BKUS māsas anonīmi sūdzas par nebūšanām slimnīcā

Hierarhija bija loģiska un saprotama – māsiņa, tad nodaļas virsmāsa un virsmāsas priekšniece – slimnīcas virsmāsa. Nodaļā darbs bija vieglāks nekā šobrīd – "lielā" nodaļā bija sešas māsas, daudz mazāk dokumentācijas un nekādu datoru. Šobrīd viss ir mainījies. Māsām pienākumu kļuvis ievērojami vairāk, taču darītāju mazāk, jo nav kam strādāt – visapkārt tikai priekšnieki. Bez māsām, nodaļu virsmāsām tagad vēl ir piecas klīniskās māsas un viņu vietnieces, atbildīgā dežūrmāsa nodaļā, slimnīcas atbildīgā māsa un galvenā māsa.

Nav jābrīnās, ka māsu algas ir salīdzinoši niecīgas, jo nepieciešams uzturēt visu šo uzpūsto mehānismu, jo visi ir TIK nepieciešami. Tomēr, pat strādājot slimnīcā, diez vai visi priekšnieki varētu atbildēt uz jautājumu – kam tas ir vajadzīgs un kādi kuram ir pienākumi?!

Vēlētos zināt, kāds pamats ir izveidot jaunu štata vienību aprūpes personāla vadībā? Vai tad šī brīža modelis nefunkcionē? Vai esošās aprūpes procesa vadītājas – klīniskās māsas, klīniskās virsmāsas un slimnīcas galvenā māsa ir tik nekompetentas, ka nespēj vadīt aprūpes procesu, ka tam nepieciešams vēl viens uzpūsts postenis??? Ja tā, tad varbūt problēma ir cilvēkos, kas atrodas šajos amatos, nevis to skaitā? Kur tam ir atrasti līdzekļi, kādēļ netiek novērtēti reālie darba darītāji – māsas? Kāpēc tām netiek palielināta alga? Būtībā jau atbildi zina ikviena Bērnu slimnīcas māsa…

Tādēļ nav jābrīnās, ka māsiņām nav laika pienākt pie pacienta, jo viņas ir nokrautas ar visādiem otršķirīgiem vai birokrātiskiem pienākumiem.

Katru gadu pienākumi paliek aizvien vairāk, bet jaunu darbinieku nav, jo par tādu atalgojumu darbam ir ļoti jāpatīk, lai strādātu slimnīcā.

LAIME KALPOT BĒRNIEM = VERGOT ADMINISTRĀCIJAS LABĀ. 

Šādu vēstuli es, augstākstāvoša māsa, saņēmu no savām māsām, ar lūgumu rīkoties, tādēļ izlēmu rakstīt.

Šī vēstule diezgan precīzi raksturo slimnīcas personāla vidū valdošās sajūtas – zināmā mērā bailes no vadības, nolemtību, pat bezcerību. BKUS valdes priekšsēdētājas Andas Čakšas valdīšanas laiks vairumam slimnīcas darbinieku atmiņā paliks kā anarhijas, patvaļas un bezierunu pakļaušanās laiks. Kārtējais pierādījums tam ir Čakšas uzburtā sāga ap slimnīcas galvenās māsas D.Raiskas atgriešanos savā amatā 26.februārī pēc dekrēta atvaļinājuma. Protams, Raiskas atvaļinājuma laikā par slimnīcas galvenās māsās pienākumu izpildītāju tiek iecelta Čakšai lojāla darbiniece I.Stūre-Stūriņa, kuras pieredze un zināšanas pilnīgi noteikti neļautu kļūt par atklāta konkursa uzvarētāju, ja tāds tiktu izsludināts. Kā zināms, konkursi uz vadošajiem amatiem BKUS netiek uzskatīti par ļoti nepieciešamu instrumentu labāko darbinieku piesaistei un atlasei. Ja tie tiek rīkoti, tie notiek formāli, lai kāds nevarētu "piekasīties", vai tādi, kuri rakstīti jau iepriekš zināmam pretendentam. 

Lūk, svaigākais piemērs: Slimnīcas vadība pat D.Raiskas dekrēta atvaļinājuma laikā dažādos veidos tai likusi saprast, ka viņas atgriešanās slimnīcā nav vēlama, tomēr saprotot, ka tas neizdosies, BKUS izsludinājusi konkursu uz slimnīcas virsmāsas posteni. Vai tā ir liktenīga sagadīšanās, ka darba sludinājums portālā ss.lv parādās tieši tajā dienā, kad D.Raiska atgriežas darbā pēc dekrēta atvaļinājuma? Izrādās, slimnīcā tagad bez galvenās māsas, būs vēl virs- virsmāsa. Vai nav dīvaini? Bērnu slimnīcā Čakšas vadībā tas nav nekas dīvains, jo galvenās māsas aizvietotājai I.Stūrei–Stūriņai nepieciešams atrast vietu slimnīcā un hierarhijā saglabāt augstāku amatu kā D.Raiskai. Lai izslēgtu Raiskas pretendēšanu uz jauno vakanci, tajā minēta prasība par nepārtrauktu praktisko pieredzi pēdējo piecu gadu laikā. Savukārt, lai Stūre-Stūriņa pilnībā atbilstu jaunajam amatam, prasībā norādīts, ka jaunajai virsmāsai pieredze kolektīva vadīšanā nav nepieciešama lielāka par vienu gadu. Vai nav tā kā par mazu tik augstam amatam? Vienlaikus galvenās māsās amatam kolektīva vadīšanas pieredze nepieciešama trīs līdz pieci gadi. 

BKUS valdes priekšsēdētāja apšauba Raiskas spējas apvienot darbu Bērnu slimnīcā un Latvijas Māsu asociācijā, savukārt pašas ilgstošā atrašanās divu slimnīcu valdēs Čakšai šķiet pilnīgi pašsaprotama un loģiska, tāpat kā valdes locekļa Pētersona pārdabiski veiksmīgā vienlaikus darbošanās Bērnu slimnīcā, Ķirurgu asociācijas vadītāja amatā, Rīgas Domē un Stradiņa universitātē. Arī "jaunajai" virsmāsai būs jāapvieno darbs ITN nodaļā, darbs KMC. Vai tas ir apvienojams?

Protams, loģika un vēsturiskie notikumi saka priekšā, ka nepaklausīgajai Raiskai nekāda patīkamā strādāšana slimnīcā nedraud – vadībai patstāvīgi domājoši cilvēki šeit nav vajadzīgi. Šī sāga, visticamāk, beigsies ar to, ka galvenajai māsai tiks piedāvāts izbeigt darba attiecības un izmaksās kompensāciju 3, 4, 5 (kā vienosies) mēnešalgu apmērā. Un te mēs nonākam pie visai būtiska jautājuma – Čakšas valdīšanas laikā no darba slimnīcā, "abpusēji vienojoties", ir bijuši spiesti aiziet vairāki vadošā līmeņa vadītāji. Ja šo cilvēku zināšanas, prasmes, kompetence būtu nepietiekama amata veikšanai, neviens viņiem nebūtu maksājis kompensāciju. Šis fakts skaidri apliecina – vadītāji bērnu slimnīcā tiek vērtēti tikai pēc personīgas patikšanas, nevis to kvalifikācijas un kompetences. 

Jautājums: katastrofālā naudas badā esošā nozare, slimnīca, kas regulāri lūdz sabiedrības palīdzību, A.Čakšas rokām vieglu roku izmaksā vismaz 50, 60 augstākā līmeņa vadītāju atalgojumus kompensācijās, pamatojumā ierakstot "šis cilvēks man nepatika". Es atvainojos, taču uzskatu, ka es nemaksāju nodokļus tādēļ, lai kāds tos vieglu roku izmaksātu kompensācijās nepamatoti atlaistiem maniem kolēģiem. 

Kā apgalvojusi pati Čakša, viņai piemītot lielas darba spējas, taču, neskatoties uz to, veselības ministra Gunta Belēviča uzstādītajam ultimātam par rindu samazināšanu Bērnu slimnīcā tuvojas atskaites stunda  - 18.martā būs pagājuši minētie trīs mēneši, bet uz šodienu nekas neliecina, ka situācija ar rindu samazināšanu būtu uzlabojusies. Diez vai tuvāko divu nedēļu laikā sagaidīsim kardinālu pavērsienu, tomēr ministram 18.martā gan jautāsim atbildi.