Ir dažāda veida atbrīvošanām un piemērotākas politiskās sistēmas ieviešanām Latvijai ir daudz pieredzes. Esam tikuši atbrīvoti gan no kapitālisma, gan komunisma, gan fašisma, gan no lietām, ko paši līdz šim neesam sapratuši. Kādu laiku mūsu smadzenes saņēma vienvirziena barību, toties tagad mums ir brīvība, džinsi un Džastins Bībers. Bet kā ir mainījusies informācijas politika?
Šķiet, ka dzelzs priekškars eksistē joprojām, vienīgā atšķirība ir tā, ka dažas valstis nomainījušas frontes. Informācijas pasaulē citu izmaiņu nav. Virs propagandas mašīnas redzami zili dūmi, un tā draud pārkarst, varbūt pat eksplodēt... ložu izārdīti līķi, asinīm nošķiestas sienas, kāds zēns noliecies šņukst virs tēva nedzīvā ķermeņa, atbrīvojiet tautu no diktatora! Nē, uz to vairs nevar skatīties, nākamais kanāls! Baltā kaftanā tērpta vīra pakausī tiek raidīta lode, islāma fanātiķi nāk, allahu akbar, atbrīvojiet tautu no ekstrēmistiskās opozīcijas! Pulti turošā roka sāk trīcēt, galva reibst, cerams, ka bez dzeloņdrātīm ir palikusi vēl kāda vants!
Rietumu mediji Sīrijas prezidentam Asadam uzvedumā ir piešķīruši nepateicīgāko lomu. Viņš iemieso cietsirdību, gļēvumu, gatavību uz asinsizliešanu un ir mēms. Nemiernieki savukārt tiek apveltīti ar brīvības cīnītāju oreolu, tie tiek nogalināti un spīdzināti, bet atšaudoties viņi parasti mērķē divus metrus virs pretinieku galvām, viņi nepārstāv Asadam pretējo reliģisko strāvojumu, bet cīnās par demokrātiju. Viņu ieroči ir mājās no papīra izgriezta butaforija.
Žēl. Šis nav kāda Senās Grieķijas teātra idealizēta uzveduma apraksts. Ar šādiem stereotipiem operē vairums mediju, ziņojot par militāro konfliktu Sīrijā, kuru tomēr būtu vērts saprast labāk. Neraugoties uz lielo infomācijas gūzmu par un ap Sīriju, kas mūs kā āmurs naglu pamazām dzen dziļāk dēlī, rodas sajūta, ka kaut kas paliek nepateikts, kaut kas nenonāk līdz mūsu televizoru ekrāniem. Šāds notikumu interpretējums mazliet atgādina autoritāra režīma apiešanos ar informāciju.
Nevēlos izplūst pārdomās par Sīrijas ģeostratēģisko nozīmi Tuvo Austrumu reģionā, nevēlos arīdzan ignorēt Asada autoritārā režīma faktu. Vēlos izcelt to, ka lielākie rietumu mediji atkārtoti pūš vienotu kara tauri un šī vienotība ir biedējoša. Situācijas rūpīgas analīzes vietā mēs tiekam apmigloti ar iespaidīgiem amatiervideoklipiem. Mediji pēc savas mērauklas interpretē Ž. Ž. Ruso teikto - zināt, kas ir labais, ir labāk, nekā zināt daudz. Tāpēc kā punkts uz i kalpo nepārprotamais Staņislavs Lems - labais neatsaucas uz ļauno, lai pierādītu savu taisnību, bet ļaunais, lai sevi attaisnotu, vienmēr uzdodas par tādu vai citādu labā izpausmi.