Saeima 20.martā plenārsēdē otrajā lasījumā izskatīs grozījumus Krimināllikumā, kas paredz, ka par "PSRS vai nacistiskās Vācijas veiktās Latvijas agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu" var piemērot reālu cietumsodu līdz trīs gadiem. Ar terminu "rupja trivializēšana" plānots papildināt likuma pantu, kurā jau tagad paredzēta kriminālatbildība – brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem – par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma attaisnošanu. Plānots sodīt ne tikai par šādu noziegumu attaisnošanu, bet arī par to "rupju trivializēšanu".
Neviens, ieskaitot pat šī likumprojekta galveno propagandistu Andreju Judinu no Vienotības - nespēj sniegt precīzu jēdziena "trivializēšāna” skaidrojumu. Pret šādas juridiskās konstrukcijas pielietošanu iebilst ne tikai daudzi Saeimas deputāti, bet arī Ārlietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas, tiesībsargājošo institūciju eksperti, EDSO utt. Tiesībsargājošo institūciju pārstāvji nespēj saprast – par ko viņiem vajadzēs aizturēt un sodīt cilvēkus? Faktiski šī norma, ņemot vērā ārkārtīgi plašās jēdziena ‘trivializēšana” interpretācijas iespējas, nav pielietojama praksē. Pie labas gribas par trivializēšanu var nodēvēt visu, ko vien vēlies. Var pasludināt 9.maija svētkus ārpus likuma, jo nevar noliegt faktu, ka tieši Padomju Savienība uzvarēja Otrajā pasaules karā. Var aizliegt 16.marta pasākumu rīkošanu, ieskaitot pulcēšanos Lestenē. Par pretlikumīgiem var pasludināt, piemēram, tādus kultūras pasākumus kā padomju plakātu izstāde, kaut gan tie jau ir atzīti par pasaules klasiku un no tiem mācās visa mūsdienu reklāmas industrija. Gribas atgādināt kolēģiem romiešu tiesību principu "Clara non sunt interpretanola" (skaidriem likumiem nav nepieciešama interpretācija). Turpretī, ja likuma normas interpretācijas robežas ir tik plašas, ka to nav iespējams pielietot praksē, secinājums ir viens: nevajag to iekļaut likumā.
Reālu cietumsodu noteikšana par agresijas, kas vērsta pret Latvijas Republiku, "rupju trivializēšanu", būs solis totalitāras valsts izveidē.
Faktiski runa ir par cilvēka pamattiesību pārkāpumu – tā ir vārda brīvība, kas nostiprināta Satversmes 100.pantā. Šis pants aizliedz cenzūru. Ir lielas šaubas, ka piedāvātā norma atbilst Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijai. Protams, vārda brīvība nav absolūta, tomēr valstij, nosakot kādus ierobežojumus, ir jāizvirza leģitīms mērķis. Pretējā gadījumā mūsu valsts kārtējo reizi tiks saukta pie atbildības Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Domāju, ka Latvijas valstij būs ārkārtīgi sarežģīti paskaidrot, kāpēc cilvēkam tiek piespriests reāls cietumsods par to, ka viņš publiski nodarbojies ar PSRS agresijas "rupju trivializēšanu". Īpaši, ja ņem vērā, ka neviens nezina, kas ir „rupja trivializēšana”. Es uzskatu, ka šāda ne tikai strīdīgu, bet pat absurdu Krimināllikuma grozījumu parādīšanās ir solis ceļā uz totalitārismu. Tieši totalitārisma un diktatūras apstākļos vārda brīvība tiek ierobežota tik stingri vai arī tiek ieviesta cenzūra. Faktiski ir runa par to, ka valsts grib iegūt tiesības "iesēdināt" par brīvdomību. Šis ceļš ir bīstams, un es aicinu visus deputātus apdomāties un atcerēties par iekarotās demokrātijas vērtībām.