Ar slāvu vārdu un skandināvu uzvārdu

Mani sauc Artjoms Liukonens, es esmu Latvijas pilsonis, tā ir viena no Eiropas Savienības valstīm. Daudzi nav dzirdējuši tādu vārdu – Artjoms. Dažiem tas šķiet jocīgs, taču slāvu kultūrā tas ir ierasts vārds, kuru vecāki piešķir saviem bērniem. Īstenībā šis vārds nāk no Grieķijas, un tā nozīme ir "vesels". Mans uzvārds Liukonens ir īsts somu uzvārds, kurš man ir no vecvecmāmiņas. 

Lūk, tā arī iznācis, ka manā pasē savā starpā harmonizē pareizticīgo vārds un skandināvu uzvārds. Ja šis fakts jūs nav iespaidojis, man vēl jāsaka, ka pēc tautības esmu vācietis. Diezgan neparasta situācija, tāpēc es nekā nevaru saprast – kas galu galā esmu: latvietis, krievs, vācietis vai soms. Tomēr es uzskatu, ka esmu vienkārši eiropietis, un tieši tāpēc Eiropas Savienība man ir tik svarīga. Sākšu pēc kārtas. 

Es piedzimu tālajā 1996. gadā. Tajā brīdī Latvija bija atguvusi savu neatkarību, bet vēl nebija paspējusi iekļauties Eiropas Savienībā (ES), citiem vārdiem sakot, sakārtot savu ārējo politiku. Tajā laikā bija diezgan sarežģīti izbraukt ārpus valsts, bija jāiziet cauri lielai birokrātijai. Kad mēs posāmies ciemos pie radiem Vācijā, bija jāiziet sarežģīta procedūra, lai iegūtu vīzu. Katru reizi, lai iegūtu vīzu, manai mātei bija jābrauc uz Rīgu pie konsula. Pēc tam atkal bija jābrauc uz Rīgu, lai izņemtu pases jau ar vīzu. Un tā bija tikai puse no procedūras, kura bija jāiziet, lai tiktu ārpus valsts. Vēl vajadzēja noformēt tranzīta vīzu, un parasti darba laiks pie vācu un poļu konsula nesakrita, tāpēc manai nabaga mammai bija jābrauc turp un atpakaļ vēl divas reizes. Beigu beigās mātei bija jāpavada divdesmit četras stundas starppilsētu autobusā un vairāk nekā astoņas stundas uzgaidāmajās telpās un rindās. Pats brauciens arī nebija patīkams. Aviobiļetes maksāja ļoti dārgi, un mēs tās nevarējām atļauties, tāpēc ceļojām ar autobusu. Ar lielām grūtībām izturējām trīsdesmit stundas ceļā. Tas bija vienkārši šausmīgi. Tajā laikā ceļi bija katastrofālā stāvoklī, it sevišķi Polijā, un autobuss palēcās pēc katras bedres, no tā sāpēja galva. Muitas posteņi arī maz iepriecināja. Dažas reizes gaidījām garās rindās, nācās gaidīt vairākas stundas, kamēr muitnieks pārbaudīs mūsu dokumentus un bagāžu, un tikai tad varējām šķērsot robežu. Kad galu galā nonācām pie omes, mani vecāki bija galīgi noguruši. Man bija jāgaida vesela diena, kad viņi atkal atgūs spēkus, bet man tā gribējās iet staigāt un paspēlēties vācu bērnu rotaļu laukumos, kuri bija labāki par mūsējiem, kas bija palikuši vēl no Padomju Savienības: briesmīgi, masīvi kalniņi no dzelzs. 

Tagad viss ir savādāk. Ar iestāšanos Eiropas Savienībā tika atceltas vīzas un ceļot ir daudz ērtāk. Ceļi ir salaboti, un ir patīkami pa tiem braukt, arī pašiem autovadītājiem ir daudz patīkamāk braukt, nebaidoties sabojāt savu auto, iebraucot kārtējā bedrē. Un bērnu laukumi mums tagad ir skaisti un droši bērniem! 

Pēdējā laikā, ienākot veikalā, es arvien biežāk ievēroju preces no ES valstīm. Kādu reizi, ejot gar piena produktu plauktiem, ieraudzīju, ka pārdošanā ir parādījies piena kokteilis, kuru es agrāk nebiju redzējis mūsu veikalos. Mani šis jaunums ieinteresēja, un es paņēmu rokās preci, lai iepazītos ar to, – viss bija rakstīts vācu valodā, bet mani tas nemaz nesamulsināja, jo vācu valodu diezgan labi pārzinu. Un pēkšņi mani pārņēma izbrīns: izrādījās, ka šis produkts bija ražots Oldenburgā – pilsētā, kurā dzīvo mana ome un viņas māsas, pilsētā, ar kuru saistās mana bērnība, kuru es tik reti apciemoju, bet pēc kuras skumstu. Šī prece man lika justies mazliet tuvāk šai pilsētai, pazuda attālums.

Eiro kā oficiāla valūta Latvijā ir ieviesta jau gadu. Mums bija diezgan grūti atvadīties no nacionālās valūtas – lata. Pāriešanā uz eiro es redzu daudz plusu. Tagad, ceļojot pa eirozonu, nav nepieciešams mainīt valūtu. Iepērkoties ārzemju veikalos, nevajag pārrēķināt, cik prece maksā latos. Taču ir viens liels mīnuss – viens eiro maksāja septiņdesmit Latvijas santīmu, un vizuāli cenas ir kāpušas, liekas, ka viss maksā dārgāk. Cilvēki piesardzīgāk tērē naudu, it īpaši pirmajos mēnešos pēc eiro ieviešanas tas bija diezgan liels stress. Pat saprotot situāciju, magoņu bulciņa, kas maksāja piecdesmit centus, man likās dārga, un tas mani atturēja no pirkuma. 

Rezumējot visu, gribu pateikt, ka norobežošanās vēl nevienam nekad nav nesusi nekādu labumu. Sadarbojoties mums ir izredzes sasniegt labākus rezultātus, jo mēs tik labi papildinām cits citu. Latvija kā valsts šajos gados ir izpildījusi daudzus nopietnus mājas darbus, tas nav bijis viegli, bet mēs attīstāmies kaut kļūdoties. 

Es pastāstīju par savu Eiropas pilsoņa – vēl skolnieka – pieredzi, tā var likties ļoti pragmatiska, taču vēl svarīgāk ir tas, ka mēs bagātināmies arī garīgi. Bet tas jau būtu jauns stāsts, kuram es dotu virsrakstu "Garīgās bagātināšanās iespējas vienotajā Eiropā".

*Eiropas Komisijas organizētā starptautiskā eseju konkursa par ES paplašināšanos Tik līdzīgas, tik atšķirīgas, tik eiropeiskas uzvarētājs Latvijā. Konkursā jaunieši tika aicināti rakstīt par savu pieredzi un nākotnes izaicinājumiem paplašinātajā Eiropas Savienībā