Pirmkārt, ir vienkārši nepieļaujami, ka Latvijas skolās strādā šādi indivīdi, un gandrīz ikvienā demokrātiskā valstī būtu pašsaprotami, ka tāds Rafaļskis mācību procesam vairs netiek pielaists pat lielgabala šāviena attālumā. Otrkārt, šī cilvēka izteikumi ir klajā pretrunā ar Izglītības likumu, kurā skaidri un gaiši rakstīts, ka pedagoga vispārīgajos pienākumos ietilpst «veidot izglītojamā attieksmi pret sevi, citiem, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti, audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus». Protams, ir grūti izmērīt patriotismu un līdzīgas lietas, taču ar attieksmi pret valsti Rafaļskim ir milzīgas problēmas. Ir acīm redzams, ka viņš ne spēj pildīt likumu, ne spēj sniegt saviem skolojamajiem adekvātu priekšstatu par valsti, kura, starp citu, pilnībā finansē viņu mācību procesu (turklāt ir nopietns jautājums, kāpēc Rafaļskis turpina saņemt tik nīstā režīma maksātu algu, jo godavīrs no kaut kā tik nicināma nespētu pieņemt ne santīmu).
Droši vien tādi kā Rafaļskis gūst neaprakstāmu baudu, klausoties savu šizofrēnisko izteikumu atreferējumos masu medijos, un vispareizākais būtu nepievērst tiem ne vismazāko vērību. Taču šoreiz runa nav par Rafaļski un viņa ekshibicionistiskajām tieksmēm. Šoreiz runa ir par Latvijas Republikas pašcieņu un spēju aizsargāt savus bērnus, savus pilsoņus, no destruktīviem un nelietīgiem elementiem. Jo bērni uz skolu iet mācīties, nevis klausīties pret valsti vērstus zaimus. Skolām ir jābūt absolūti brīvām no politikas, un skolotāju personīgajai politiskajai pārliecībai vienmēr jāpaliek tikai par viņu personīgo politisko pārliecību.
Un tāpēc ir nožēlojami, ka ne izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis (Reformu partija), ne Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) neuzskata par vajadzīgu uz pedagoga izteikumiem kaut kā reaģēt. Ķīlis ir paziņojis, ka neko lietas labā darīt nevar, un līdzīgu pozīciju ieņem arī Ušakovs. Bet tikmēr visādi rafaļski gūst apliecinājumu tam, ka var turpināt neslēpti darboties pret valsti, ar savu vecišķo, irracionālo naidu indēt skolēnu vēl līdz galam nenobriedušos prātus, zinot, ka par visām šīm darbībām nebūs jāuzņemas pilnīgi nekāda atbildība. Taču valsts pienākums ir aizstāvēt savus pilsoņus, un šis ir tas gadījums - bērni nav pelnījuši, ka viņus skolo cilvēks, kurš neslēpti nicina viņu valsti, un Rafaļska pilnīga izolēšana no turpmākas skolēnu izglītošanas patiesībā ir Latvijas goda jautājums.