Tieši otrādi — tā paliek aizvien bēdīgāka. Nozīmīgi atcerēties, ka, cīnoties ar nejēdzībām, nebūtu pareizi vājināt savu valsti. Dažas lietas iespējams izdarīt tikai no iekšienes. Ja domājam, ka valsts dzīvē viss jāuztic saujiņai cilvēku — "viņiem", lai "mēs" varētu palikt tīrām rokām, nekas nemainīsies. Es neredzu nevienu citu iedarbīgāku risinājumu kā iespējami daudzu pilsoņu iesaistīšanos politikā, precīzāk — iestāšanos politiskajās partijās. Es apzinos, ka tas skan konservatīvi un garlaicīgi, piedevām "politika" un "politiķis" taču kļuvuši par lamuvārdiem. Tomēr, ja vien nevēlamies likvidēt demokrātiju, citas izejas mums nav. Tev patīk kādas partijas programma, bet tu esi vīlies tās izpildītājos? Tad stājies šajā partijā un panāc, lai programma tiktu izpildīta! Mainīt valsti var, tikai piedaloties tās dzīvē, kas nozīmē — stāties esošajās partijās, vai — ja liekas, ka vēl kādas pietrūkst, — dibināt jaunas. Vai jūs tiešām domājat, ka cilvēks, kas slikti vai slinki izpilda savus pienākumus, piepeši mainīsies, ja viņu pabaidīs? Tomēr, ja jebkurā no esošajām partijām iestātos kaut vai tūkstotis cilvēku, šī partija pilnībā mainītos. Tas ir veids, kā reāli ietekmēt politiku. Daudz aktīvu cilvēku piedalījušies referendumos un dažādās sabiedriskās akcijās. Ja tikai piecdesmit tūkstoši no viņiem iestātos politiskajās partijās un tajās aktīvi paustu savu viedokli, Latvijas politika radikāli mainītos. Kamēr tas nenotiks, jebkuri vēlēšanu rezultāti mūs neapmierinās. Ja katrs desmitais Latvijas pilsonis būtu gatavs Latvijas sabiedriskajai dzīvei veltīt tikai vienu procentu sava laika, Latvijas politika mainītos. Ja enerģiju, ko veltām politikas un politiķu apspriešanai virtuvēs, darbavietu gaiteņos un interneta komentāros, mēs ieguldītu partiju politikas veidošanā no iekšienes, Latvijas ikdiena radikāli mainītos. Varbūt ārējās grūtības mūs beidzot piespiedīs izdarīt kaut ko labu — iesaistīties valsts politikas veidošanā, masveidīgi stājoties partijās? Valsts ir tikai ietvars tās pilsoņu radošai darbībai. Ja tikai vaimanāsim, piedalīsimies miermīlīgās vai agresīvās akcijās, rakstīsim raudulīgus vai zibeņus piesaucošus anonīmus komentārus internetā, bet neveltīsim savu enerģiju tiešai politikas veidošanai un ietekmēšanai, tad valsts notiekošajās nebūšanās jāvaino vismazāk. Daudzkārt piesauktās atmodas nozīmīgākā mācību stunda atgādina: tikai daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem tieši piedaloties sabiedriskajā dzīvē, valsts var neticami mainīties. Svarīgi, lai katrs cilvēks atrastu nesatricināmu atbalsta punktu savā dvēselē, taču, kad tas atrasts, jābūt gatavam radošai darbībai redzamajā pasaulē. Kā sacījis Gandijs: "Esi tās pārmaiņas, kuras tu gribi redzēt pasaulē." Tā es saprotu garīgi atbildīgu dzīvi. Ja es nebūtu mācītājs, es nekavējoties iestātos kādā partijā. Pat ja cerība ko mainīt būtu tikai viens procents, tas ir pietiekami daudz, lai mēs rīkotos. Rīkotos šodien. Tūlīt. Kas īsti kavē piedalīties? Bailes vai egoisms? Slinkums vai vienaldzība? Vai stulba vēlme palikt par visiem gudrākam anonīmam komentētājam, kurš čāpstinādams noskatās, kā aiziet bojā viņa valsts?
Viens procents
Sabiedrības un politiķu attiecības tuvojas pilnīgam strupceļam. Aizvainojumi un agresija ceļ aizvien augstākas sienas, emocijas kāpinās, un juceklis vairo neskaidrību. Saprotams, ka nereti amatpersonu rīcība izraisa sašutumu. Taču, reaģējot tikai kā skatītājiem, mēs ne par gramu Latviju neizmainām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.