Kamēr Latvijas banku speciālisti nevarīgi mīņājas uz vietas, citur tiek domāts par visai radikāliem risinājumiem, lai padarītu valsts budžetu un banku privātos noguldītājus neatkarīgākus no kredītiestāžu bīstamajiem darījumiem ar viegli uzliesmojošiem vērtspapīriem un eksplodējošiem nekustamo īpašumu burbuļiem. Vienu risinājumu galdā lika Eiropas Komisijas sasauktā Līkanena ekspertu grupa.
Tā iesaka bankas, kuras noteiktos apjomos nodarbojas ar riskantiem finanšu darījumiem, sadalīt divās daļās. Viena no tām būtu riskanto darījumu daļa, bet otra nodarbotos tikai ar privāto noguldītāju apkalpošanu, ko varētu uzskatīt par tādu kā vecmodīgu uzkrājumu banku. Šo ideju veikli ir uztvēruši ar Angelu Merkeli konkurējošie vācu sociāldemokrāti un izstrādājuši savu reformu stratēģiju. Tā varētu kļūt par vienu no partijas priekšvēlēšanu balstiem Vācijas bundestāga vēlēšanās nākamgad.
Lielo un bezatbildīgo kredītiestāžu arguments - too big to fail jeb sistēmiskā relevance - ir pamazām izsmēlis sevi arī neierobežoto iespēju zemē ASV. Tur augstākajā līmenī tiek apspriests un daļēji jau pieņemts Volkera likums (Volcker Rule), kurš paredz nodalīt tos bankas darījumu kontus, no kuriem privātais noguldītājs negūst peļņu. Tas aizliedz arī bankām ar privāto noguldītāju naudu piedalīties hedžfondu un riskantos nekustamā īpašuma darījumos.
Šādām reformām netrūkst kritikas no tādu banku puses kā Goldman Sachs, Bank of America un JPMorgan Chase - reformas mazinās banku konkurētspēju globālajā tirgū, privāto noguldītāju ienākumi būs niecīgi. Taču šī pretestība nepārsteidz. Bankas vairs nevarēs ģenerēt tik lielus ienākumus ekonomiskā loka augšupejas fāzē, bet vēl lejupejas fāzē nodokļu maksātāja nauda tām būs jau daudz grūtāk pieejama. Ja var paļauties uz portālā pietiek.com publicēto informāciju par izskatīšanai Saeimā nosūtītajiem «Grozījumiem Kredītiestāžu likumā», tad atliek vien bezpalīdzīgi noplātīt rokas. Tā vietā, lai kaut kā aizsargātu privāto noguldītāju, tiek ieteikts paplašināt to personu loku, kuras nav atbildīgas par zaudējumiem, kas trešajai personai nodarīti, glābjot vai izlemjot neglābt kredītiestādi no finansiālām grūtībām. Mazinot kreditoru un akcionāru risku būtisku juridisku lēmumu pieņemšanai, tiek it kā mēģināts iespējamo bankas glābšanu padarīt efektīvāku. Raugoties no pragmatiska skatpunkta, ieteiktie grozījumi šķiet saprotami, taču tie ir pilnīgā pretrunā ar jauno politisko vēsmu Eiropā un ASV.