Vitamīns

Bija rūgti, bet tam vairs nav nekādas nozīmes, savā būtībā kapitulējusī vara sauc piepeši ikvienu palīgā. Ko vara ar to domā, man ir aptuveni skaidrs — sakost zobus, nerunāt, klausīt, nomirt savā mākslā un bijāt šodienas mistiskos dievus bez sejas — Starptautisko Valūtas fondu, Briseli. Visā drīzumā tiks izvilkts un apzeltīts pēdējais salmiņš, kas 18 gadu bijis tikai pakaišos — Latvijas ideja, Tēvzemes glabāšanas ideja. Demagoģijai patriotisms allaž bijis labs instruments un tie, kas arvien vēl nav emigrējuši, tieši ar šo instrumentu vislabāk trenkājami pa vajadzīgajiem manipulāciju ceļiem. Mīlošais ir ievainojams. Lai varētu turpināt dzīvot, nepieciešams analizēt gan dusmas, gan izmisumu. Apskatīties savas apziņas labirintos, izdarīt secinājumus. Dalīties maldu un kļūdu pieredzē. Kālab nav nevienas intervijas ar cilvēkiem, kas publiski un slepeni balstīja pastāvošo režīmu? Aiz kauna vai aiz bailēm no varas ēnām? Ja netiks izmeklēti režīma noziegumi, Latvija nebūs ne soli tikusi uz priekšu savā biogrāfijā. Ilgstošas un joprojām nepārejošas iedarbības sekas baudām okupācijas neizvērtējuma dēļ, jo jaunvalstij deviņdesmitajos bija izdevīgāk šiverēt, raust, rakstīt likumus nelikumībām, dragāt uz priekšu kā pirms pasaules gala. Ir jāatzīst, ka cilvēki pēdējos padsmit gados totāli samaitājās. Sākotnēji nolīda katrs savā midzenī, krāja, lipināja, uz likumu nepilnībām raudzījās ar pateicīgām suņa acīm, ja tas viņam personīgi nāca par labu, rija, rija, rija, nejuzdami sātu, pa laikam padziedāja Rīgai par godu, Dziesmu svētkos tiecās skaidroties vienu reizi par visām reizēm kā katoļi grēksūdzē, tak arvien dziļāk grima neapmierinātībā, jo skauda, nevis nicināja nelikumības, tukšu, bezjēdzīgu greznību, izšķērdību. Karaļi ar kalpu dvēselēm bija un ir režisējami. Skeleti skapjos grabēja ar koru spēku, tālab liela daļa vēlētāju labprāt kāpa kopīgajā samaitātības zampā. Par to varēja dabūt i vēlīgus pasūtījumus, i ordeņus, i omulību dzīvei. Par to, kā klājās citiem, tiem, kas nesadarbojās ar par noziedzīgu uzskatīto režīmu, neviens negribēja neko dzirdēt, tas nevairoja labsajūtu, jo bija sūrs atgādinājums par parādību īstenajām krāsām un apjomiem pirms "grēkā krišanas". Nodurtām vai paceltām galvām — katrs mina savu taku, vienīgi aiz ziņkāres pašķielējot otra maršrutā. Solidaritātes jēdziens — tukšs gaiss bez apveida. Un tikai tad, kad zemnieks tiek pazemots un izdzīts uz šosejas, viņš varbūt sadzird invalīdu vai grāmatizdevēju, dzejnieks, kam aizžņaudz rīkli, beidzot pamana astmas slimnieku vai radio koristu. Izsmiets policists ierauga savu piedzērušos dēlu, uz ko bija licis lielās cerības kā nākotnes brīnišķības garantu. Dusmas ir jāanalizē. Šlesera mikrobi, Lemberga vīruss, Demakovas elefantiāze, Godmaņa nierakmeņi, Kalvīša ciroze, Vaškeviča zvīņēde, Rozes roze un neskaitāmu citu slimību iedīgļi ir ikvienā no mums. Pretējā gadījumā šīm parādībām nebūtu bijis iespējams būt reālām. Viņi ir konsekvences, kas spoguļo mūsu samaitātās sejas un dvēseles. Jāārstējas, nekas cits neatliek, ja negribam mirt uz visiem laikiem un žūžot vien caur mūžību par kādreizējo bāleliņu un baibiņu zemi Latviju. Neļaujot sev krist bezcerībā un izmisumā, ir vērts likt aiz auss pozitīvo mācību — Latvija ir pierādījusi, ka netaisnība un ļaunums nav dzīvotspējīgi un to nesēji agri vai vēlu sairst pīšļos vēl savas dzīves laikā. Cilvēkiem jāstiprina garīgā imunitāte, lai epidēmija neparautu līdzi ikvienu. Solidaritāte ir iedarbīgs vitamīns.