Pēdējos trijos gados no tā ir nācies atteikties, lai gan bija diezgan daudz pārdomu pēc šī lēmuma pieņemšanas. Jo organizatoriskais darbs ir liels, slimnīca ir liela. Seši stacionāri, uzdevumu daudz, finansējuma trūkst... Tā ka - daudz jāiedziļinās. Ārstam, ja viņš praktizē, ir jāvelta konkrētajam pacientam daudz laika. Sadalīt to tā - pieskriet, aizskriet no slimnieka - nevar.
Esat bijis arī politikā. Runā, ka tie, kas uzkāpj uz politikas adatas, vairs nevar nokāpt. Jūtat vilkmi uz politiku?
Absolūti taisnīgs secinājums. Tas, kas ar politikas vīrusu ir saslimis, ar to slimo visu mūžu. Cilvēka imunitāte var kļūt lielāka par šo vīrusu, bet viņš to nēsā. Izpratne par lēmumu pieņemšanas procesiem, darba organizāciju politikā, pārvaldes struktūru man ir pietiekami liela. Bez tā īstenībā publiskajā telpā valsts sektorā strādāt ir diezgan grūti. Šie procesi ir kaut cik jāsaprot.
Kā jūs atbildētu uz šādu jautājumu - Latvijā ir bezmaksas vai maksas medicīna?
Atbilde ir pragmatiska, kā vienmēr visi politiķi atbild - fifty-fifty. Jo apmēram 50 procentu no tā, ko maksā veselība, pacients maksā no savas kabatas vai caur apdrošināšanu. Ja nemaldos, pēdējie procenti ir, ka Latvija finansē 54-56% no tā, kas būtu konkrētā indivīda ārstniecībai vajadzīgs. Bet stāsts jau ir par to, kas īsti ir veselības aprūpe.
Kas īsti ir veselības aprūpe?
Liela daļa domā, ka veselības aprūpe ir tēriņu sadaļa un, kad parlaments nobalso par budžetu, tas tiek iztērēts, izkūpināts, un cauri. Bet ir tā sauktā Lisabonas deklarācija, kas skar ES dalībvalstis, kurā skaidri un gaiši ir teikts, ka ikviena iedzīvotāja veselība un katras dalībvalsts pienākums ir saprast, ka tēriņi veselībai ir ieguldījumi valsts attīstībā. Tās ir investīcijas un ieguldījumi, nevis iztērēti līdzekļi. Tā ir cilvēka dzīves kvalitāte. Mūsu pienākums ir iespējami vairāk cilvēku iespējami ātrāk atgriezt aktīvajā vidē, lai viņi spētu sevi atražot. Lai katrs līdz pensijas vecumam spētu atpelnīt daudz vairāk, nekā valsts ir ieguldījusi viņa ārstēšanā.
Būtu jāsaglabā šī pieeja - 50 pret 50 - vai jāveido cits modelis?
Cits modelis, jo šis ir rādītājs, par kuru Latviju nepārtraukti kritizē Pasaules Veselības organizācija. Būtu jātuvojas Skandināvijas modelim, kas Latvijai ir tuvāks, ar visu sabiedrības modeli, kas vairāk ir ziemeļniecisks nekā itālisks. Šo valstu modelis ir, ka valsts iegulda 80-90% no budžeta. Pie mums iznāk, ka solidarizējas vairāk slimie ar mazāk slimajiem, bet veselie stāv malā. Šobrīd Latvijā tā ir, jo pacienta iemaksu maksā slimie cilvēki.
Vai vispārējā veselības apdrošināšana būtu risinājums?
Tas ir sauklis, ko nereti piesauc. Veselības apdrošināšanas modeļu ir bijis daudz un dažādi. Tomēr lētākais modelis ar vismazākajiem administratīvajiem izdevumiem ir valsts finansētais - medicīna, kas Latvijā darbojas pašlaik. Tajā ir vismazākie administratīvie ieguldījumi. Jautājums ir tāds, cik valsts spēj iekasēt nodokļus un sevi nodrošināt. Veselības aprūpe jau nav izņēmums. Ja valsts ir spēcīga, iekasētais naudas daudzums finansē veselību, izglītību u. c.
Veselības ministres Circenes ideja par veselības aprūpes sasaisti ar nodokļu maksāšanu?
Mēs varam runāt par daudzām lietām, kuras ir vai nav veiksmīgas, bet parasti notiek, ka mēs mācāmies no savām kļūdām un reti - no citu kļūdām. Vai tas palielinās naudas daudzumu - ir grūti spriest. Viens no PVO kritērijiem ir, ka jāapmierina iedzīvotāju veselības aprūpes vajadzības. Latvijā mēs nereti pārprotam un sākam cīnīties par vēlmju apmierināšanu, kas ir divas dažādas lietas.
Vai šodien vajadzību grozs ir definēts?
Pakalpojumu grozs ir definēts, bet jautājums ir, ka no tā paša groza mēs 70% liekam cilvēkam maksāt saslimšanas brīdī. Ja grozu pilnībā apmaksātu un definētu, iedzīvotāju izdevumi veselības aprūpei būtu citādi. Otrs ir stāsts par taisnīguma principu. Tad gan ir jāredz, kam mēs ļaujam piekļūt pie groza. Piekļūt var jebkurš, kurš, patiesību sakot, tajā neko nav ielicis. Nodokļus nemaksā, nerada pievienoto vērtību, bet no groza saslimšanas gadījumā ņem dažkārt daudz... No otras puses, veselības aprūpe, ārsts nav tā zona, kur mēs vērtējam likumpaklausību konkrētajā brīdī. Daudzās valstīs, starp citu, ir izrēķināts - ārstēt visus ir lētāk nekā neārstēt. Jo agri vai vēlu viņi nonāk neatliekamā situācijā, tad tas kļūst dārgi...
(Visu interviju ar Viesturu Boku lasiet 11.februāra laikrakstā Diena)