Kolorītu un nesodāmu miljonāru cirkulārā atgriešanās uz politiskās skatuves nav tikai Austrumeiropas fenomens, arī Itālijai ir savs varonis, kurš, izmantojot pavisam nelāgo valsts situāciju, iznirst no korupcijas pārmetumu bezdibeņiem un ar populismā rūdītu zobenu ir gatavs zvelt pretiniekiem. Savādi vien, ka tieši pats bruņinieks Itālijas politiku pēdējos desmit gados iespaidojis tik spēcīgi kā neviens cits.
Dienvideiropā pamazām jau ir ieviesusies formula, kas katram nopietnākam politisko piedzīvojumu meklētājam garantē vismaz iekļūšanu parlamentā, - tikai norādi uz Angelu Merkeli un saki, ka viņa pie visa vainīga! Tieši šādu meldiņu ir uzstellējis mūžzaļais kumēdiņmeistars Berluskoni un, protams, atrod dzirdīgas ausis.
Te jāatzīmē, ka pašreizējais premjerministrs Mario Monti itāļiem arī nav nekāds sapņu kandidāts. Viņš ir bijis gan Bilderbergu konferences valdē, gan Trīspusējās komitejas biedrs. Abas šīs organizācijas dibinājis miljardieris Deivids Rokfellers, un tās apvieno Eiropas, Amerikas un Japānas ietekmīgākos baņķierus, daudzus politiķus un vadošos stratēģus. Par ko sanāksmēs runā un kas tur tiek nolemts, plašākai sabiedrībai informācijas ir ļoti maz. Monti ir arī Coca-Cola un Goldmann-Sachs bankas starptautiskais padomdevējs. Šī vīra intereses un motivācija ir miglā tītas, taču tās, visticamāk, nav mazo ļaužu rūpes.
Tas bija unikāls gadījums unikālā situācijā, kad valsts groži pēc Berluskoni atkāpšanās 2011. gadā tika uzticēti bezpartijiskajam ekonomikas profesoram Monti un viņa ekspertu grupai, kas jau laikus tika nodēvēta par tehnokrātu valdību. Rezultātā tika radīts budžeta konsolidācijas plāns Salva Italia, kas tiek vērtēts dažādi. Savā ziņā to var salīdzināt ar Latvijas pēckrīzes reformām, kuras bija straujas un efektīvas, taču sevišķi sāpīgas zemākajam un vidējam iedzīvotāju slānim. Tomēr The Wall Street Journal tās jau paspējis nodēvēt par epohālām pārmaiņām tikai dažu mēnešu laikā. Lieki piebilst, ka lielas daļas Itālijas pilsoņu vidū reformas atzinību nebauda.
Paturot prātā iespējamo Latvijas iestāšanos eirozonā, mums Monti reformas ir jāatbalsta ar abām rokām. Kā uztvert viņa ciešo saistību ar pasaules finanšu eliti - ir gaumes jautājums, tomēr Itālijas ekonomisko attīstību viņš ar savu tehnokrātu ātrās reaģēšanas vienību spēja nolikt uz pareizā ceļa. Bet tad pie apvāršņa parādījās mākoņstūmējs Berluskoni un pamatīgi izbojāja ainavu. Vācu žurnāls Der Spiegel jau paspējis aprēķināt, ka bijušais politiķis ar savu uznācienu Itālijai līdz šim izmaksājis aptuveni septiņus miljardus eiro, ko tā pazaudējusi, samazinoties kredītreitingam. Neticami, cik destruktīvs var būt oligarhs, ar vienu kāju jau atrodoties cietuma kamerā.