Mums ir pieņēmums, ka Brazīlija nudien ir nabago zeme, kurā milzīgos graustu kvartālos reti ieiet policisti, kur nu vēl nodokļu iekasētāji un citi baltie cilvēki. Pērn rudenī, kad Pasaules Veselības organizācijas konference notika Riodežaneiro, nolēmu pats par šo ziņu pārliecināties. Uz nabago rajonu devos skriešus, tērpies īsajā treniņtērpā, arī skrienamās kurpes man bija ievērojami prastākas (vismaz pēc krāsojuma) nekā vidējam brazīlietim. Aizskrēju uz šo rajonu, kurā tiešām mājām logi ar papi aizsisti, bet dažas mājas no kastēm
būvētas. Pie šīm mājām stāvēja mašīnas, motocikli un sēdēja veči. Redzamības robežās lēni defilēja divi labi noauguši policisti melnos tērpos, katru roku uz pistoles turēdami. Noskrēju pa šo rajonu dažu kilometru, sastapu vēl dažu skrējēju, nekādu apdraudējumu nesajutu.
Tajā pašā dienā man bija iespēja piedalīties diskusijā, kurā piedalījās Brazīlijas sociālo lietu ministrs, un labprāt uzdevu viņam dažus jautājumus, no kā radīju savu priekšstatu par Brazīlijas sociālās palīdzības sistēmu.
Brazīlijas bezdarbnieki un nabagie ir uzskaitīti, viņiem ir pases un viņi saņem valsts palīdzību– apmēram 8 lati mēnesī.
Tikai šo naudu viņi saņem uz speciālas bankas kartes. Šīs kartes ir piederīgas valsts (reģionālai) bankai (sauksim to par Brazīlijas Citadeles banku), un ir spilgti sarkanā krāsā. Ar šīm kartēm palīdzības saņēmēji var iegādāties tikai četru veidu produkciju– pārtiku (veselīgu pārtiku!), bērnu pārtiku, bērnu drēbes un medikamentus. Viss. Brazīlijā par siltumu valstij nav jārūpējas, tāpat valsts neinteresējas vai pilsonim kaut kas mugurā vilkts.
Kā tiek nodrošināts tas, ka tiek iegādātas tikai šās preces? Ļoti vienkārši– valsts rīko konkursus lielveikalu ķēdēm, un dažas pēc tam nodrošina, ka preces, kuru cenas uzrakstītas uz tādas pašas spilgti sarkanas krāsas cenu lapiņām, nopērkamas par sarkanajām kartiņām.
Bojāra kunga minēto Bogdanovu ģimeni es nebiju tolaik ne redzējis, ne dzirdējis. Toties man bija cita veida jautājums Brazīlijas sociālās palīdzības ministram: „mums te Latvijā sirmmāmiņa, saņem pensiju. Pensijas dienā ierodas abi dēli bezdarbnieki un nodzer pensiju līdz pēdējam santīmam. Kā Brazīlijā rīkotos šādā gadījumā?”. Ministrs teica, ka tas esot pavisam vienkārši. Kaut kas līdzīgs pagasta tiesai lemj, un māmiņa uz pusgadu tiek nolikta uz sarkano kartiņu– tikai uzturs, bērnu uzturs, bērnu apģērbs, medikamenti. Dēliem bezdarbniekiem ir iespēja par šīs kartiņas līdzekļiem iegādāties kāpostus, zivi un graudu maizīti.
Protams, arī brazīļu talantīgākie slīmesti izdomā, kā maizīti iemainīt pret rumu. Protams, arī Brazīlijā ir negodīgi pārdevēji. Bet principā sistēma strādā– jebkurš valsts pabalsts (t.sk. bērnu pabalsts un dzemdību pabalsts) nonāk tikai un vienīgi aplī– veselīgs uzturs, bērnu uzturs, bērnu apģērbs, medikamenti.
Patiesībā šo stāstu par sarkanajām kartiņām savā arsenālā ņēmu pilnīgi citas brazīļu atziņas dēļ. Brazīlijas Veselības ministrija uzskata, ka valsts nauda drīkst tikt tērēta tikai un vienīgi VESELĪGAM UZTURAM. Tas attiecas uz bērnudārziem, skolām, armiju, robežsardzi, cietumniekiem, atsevišķu grupu ierēdņiem utt., kuru ēdināšanā tieši vai netieši (ēdnīca nemaksā telpu īri) tiek iesaistīti valsts vai publiskie
līdzekļi.
Tātad– par valsts vai publisku naudu nevar iegādāties alkoholu, tabakas izstrādājumus, cepumus, kūkas, vafeles, sāļus izstrādājumus, ātrās uzkodas. Valsts nauda var tikt tērēta tikai veselīgam uzturam, un šo sarakstu noteikt nav grūti.