Proti, vietējie piena pārstrādātāji uzsver, ka pašreizējās cenas ir pārāk augstas un ekonomiski nepamatotas un ka augstās cenas radījuši ārvalstu, galvenokārt Polijas un Lietuvas, piena iepircēji, savukārt mūsu valsts uzņēmumi nespēj ar šādām citu valstu piena pārstrādātāju radītajām cenām konkurēt. Turpretim piena ražotāji norāda, ka viņi sen jau bija pelnījuši šādas cenas, jo citādi daudzas saimniecības būtu bankrota priekšā.
Lauž līgumus
Faktiskā situācija pēdējā laikā ir tāda, ka daudzi zemnieki lauž līgumus ar vietējiem piena pārstrādātājiem, jo pārstrādātāji nespēj maksāt tik augstu cenu kā Lietuvas un Polijas piena iepircēji, stāsta Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks. Turklāt līgumi tiekot lauzti divu dienu laikā, zemnieki neesot ar mieru gaidīt pat mēnesi, lai pārstrādātāji spētu pārskatīt savas cenas. "Piena pārstrādātāji nevar pārskatīt piena iepirkuma cenas pāris dienu laikā, jo tās ir cieši saistītas ar to, cik maksā galaprodukts mazumtirdzniecībā. Lai mainītu gatavās produkcijas cenas mazumtirdzniecībā, ir nepieciešami vismaz divi mēneši. Tāpēc mēs lūdzam zemniekus nesteigties ar līgumu laušanu," skaidro Šolks. Viņš arī izsaka sava veida brīdinājumu zemniekiem, ka tik augstas piena iepirkuma cenas nebūs mūžīgi, ka gaidāms spēcīgs to kritums un tad tos zemniekus, kas tagad būs lauzuši līgumus, "atpakaļ neviens vairs neņems".
Šolks gan piekrīt Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) ekspertu teiktajam, ka piena iepirkuma cenas pēdējos mēnešos ir pieaugušas visā Eiropas Savienībā, tomēr uzsver, ka Latvijā šis pieaugums ir bijis viens no straujākajiem, jo mūsu valstī savulaik bija viens no zemākajiem cenu līmeņiem. Līdz ar to Latvijas piena tirgus kļuva ļoti pievilcīgs piena iepircējiem no citām valstīm, un tas cenas, protams, pavilka uz augšu.
Taujāts, vai tad nevajadzētu priecāties, ka mūsu piena iepirkuma cenas tuvojas vidējam līmenim Eiropā, Šolks atbild, ka no pārstrādātāju viedokļa tas nav iepriecinoši. "Mūsu piena pārstrādātāji efektivitātes ziņā ļoti atpaliek no saviem Eiropas kolēģiem, līdz ar to mēs neesam spējīgi maksāt tādas cenas par pienu, kādas tās ir Rietumeiropā. Mūsu piena pārstrādātājiem šādas cenas nav paceļamas. Tas ir arī cieši saistīts ar galaprodukta cenu mazumtirdzniecībā. Jautājums, vai Latvijas patērētājs ir gatavs maksāt vairāk par piena produktiem, kas ir veikalu plauktos. Domāju, ka nav," atzīst Šolks. Viņš arī stāsta, ka nesen pie viņa vērsušies divi izmisuši vidēja lieluma piena pārstrādes uzņēmumu pārstāvji, ar kuriem daudzi zemnieki lauzuši līgumus, jo šie uzņēmumi nevarēja maksāt pašlaik tirgū esošās augstās cenas, tas faktiski nozīmē, ka šiem uzņēmumiem nav no kā ražot savus produktus. Vaicāts, cik liela tad ir starpība starp mūsu pārstrādātāju piedāvāto piena cenu un tirgus cenu, Šolks atbild izvairīgi, ka to esot grūti pateikt, taču starpība neesot liela.
Pārmetumus noraida
Pilnīgi cits skatījums uz pašreizējo situāciju ir piena ražotājiem – Latvijas zemniekiem. Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ieva Alpa-Eizenberga, kurai pieder sava zemnieku saimniecība Robežnieki Salacgrīvas novadā, teic, ka piena ražotāji jau sen šādas piena iepirkuma cenas bija pelnījuši, "jo piena iepirkuma cenas no janvāra līdz augustam ir katastrofāli gājušas uz leju, jūnijā un jūlijā nokrītot līdz 17 centiem par litru, un tādējādi radījušas katastrofālus zaudējumus piena ražotājiem". Alpa-Eizenberga atzīst – ja piena iepirkuma cena vēl pāris mēnešu būtu tādā līmenī, viņas saimniecībai nāktos bankrotēt un tāds pats bēdīgs liktenis piemeklētu arī daudzas citas zemnieku saimniecības.
Zemniece uzsver, ka ir absolūti negodīgi pārmest piena ražotājiem, kam zemās cenas radījušas parādus un zaudējumus, ka tie izmanto situāciju, ka cenas ir kāpušas, un savu produkciju pārdod tiem, kuri piedāvā augstāko cenu. Alpa-Eizenberga teic, ka starpība starp tirgus cenu un vietējo pārstrādātāju piedāvāto cenu ir 10–20 centu par tonnu, kas vidējai zemnieku saimniecībai ir gana daudz.
Viņa arī min – kad Krievija noteica embargo Latvijas piena produktiem, vietējie pārstrādātāji esot momentā "nometuši" piena iepirkuma cenu, dažreiz pat ar atpakaļejošu datumu, un neviens neesot gaidījis mēnesi, kas pašlaik tiek prasīts no zemniekiem. Par Šolka brīdinājumu – ja iestāsies krīze, vietējie pārstrādātāji neatjaunos līgumus ar tiem zemniekiem, kas tagad tos lauzuši, – Alpa-Eizenberga teic, ka tas tikai mudinās zemnieku saimniecības apvienoties kooperatīvos un kopīgi pārdot pienu ārpus Latvijas. Viņa vēl piebilst, ka
daudzi Latvijas piena ražotāji jau ilgus gadus ir lojāli atsevišķiem piena pārstrādātājiem Lietuvā, jo viņi mūs "nečakarē" nedz krīzes, nedz nekrīzes laikos.
Par pašreizējās cenas ekonomisko pamatotību piena ražotāja teic, ka tā ir pārāk augsta, ja raugās, cik maksā piena produkti mazumtirdzniecībā, taču ir pilnībā adekvāta no piena ražošanas pašizmaksas izvērtējuma viedokļa, jo ir augušas gan degvielas, gan elektrības cenas, kas tieši ietekmē piena pašizmaksu.
Nebaidīt ar kritumu
To, ka vietējiem pārstrādātājiem pašlaik nav tie vienkāršākie laiki, apliecina arī uzņēmuma Preiļu siers valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts. Viņš gan situācijā vaino ne tik daudz ārvalstu iepircējus kā "mūsu pašu bāleliņus – Zemkopības ministriju un piena kooperatīvus". Šņepsta ieskatā "ministrija ir visādi sekmējusi kooperatīvu izveidi, tiem bijis pieejams gan valsts, gan Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsts". Tagad saskaņā ar Šņepsta teikto šie kooperatīvi nodarbojas ar to, ka iztirgo pienu ārpus Latvijas. Šņepsts arī uzsver, ka Preiļu siers savai produkcijai cenas nevar pacelt līdz ar piena cenas kāpumu, jo 80% produkcijas eksportē un cenu nosaka tirgus.
LVAEI Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe, lūgta komentēt situāciju, teic, ka "zemnieks būtu muļķis, ja savu produkciju nepārdotu par iespējami augstāko cenu". Viņa arī skaidro, ka Latvijā piena cenu kāpums ir tik straujš tāpēc, ka Baltijā pēdējā laikā atvērtas vairākas jaunas piena pārstrādes rūpnīcas, tas paaugstinājis pieprasījumu pēc piena. Gulbe atzīst, ka pašreizējā situācija nav izdevīga vietējiem piena pārstrādātājiem, tomēr uzsver, ka nevar prasīt, lai zemnieki dotētu pārstrādātājus. Centra vadītāja arī teic, ka nevajadzētu baidīt ar cenu kritumu, jo cenu izmaiņas ir normāls process, kāds šajā tirgū bijis vienmēr. Proti, cenas ir mainīgas, kāpumiem seko kritumi. Līdzīgas svārstības vērojamas arī citos tirgos, piemēram, graudu vai degvielas tirgū. Daudzi zemnieki labi apzinās, ka tik augstas cenas kā pēdējā laikā pienam nebūs mūžīgi. Alpa-Eizenberga pauž, ka tieši tāpēc zemnieki izmanto pašreizējo situāciju, lai atgūtos no zaudējumiem, nosegtu parādus un iespēju robežās arī izveidotu uzkrājumus.