Arī vēlāk, sarunājoties ar žurnālistiem, Kūtra kungs norādīja, ka viņam gribētos šajā jautājumā paust savu attieksmi referendumā, un atzina, ka visvienkāršāk būtu sarīkot plebiscītu jeb konsultatīvo referendumu. Vienlaikus abos gadījumos tiesnesis uzsvēra, ka viedokli pauž kā Latvijas pilsonis, nevis amatpersona.
Amatpersonas personīgais viedoklis, protams, ir laba lieta. Taču jāatceras, ka Kūtris ir nevis vienkārša amatpersona, bet tiesnesis. Satversmes tiesas tiesnesis, turklāt arī tās priekšsēdētājs. Tāpat ir skaidrs, ka jautājums par eiro referendumu, ļoti iespējams, var nonākt līdz Satversmes tiesai un tad tam pašam Kūtrim tas būs jāizskata. Nav pamata domāt, ka tiesnesis nolaistu savu profesionālo latiņu un lemtu pēc personīgajām izjūtām, nevis likuma, tomēr šāda izrunāšanās prasītu kaut kādu cunftes brāļu komentāru. Jo, ja ir normāli, ka tiesnesis pauž savu personīgo viedokli šādā jautājumā, tad jau droši vien ir arī normāli, ka cits tiesnesis, kurš tiesā, piemēram, kādu aizdomās turētu slepkavu, vēl pirms lietas izskatīšanas ar masu medijiem dalās savās privātajās pārdomās par to, ka attiecīgais indivīds ir pilnīgi nevainīgs vai gluži pretēji - pelnījis mūža ieslodzījumu. Katrā ziņā diez vai šādā situācijā kādam gribētos atrasties tiesājamā vai prokurora vietā.
Eiro, protams, nav nekāds tiesājamais vai prokurors, taču tā ieviešana vai neieviešana ir pietiekami svarīgs jautājums, lai pirms gala lēmuma pieņemšanas nebūtu nekādu šaubu par negodprātīgu rīcību (jo ir skaidrs, ka, ja Satversmes tiesai nāksies lemt, tad jebkuru lēmumu tagad varēs publiski apšaubīt). Turklāt tiesnesis gribot negribot neizbēgami ir ievilcis sevi priekšvēlēšanu cīņās un politikā - ir gaidāmas pašvaldību vēlēšanas un nav nekādu šaubu, ka politiķi nekavēsies Kūtra izteikumus izmantot savā labā.
Kūtra rīcība, visticamāk, bija emocionāla. Taču eiro ieviešanas jautājumam nedrīkst pieiet emocionāli. Tas ir praktisks, pragmatisks lēmums, un to, šķiet, saprot arī politiķi. Jo ir diezgan ticami, ka, ja, piemēram, ZZS būtu valdībā, tad uz referendumu par eiro ieviešanu nemaz neaicinātu. Un arī pretēji -, ja, piemēram, Nacionālā apvienība būtu opozīcija, tad, ļoti iespējams, trauksmes zvanus ar aicinājumiem ļaut tautai lemt sistu tieši viņi.
Politiķi tikai izmanto situāciju, un patiesībā galvenā atbildība par eiro nepopularitāti sabiedrībā būtu jāuzņemas finanšu ministram Andrim Vilkam (Vienotība), kura komunikācijas spējas šajā jautājumā bijušas vienkārši katastrofālas. Tāpēc katram politiķim būtu jādara savs darbs, bet tiesnešiem paralēli tiešo pienākumu veikšanai būtu vēlams izvairīties no politisku paziņojumu un interviju sniegšanas.