Valdības deklarācijā ierakstīts, ka nākamā gada budžeta kontekstā ir jāatsāk diskusijas par minimālās algas paaugstināšanu. Vienlaikus izskan viedokļi, ka nevienlīdzības mazināšanai efektīvāk būtu palielināt ar nodokli neapliekamo minimumu. Kam jūs dotu priekšroku?
Es paļaujos vienīgi uz aprēķiniem un sociālekonomisku izvērtējumu. Pašlaik no minimālās algas nodokļus maksā 39% strādājošo. Tas ir nozīmīgs risks, domājot par nākotnes pensijas apmēru. Tajā pašā laikā neapliekamā minimuma paaugstināšana ļauj kompensēt pieaugošo dzīves dārdzību. Visi šie faktori jāņem vērā, izdarot izvēli par labu minimālās algas vai neapliekamā minimuma paaugstināšanai.
Viena no aktuālākajām problēmām ir demogrāfijas veicināšana. Līdz šim valsts koncentrējās uz pabalstiem vecākiem ar bērniem līdz pusotra gada vecumam. Taču ģimenes plāno savu dzīvi ilgtermiņā. Vai ir plānoti atbalsta pasākumi ģimenēm, kuru bērniem ir vairāk par pusotru gadu?
Pašlaik tiek veidots rīcības plāns 2015. līdz 2017.gadam akceptētajām ģimenes politikas pamatnostādnēm, kas pieņemtas 2011.gadā. Koncentrēsimies uz to, lai iedrošinātu ģimenes laist pasaulē vairāk par vienu bērnu. No nākamā gada 1.janvāra jau tiek diferencēts ģimenes valsts pabalsts, kas pieaug ar katru nākamo bērnu. Domāju, ka budžeta pieņemšanas gaitā būs diskusijas, vai pabalsts paliek līdzšinējā līmenī - 11,85 eiro -, vai to ir iespējams palielināt.
Tas atkal ir par pabalstiem. Kā būs ar pakalpojumiem?
Tas ir atkarīgs no Finanšu ministrijas - vai būs nauda. Ja piešķirs finansējumu pašvaldībām, varētu runāt par brīvpusdienām skolēniem.
Vai ģimenes valsts pabalstam jābūt universālam, vai tas jāpiešķir tikai trūcīgākajām ģimenēm? Pašlaik tas savu mērķi nesasniedz, jo mazturīgām ģimenēm tas ir nepietiekams atbalsts, savukārt turīgākās to nemaz neizjūt.
Es esmu runājis ar vairākām ģimenēm, kuras uzskata, ka šis pabalsts ir ļoti nozīmīgs, protams, ir jādiskutē par tā apmēru. Igaunijā arī ir šāds pabalsts, tikai par pirmo bērnu tas ir 45 eiro, bet par otro un trešo tie jau ir 100 eiro, kas ir nozīmīgs atbalsts. Šo pabalstu maksā tikai tiem, kas paši ir tam pieteikušies. Un acīmredzot piesakās tās ģimenes, kam tas ir nozīmīgi. Ja valsts grib lielākas ģimenes un to, lai mēs kā tauta neizzustu, par šo jautājumu ir jādomā.
Viena no nabadzības riska grupām ir vientuļie vecāki. Vai ir plānots paaugstināt Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksas šiem vecākiem?
Tas ir jāprasa Tieslietu ministrijai.
30.aprīlī jums ir jāiesniedz valdībai ziņojums par sociālās drošības sistēmas reformu, kas paredz minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanu. Ko tas mainīs iedzīvotājiem?
Nekur pasaulē vairs netiek aprēķināts iztikas minimums. Arī mēs no šā gada to vairs nedarām. Mērķis ir noteikt to ienākumu līmeni, pie kura cilvēkam nepieciešama palīdzība un kāda veida. Svarīgi ir ne tikai noteikt, kad jāpalīdz, bet arī, ko šī palīdzība ietver gan no valsts, gan pašvaldību puses. Jo pašlaik mums ir trūcīgas personas, ir mazturīgas, kas variējas no pašvaldības uz pašvaldību. Tad nosakām vienu līmeni valstī, un to arī apmaksājam!
Vai šie minimālā ienākuma sliekšņi būs diferencēti, piemēram, atkarībā no bērnu skaita ģimenē?
Iespējams. Pašlaik mēs vēl to vērtējam.
Jūs minējāt, ka minimālo algu saņem 39% strādājošo. Ir arī aplokšņu algu saņēmēji, radošo profesiju pārstāvji, mikronodokļu maksātāji, kas sociālās iemaksas veic minimālā apmērā. Tas nozīmē, ka pēc 20 vai 30 gadiem mums būs daudz nabadzīgu pensionāru, kuri vairs nevarēs atļauties līdzšinējo dzīves līmeni. Ko tas varētu nozīmēt mūsu ekonomikai? Vai valsts un pašvaldības būs gatavas, ka, iespējams, šiem cilvēkiem vajadzēs maksāt pabalstus?
Tādēļ arī ir šī trīs līmeņu pensiju sistēma, jo atļaut katram pašam domāt par savu nākotni mēs acīmredzot nedrīkstam. Ne visi apzinās, ka no šodienas darbībām ir atkarīga nākotne. Bet, protams, tas, ka mums ir tik liels strādājošo skaits, kas veic minimālas sociālās iemaksas, ir milzīgs risks, jo viņu pensija būs niecīga. Igaunijā minimālo algu saņem vien 20% strādājošo. Ja runājam par aplokšņu algu saņēmējiem, to var mazināt, kombinējot burkānu ar pātagu, tas ir, draudzīgu nodokļu sistēmu ar bargiem sodiem par nodokļu nemaksāšanu. Jādomā, kā atbalstīt uzņēmējus, jo darbavietas jau radīsies tikai tur, kur ir attīstīta un izdevīga vide uzņēmējdarbībai.
Kā jūs šai sakarā raugāties uz izskanējušo priekšlikumu par valsts pensiju ieviešanu, kas garantētu noteiktu pensijas apmēru katram tās saņēmējam?
Mums ir pensiju sistēma, pie tās arī pieturēsimies un neko
nemainīsim. Ja runājam par mazo algu saņēmēju nākotnes pensijām,
viņiem atbalsts noteikti nebūs pensiju sistēmas ietvaros. Jo tā
paredz apdrošināšanas principu - cik ir iemaksāts, tik dabū
atpakaļ. Taču es neizslēdzu, ka varētu būt kāds valsts pabalsts,
kas garantētu noteiktu pensijas minimumu, kas pienākas katram. Ja
visi strādās un pelnīs lielas algas, mums neko tādu, protams,
nevajadzēs.