Tā vien liekas, ka cīņas karstumā drīz vien tiks ierosināts atjaunot okupācijas laika likumus par spekulācijas aizliešanu, jo cīņa pret spekulatīviem darījumiem ir dominējošais kvotu aizstāvju arguments. Nedz valdība, nedz arī politiskie spēki nav veikuši dziļu ekonomiski-politisku analīzi un nav nodevuši publiskai apspriešanai pilnu informāciju par līdzšinējo TUA ieguvēju tiešo un netiešo ieguldījumu apjomiem un ietekmi uz Latvijas etnisko sastāvu. Turklāt valdībai pirms lēmuma pieņemšanas jādara zināms plašai sabiedrībai jaunā likuma ietekmes uz budžetu finansiālais apjoms. To prasa pašas valdības noteiktā kārtība.
Ekonomiski pārliecinošākie argumenti sastopami auditorkompānijas Deloitte Latvija pētījumā. Tomēr arī tie ir nepietiekami tik ekonomikai nozīmīga likuma pieņemšanai. Diemžēl Latvijas praksē reti kad pirms likuma pieņemšanas tiek veikts nopietns pētnieciskais darbs. Argumenti bieži vien ir nevis racionāli, bet emocionāli – pat iracionāli un intuitīvi. Atsauces uz pasaules praksi ir nezināšanas, nevis zināšanu vai rūpīgas analīzes rezultāts.
Šāda prakse ir nekavējoties jāpārtrauc. Un tāda attieksme ir kategoriski nepieļaujama ekonomiski nozīmīgu likumu grozījumos. Tikai tad, kad gatavojamie grozījumi likumā būs vispusīgi izvērtēti, tie nodrošinās stabilitāti un investīciju pieplūdumu ilgākā periodā.
Nosvērta, bet nepabeigta ir Valsts prezidenta pozīcija. Tas ir pareizi, jo viņam vēl būs jāsaka gala vārds. Valsts prezidentam "šķiet pilnīgi neloģiski, ka cilvēki savu politisko interešu dēļ ceļ priekšā jautājumus, kas ir būtiski nākotnes attīstībai". Nākotnes attīstība ir visa TUA jautājuma kvintesence, jo runa nav tikai par zaudējumiem būvindustrijai, bet gan par zaudējumiem, ko rada investīciju klimata apzināta pasliktināšanās un nestabilitāte, kura ietekmē valsts, ne atsevišķas nozares, attīstību.
Uz iespējamajiem riskiem, ieviešot TUA kvotas, aģentūrai LETA norādīja arī KNAB, uzsverot, ka jebkuri ierobežojumi situācijā, kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, var radīt labvēlīgu augsni korupcijai. Lai to novērstu, likumdevējiem ir jānodrošina skaidri nosacījumi un caurskatāms uzturēšanās atļauju piešķiršanas process, kā arī jābūt stingram to valsts amatpersonu darbības kontroles mehānismam, kuras kvotu ieviešanas dēļ var tikt pakļautas lielas naudas spiedienam.
Gan Valsts prezidents, gan KNAB norāda uz to, ka ar šo jautājumu ir jāstrādā un sistēma ir jāpilnveido, bet to nevar izdarīt virzot likuma grozījumus steidzamības kārtā. Nav dzirdēts neviens loģisks arguments, kādēļ likuma grozījumi jāpieņem steidzamības kārtībā. Kādu signālu valsts šādi dod investoriem? Naivi ir domāt, ka dažu investoru steiga pabeigt iesāktos darījumus, aizmidzinās pārējo modrību un augošo piesardzību.
Diskusiju dēļ jau šobrīd iesaldēti projekti, kuru vērtība ir mērāma ne tik daudz naudā kā zaudētās darba vietās un emigrējošos bezdarbniekos. Jaunie grozījumi nozīmē draudus ne tikai uzņēmumiem, bet arī tajos nodarbinātājiem cilvēkiem. Daudzi negrib saprast, ka valsts un tās iedzīvotāju labklājība rodas no uzņēmēju (gan pašmāju, gan ārzemju) darbības, investīcijām tautsaimniecībā (tai skaitā nekustamajos īpašumos) un pārdomātas valsts ekonomiskās politikas. Valsts bagātība vai nabadzība ir atkarīga no valdības, uzņēmēju un visu valsts iedzīvotāju līdzsvarotas sapratnes un sadarbības kopējo (nevis tikai savējo vai savas grupas) interešu vārdā.