Cik zināms, tad ministriem Seilei (vismaz trīskārtīgi), Kozlovskim, Belevičam. Protams, arī Ušakovam, ātrās palīdzības priekšniekam, svētku izpilddirektorei, Radio un TV valdēm (Dimantu izbalsoja par ātru), policijai, vecākiem un galu galā - bērniem. Īsti nav skaidrs, kā demisionēs bērni, bet tam nav lielas nozīmes - Saeima nobalsos, un čau.
Notikums, ka Skolēnu dziesmu un deju svētkos paģība prāvāks skaits dalībnieku, jau divas reizes apskrējis zemeslodi un atgriezies atpakaļ. Kamēr skrēja, varēja palasīties visdažādākās prognozes un analīzes - saindēts ūdens, slikts gaiss, limonādes un čipsu trūkums, neveikli mediķi, provokācija, uzmanības novēršana no Grieķijas un tā tālāk. Ja jums zināms kas eksotiskāks, lūdzu, dalieties.
Notikums izskrējies, būtu vērts tā kā izdarīt kādus secinājumus. Tā tas arī notiek. Turklāt galvenais secinājums ir viens - jāatkāpjas izglītības un zinātnes ministrei Seilei. Vēlams arī citiem, bet ar kaut ko jāsāk. Skaidrs, ka demisijas atrisina problēmas. Latvijas grūtību cēlonis vispār ir pārāk mazais demisiju skaits. Igaunijā, jādomā, demisionē daudz biežāk, par Somiju, Norvēģiju, Dāniju nemaz nerunājot. Tādēļ tur dzīve labāka. Bez tam demisijas ietaupa naudu. Ja ministrs un citi vainīgie paliek savās vietās, jārīko komisijas, jātērējas konsultantiem un tādā garā. Starp citu - vai jūtat netīkamu pagātnes smaciņu citātā "es palikšu savā vietā…"? Tas ir vēl viens arguments par labu demisijas mūsdienīgai un labvēlīgajai ietekmei. Kas par lielisku totalizatoru - kurš nu būs jaunais ministrs?! Jaunajam, protams, vairs nav jānoņemas ar iepriekšējā nepabeigto, tas vienkārši izbeidzas pats no sevis.
Var redzēt, ka pareizām un efektīgām demisijām vēl nepieciešams treniņš. Ņemsim kaut mūsu Dziesmu svētku gadījumu. Vēl vakar vakarā nekas kārtīgi nebija izlemts. Ministre teic, ka jārespektē sabiedrības viedoklis. Patiesi - sabiedrības daļa nikni pieprasa demisiju. Spilgts citāts - kad bērni ļimst, ministrei jārīkojas. Uz sārtu, uz sārtu - dzird saucam iz kapa cēlušos Lielinkvizitoru.
Tomēr nevar arī teikt, ka ministre nepavisam neizmanto demisijas dziedinošo un sakārtojošo efektu. Tikai tas notiek tādā latvju nacionālo īpatnību stilā. Proti - ministre izvēlas trešo ceļu - viņa TAISĀS demisionēt. Ideja nav slikta. Šādos gadījumos noliedzēju lielākajai daļai paliek žēl - cilvēks vainu atzinis, ko tad vēl? Arī analizēt nepatikšanu cēloņus īsti nav jēgas. Ko tur nu pētīs, vainīgais atrasts un TAISĀS demisionēt. Konsultants bija satraucies, vai vakardienas preses konferencē ministre jau būs izlēmusi - jā vai nē. Viss kārtībā! Jautājums vēl arvien neskaidrs. Tomēr nu jau akcents, ka daļa sabiedrības demisiju nemaz negribot. Citi konferences dalībnieki tikmēr atspērušies pumpēja cukura sīrupu ar paldiesu garšu - tik jauki svētki neesot bijuši nekad un diez vai vēl būšot.
Noslēdzot apļa kompozīciju - ko darīt, lai Skolēnu dziesmu un deju svētki vairs nekad neatkārtotos? Protama lieta - demisionēt. Vai vismaz taisīties.
*ļoti neatkarīgs konsultants