosaka no ārpuses, kas cilvēkiem dzīvē būtu jāvērtē visaugstāk, bet gan apkopo pašu cilvēku sajūtas par viņu apmierinātību ar dzīvi. Pastāv arī laimes indikatori, kā Apvienoto Nāciju Attīstības programmas sastādītais "Cilvēces attīstības rādītājs", kurā ņemts vērā vidējais ienākumu, dzīves ilguma un izglītības līmenis. Taču laimes pētījumos tiek pieņemts, ka apmierinātību ar dzīvi vislabāk var noteikt katrs cilvēks pats, un tas atbilst demokrātijas pamatprincipam. Galu galā valsts laimes mērījumi var kļūt par ceļu uz jaunu vīziju, radot jēgpilnu pretpolu materiālajām prasībām smagos politiskos strīdos.
Par spīti šim neapstrīdamam izdevīgumam, valdība var pieļaut liktenīgu kļūdu, ja tā nodotos tikai laimes vairošanai. Šeit ir divi svarīgākie iemesli. Uzreiz jāpiebilst, ka laimi vairojoša valdība ir laba augsne diktatūrai. Iebildumi pret sekošanu "laimes kursam" tiek padarīti neiespējami. Demokrātiskās institūcijas tiek sasaistītas. Aiz tā visa stāv nepareiza izpratne par demokrātisku politiku, kas balstās uz likumu diktētu diskursu starp pilsoņiem un valdību. Laimes vairošanas politika degradē vēlētājus par tīriem rīkojumu saņēmējiem, kas nav savienojams ar pilnvērtīgu demokrātiju.
Jāņem vērā arī tas, ka, tiklīdz laimes vairošana kļūst par oficiālu mērķi, rodas spēcīgs kārdinājums manipulēt ar apmierinātības ar dzīvi rādītājiem. Pie varas esošie politiķi var pielikt lielas pūles, lai laimes rādītājus uzceltu pēc iespējas augstāk, un tādējādi liktu pašu piekoptajai politikai labi izskatīties. Taču pat atsevišķi aptaujātie var stratēģiski sakropļot savas atbildes, lai kaitētu valdībai vai arī lai to atbalstītu.
Abas nosauktās problēmas ir smagas, jo tās šūpo demokrātijas pamatus. Šī iemesla dēļ sākotnēji ļoti pievilcīgai idejai par laimes veicināšanu valstiskā līmenī vajadzētu pretoties visiem spēkiem.
Piemērotu noteikumu radīšana
Svarīgs priekšnoteikums, lai laimes pētījumu sekmīgi izmantotu
politikā, ir valstij sniegt indivīdiem iespēju dzīvot tā, lai viņi būtu
apmierināti ar savu dzīvi. Valstiska iejaukšanās un priekšraksti, kā
arī sabiedrisko labumu un pakalpojumu piedāvājumi jāveido tā, lai tie
pēc iespējas labāk atbilstu atsevišķu personu vēlmēm un atšķirīgajām
vajadzībām. Svarīgs priekšnoteikums ir labi uzbūvēta politiskās
līdzdalības procedūra, kas bez vēlēšanām visus četrus gadus dod iespēju
līdzdarboties valsts pārvaldē. Tāpat arī politiskie lēmumi pēc iespējas
jāpārvieto lokālā līmenī, jo tas nodrošinās, ka politika atbildīs
tautas vajadzībām.
No šī apcerējuma izriet, ka laimes pētījumi nedrīkst vest uz izpušķotu
tehnokrātisku politiku. Savukārt saprātīgu secinājumu izvilkšana no
laimes pētījumu rezultātiem stiprina sabiedrības demokrātiskos
elementus, un tas ved uz augstāku apmierinātību ar dzīvi. Turklāt tie
ļauj un pat mudina izmēģināt jaunas demokrātijas formas un reģionālo
dalījumu.
***
Bruno Frejs, Cīrihes universitātes profesors un CREMA — Ekonomikas,
menedžmenta un humanitāro zinātņu izpētes centra pētniecības direktors