AT tiesnesis: Atbildības uzņemšanās Latvijā nav sevišķi izplatīta

Sarunā ar Māri Zanderu savu skatījumu sniedz Augstākās tiesas tiesnesis Jānis Neimanis.Fragments no intervijas:Ja labticīgs cilvēks uzklausa Tieslietu ministrijas versiju par to, kā izskatās tiesu sistēma, un pēc tam uzklausa, piemēram, uzņēmēju organizāciju versiju, viņš ātri secina, ka šīs versijas būtiski atšķiras. Man kā nezinošam cilvēkam nav iemesla apšaubīt nevienu no versijām, tomēr kādēļ tādas atšķirības?Es pieļauju, ka iemesls ir gana vienkāršs: vadītāji, šajā gadījumā tieslietu sistēmas, ir ieinteresēti sevi attēlot pozitīvā gaismā. Paskatieties, kā politiķi, iestāžu vadītāji pēdējo gadu laikā ir iemācījušies sevi pasniegt - caur sociālajiem medijiem, rīkojot dažādas prezentācijas. Un jāatzīst arī, ka situāciju sekmē tas, ka Latvijā nav pētnieciskās žurnālistikas, dominē ziņu aģentūru materiāli, kas savukārt lielā mērā balstās uz pašu iestāžu sagatavoto informāciju.Labi. Kā darba versiju pieņemsim to, ka situācija tiesu sistēmā nav tik laba, kā to attēlo nozares vadība. Tad jautājums ir par iemesliem, jo, turpinot atrasties labticīga pilsoņa bez specifiskām zināšanām situācijā, man vieglāk nepaliek, ja izpildvara māj lēmējvaras virzienā, kaut kādā brīdī "bumba tiek aizsperta" pašu tiesu virzienā, pilnam skaistumam vēl šajā vingrojumā iesaistot prokuratūru.Atbildības uzņemšanās Latvijā nav sevišķi izplatīta... Ērtāk ir vainot kādu citu. Tiesa šajā ziņā postpadomju valstīs vienmēr ir izdevīgs mērķis kritikai, jo tiesa objektīvi ir ierobežota savās iespējās uz šo kritiku atbildēt. Turklāt politiķa rīcībā ir cilvēki, kuri viņam palīdz sagatavot viedokli, noformulēt to, savukārt tiesai šāda resursa nav, attiecīgi viss ir atkarīgs no katra individuālā tiesneša spējām un uzdrošināšanās. Papildus jāatceras tā pašsaprotamā lieta, ka tiesā arvien kāds ir zaudētājs. Un zaudētājs labprāt tiesu kritizē, savukārt tie, kas uzvarējuši, kuri panākuši savu taisnību, uzskata to par pašsaprotamu. Viņi diez vai uzskatīs, ka tiesa ir kaut kā īpaši aizstāvama.Visbiežāk kritiskas piezīmes attiecas uz vai nu konkrētiem tiesnešiem, vai sistēmu kopumā, fokusējoties uz tiem vai citiem lēmumiem, kas ir kritikas objekts. Tomēr tas, ja tā var teikt, ir gala produkts, un mani vairāk interesētu apraksts tam, kas vispār ir tiesnesis Latvijā, no kurienes šie cilvēki, kurus kritizējam, ir nākuši?Tiesnesis ir sabiedrības daļa. Tajā pašā laikā man liekas svarīgi uzsvērt, ka par tiesnesi, manā ieskatā, var kļūt tikai tāds cilvēks, kurš ir ārēji neatkarīgs izpratnē, kā to prasa likums, bet arī iekšēji neatkarīgs. Un iekšēji neatkarīgu cilvēku ir salīdzinoši mazāk. Plus - Latvijā netiek pievērsta adekvāta uzmanība tam, kā mēs šādus cilvēkus atrodam. Laika posms, kādā viņu vērtē, ir pārāk īss, tam vajadzētu būt ilgākam, lai varētu redzēt, kā viņš reaģē dažādās situācijās, kā viņš sadarbojas ar kolēģiem. Īsi sakot, atlases posmā mēs zināmā mērā noslēdzam kompromisu - gan jau šis cilvēks būs gana labs, tīri saprātīgs jurists taču, gan jau "pievilksies" pie citu tiesnešu līmeņa. Savukārt man gribētos teikt tā: ja tiesnesis strādā viduvēji, tikai viduvēji, tad tas nav sabiedrībai derīgs tiesnesis.Atvainojos par iejaukšanos. Mani arvien mulsinājis, cik formāli Saeima balso par tiesnešu apstiprināšanu.Te gan parlamentam grūti ko pārmest, jo tas paļaujas uz tiesnešu pašpārvaldes izvērtējumu. Atgriežoties pie jautājuma, mēs nonākam arī līdz tam, kā vispār Latvijā gatavo juristus. Tātad cilvēks beidz augstākās izglītības iestādi un ir ieguvis maģistra grādu tiesību zinātnēs. Ja salīdzina ar veselības aprūpes jomu, tiek sagatavotas labas medmāsas. Īsi sakot, šie tiesību zinātņu maģistri nonāk profesionālajā vidē ar pieņēmumu, ka "gan jau dzīve izmācīs". Lai kā arī būtu, vieni vispār profesionāli kā juristi nestrādā, citi strādā uzņēmumos, privātpraksēs, kāds pretendē uz advokatūru, cits vēlas kļūt par notāru, vēl kāds - par tiesu izpildītāju, un vēl kāds, protams, par tiesnesi. Tomēr mēs redzam, ka to, kuri vēlas strādāt valsts dienestā, ir maz. Viens no cēloņiem - atalgojuma jautājums. Politiķi nereti pārmet tiesnešiem, ka tie vienmēr vēlas papildu naudu. Tas nav jautājums par prasību pēc papildu eiro pie algas. Tā būtu šī jautājuma banalizācija. Bet ir jābūt samērojamam atalgojumam ar izpildāmo funkciju. Nav normāla situācija, ka pirmās instances tiesas tiesnesis saņem tikpat vai mazāk kā pašvaldības būvvaldes jurists/nodaļas vadītājs, ministrijas departamenta jurists u. tml.Un te mēs nonākam līdz vēl vienai problēmai - ka Latvijā nav vienota civildienesta. Tas ir svarīgi kontekstā ar tiesnešu palīgiem kā kadru rezervi tiesnešu amatiem. Pareizi būtu tā: šis cilvēks vienota civildienesta ietvaros pietiekami ilgu laiku strādā, tajā skaitā mainot darba vietas valsts pārvaldē, lai iegūtu pieredzi, valsts viņu visu šo laiku vēro, viņš ir apritē. Savukārt pretējā gadījumā ir tā, kā mēs to nesen redzējām ar Valsts ieņēmumu dienestu. Dienesta vadītāja nolemj aiziet, tiek izsludināts konkurss, kurā var piedalīties visdažādākie cilvēki, valsts tērē resursus, lai viņus izvērtētu, un beigu beigās tiek pateikts, ka neviens neder. Bet vispār ministrei esot padomā daži cilvēki, kuriem varētu piezvanīt un piedāvāt... Kādu signālu visa šī rezultātā saņem sabiedrība?Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 20.jūlija, numurā!