Fragments no intervijas:
Neapspriežot kompetences līmeni, vērtējot tiesu spriedumus, nevar ignorēt to, ka noteikta sabiedrības daļa ir sašutusi par Liepājas tiesas lēmumu ar piespiedu darbu sodīt cilvēkus par netiklu darbību veikšanu ar nepilngadīgo. Ļaudīm liekas, ka šāds sods ir pārāk maigs. Labticīgi pieņemot, ka konkrētā tiesnese nav nekāda neiejūtīga būtne, ka viņa vadījusies pēc labākās profesionālās izpratnes, kāpēc, jūsuprāt, šāda situācija radusies?
Vispirms jāatgādina, ka spriedums nav publiski pieejams, līdz ar to detaļas plašākai sabiedrībai, un mums tai skaitā, nav zināmas. Ja lieto to informāciju, kas ir mūsu rīcībā, gribētu teikt, ka jāņem vērā vairākas lietas. Piespriestais sods atbilst tam regulējumam, kāds bija spēkā nozieguma izdarīšanas laikā. Šobrīd normas ir mainītas, soda sankcijas kļuvušas bargākas, tātad mēs varam teikt, ka likumdevējs problēmai kā tādai ir pievērsis uzmanību. Bet, atkārtoju, tiesneses piespriestā sankcija ir tā regulējuma ietvaros, kāds bija spēkā nodarījuma izdarīšanas laikā.
Otrkārt, jāņem vērā arī tas, ka, spriežot pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas, apsūdzības uzturētājs, prokurore, ir prasījusi šādu, daudzu cilvēku ieskatā pārāk maigu sodu. Ja apsūdzība tā rīkojas, tiesnešiem ir diezgan problemātiski atrast argumentus, lai piespriestu bargāku. Cik var noprast, tad tiesnese piesprieda bargāko sankciju tajās robežās, kādās pieprasītais sods vispār pieļauj. Respektīvi, noteiktais sods nav pats vieglākais no tā, kas bija piemērojams atbilstoši likumam. Un te mēs nonākam līdz trešajam aspektam - komunikācijai. Proti, šobrīd sabiedrības uzmanība koncentrējas uz tiesnesi, kura, ņemot vērā tiesas sēdes slēgto raksturu un to, ka arī spriedums būs pieejams tikai tiesvedības dalībniekiem, objektīvi neko daudz skaidrot nevar. No šī viedokļa, manuprāt, prokurorei vajadzētu labāk komunicēt ar sabiedrību, skaidrot savu rīcību.
Ja pareizi saprotu, konkrētajā gadījumā mēs saduramies ar problēmu, ka regulējumā ir nošķīrums starp seksuālu vardarbību, piemēram, izvarošanu, un pavedināšanu netiklībā. Ja situācijā, kad iesaistīti ir tikai pieaugušie, tiešām varētu likties, ka vienu "mētelīša virinātāju" nevajag likt uz ilgiem gadiem cietumā, tad situācijā, kad cietušais ir nepilngadīgs, šī nošķīruma loģika vairs neliekas pareiza.
Es piekrītu. Jo vardarbība - it īpaši ja runa ir par nepilngadīgajiem - ir ne tikai fiziska, tā var būt arī morāla, un arī ar ļoti smagām sekām. Iespējams, ir situācijas, kad šāds nošķīrums patiešām nav pamatots.
Ir viedoklis, ka šādu dzimumnoziegumu gadījumā ieslodzījums cietumā ir mazefektīvs, jo runa ir, vienkāršoti izsakoties, par slimu psihi. Un ir viedoklis, ka jebkurā gadījumā šādi cilvēki ir jāizolē.
Ļoti smags jautājums. Mēs esam pieprasījuši informāciju no Valsts probācijas dienesta (VPD) par cilvēkiem, kuri tiesāti par dzimumnoziegumiem un kuri atrodas dienesta uzraudzībā. Dienesta dati liecina, ka no kopumā 406 analizētajiem gadījumiem, kuros personas VPD uzraudzībā nonākušas par dzimumnoziegumiem, 4% jeb 17 gadījumos noziedznieki dzimumnoziegumus veikuši atkārtoti.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 16.jūlija, avīzē Diena!