Tomēr ar vecumu Vitgenšteinam arvien vairāk nācās no šīs idejas atkāpties. Izrādījās, ka valodas lietošanas aptuvenība nav tikai vienkārši kļūda un arī ne tikai mākslinieciskās literatūras kaprīze, bet gan instruments, ko cilvēki apzināti lieto specifisku mērķu sasniegšanai. Un savus mērķus arī sasniedz.
Piemēram, ja jau savas jaunības gados Vitgenšteins nejauši būtu iepazinies ar argumentāciju, ko 18. februāra referenduma sakarā lieto Latvijas partija Saskaņas centrs, viņš savu naivo nodomu iestāties par valodas loģiskumu būtu atmetis jau uzreiz. «Mēs esam pret krievu valodu kā otro valsts valodu… bet iesim un balsosim par,» apbrīnojamā loģiskumā saka saskaņiešu līderi. Esot jāiet un jābalso par «pašcieņu», «pret abižošanu», nedefinējot gan, par kādu «abižošanu» ir runa. Pirmajā brīdi liekas - viņi šizofrēniski putrojas. Bet tas tikai pirmajā brīdī. Īstenībā šī nostājas aptuvenība tiek izmantota kā ļoti mērķtiecīgs ideoloģisks instruments. Proti - lai uzrunātu tos, kam varbūt pati ideja par krievu valodu kā otru valsts valodu nemaz tā neiet pie sirds, bet kas tā vai citādi jūtas par kaut ko «abižoti». Un klausās spriedelējumus, ka var taču iet un balsot par, pat ja pats esi pret. Iet protestēt pret savu grūto dzīvi. Nu, piemēram, kaut vai tie paši Latgales pierobežas iedzīvotāji, kas tagad šūmējas par savu mazo «pārrobežas tirdzniecības» rūpalu piegriešanu. Vai arī sliktākajā gadījumā - Latgale kopumā. Vai arī kāds latvietis vai krievs tepat Rīgā, saklausījies gudrības par to, ka divdesmit neatkarības gados nekas labs nav sadarīts, tāpēc vienkārši kaut kas jāmaina. Bet likteņa ironija - pirms referenduma Saskaņas retorika izceļas ar savu izplūdīgumu un aptuvenību, paredzu, ka pēc referenduma tās paziņojumi būs vairāk nekā konkrēti - tik un tik cilvēku ir mūsu elektorāts, tik un tik cilvēku ir konkrēti par krievu valodu kā otro valsts valodu. Un ne tikai Saskaņas, bet droši vien arī kādas, par mums norūpējušās kaimiņvalsts paziņojumi.
Šo spēli vajadzētu ņemt vērā mums, kas esam pret otras valsts valodas ieviešanu. Un mēģināt neiesaistīties izplūdušu vispārinājumu debatēs. Par krieviem vispār, par latviešiem vispār, par integrācijas «fiasko» vispār. (Šajā ziņā sevišķi piestrādā saskaņiešu efektīvākā «piektā kolonna» - tie interneta vietņu histēriskie komentētāji, kas aicina «visus krievus okupantus izsūtīt no Latvijas» vai ko tamlīdzīgā stilā.) Un varbūt tagad vajadzētu arī pieklusināt teoretizēšanu par Satversmes negrozāmību, lai uz referendumu neietu un nebalsotu «par» tie, kas jūtas aizvainoti par centieniem viņiem atņemt balsi lemt par valsts konstitūciju. Tagad ir viens jautājums, skaidrs un konkrēts - par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Punkts un āmen.
Starp citu, tādas verbālās aptuvenības atmosfērā pašlaik notiek arī viena cita Latvijas politiskās darba kārtības jautājuma apspriešana. Proti, publiskās runas par jaunajiem Eiropas Savienības līgumiem. Ir politiķi (arī tie paši saskaņieši), kas kaut ko samērā miglaini un izplūduši runā par it kā paredzamo daļu Latvijas suverenitātes zaudēšanu. Kad viņi tiek lūgti paskaidrot ko sīkāk, tad atrunājas par «slepenības plīvuriem», kas it kā necienīgi deputātiem tiek uzspiests no augšas (kaut arī tā paša Lisabonas līguma 136. panta labojumu teksts latviešu valodā ir atrodams Saeimas mājaslapā). Taisnības vārdā gan jāteic, ka arī pati Ārlietu ministrija šajā jautājumā daudz nepalīdz. Ārlietu ministra kategoriskie izteikumi, ka «nedrīkst atslābt», ka «ir lietas, kuras vienkārši ir jāizdara», ka «nevajag filozofēt» par to, ko vajag un ko nevajag, bet vajadzētu «būt atbildīgākiem pret savu valsti» un ES kopumā, atgādina tādu kā didaktisku metafiziku, nevis atklātas un loģiskas politiskas debates ar sabiedrību.
Taču arī šinī gadījumā man ir aizdomas, ka aiz visas šīs miglainās runāšanas ar pussaprotamiem vārdiem par iespējamu «suverenitātes deleģēšanu» var slēpties arī ļoti konkrētas un loģiskas intereses. Proti, ja pašlaik samulsumā esošie Saeimas juristi beigās atzīs, ka izslavētie Lisabonas līguma labojumi ir tomēr sasaistāmi ar kaut kādas Latvijas kompetences deleģēšanu citai pusei, tad atbilstoši Satversmes 68. pantam tas jāratificē Saeimā ar divām trešdaļām balsu. Un tas nu ir zelta brīdis pašreizējai Saeimas opozīcijai vai arī tiem, kas uzskata, ka pašreizējā koalīcija nav pietiekami plaša. Arī tiem, kas nedomā par tik augstām matērijām kā koalīcijas, bet piedomā par kādas vietiņas saglabāšanu vai pat iegūšanu kādā valsts uzņēmuma valdē. Tik prozaiski un vienkārši.
Vitgenšteinam neizdevās īstenot savu naivo sapni - iemācīt cilvēkus runāt skaidri, loģiski un nepārprotami. Bet to, ka aiz vissaputrotākā neloģisma dažreiz slēpjas dzelžaina loģika, ir vērts atcerēties.