Intelekta ekonomika ir skaidrs virziens, ko nospraudušas valdības un ko atbalsta zinātnieki un ekonomikas eksperti. Vienlaikus Latvijas novadu identitātes saglabāšanai būtiska ir mazo skolu esības problēma retinātas apdzīvotības apstākļos – pērn mācību gadu uzsāka 250 skolas, kurās mācās mazāk ne kā simt bērnu, kurai virkne nozares lietpratēju kā neizbēgamu risinājumu redz pāreju uz Rietumeiropai raksturīgo sešu klašu pamatizglītību un kā loģisku turpinājumu – sešu klašu vidējo izglītību. Vismaz piecus gadus Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas valdībās esmu strādājis ar nacionālās attīstības, Eiropas Savienības, intelekta un tautsaimniecības struktūras jautājumiem, pētījis izglītības rīcībpolitiku, tāpēc esmu sagatavojis priekšlikumus Izglītības likuma grozīšanai, kuri paredz vidējās izglītības obligātumu pēc pārejas perioda, no 2018. gada iedzīvotājiem līdz trīsdesmit gadu vecumam. Priekšlikumi paredz arī sešu gadu pamatizglītības programmu un sešu gadu vidējās izglītības programmu posmus, kuri vismaz daļēji risina problēmu, ka Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrā, Profesionālās izglītības likumā un nu arī Izglītības likumā būs dažādi, savstarpēji nesaskanīgi kvalifikāciju apraksti. Šo piedāvājumu kolēģiem Saeimā būs iespēja vērtēt un atbalstīt šo ceturtdien, 18. jūnija plenārsēdē.
Mūsu valstij kļūstot par attīstītu ekonomiku, pilnveidojoties darba dalīšanai, būtiski samazinoties pieprasījumam pēc mazkvalificēta darbaspēka, vismazāk izglītoto sabiedrības daļu gaida garantēts bezdarbs. Jaunākā jeb 2011. gada tautas skaitīšana liecina: vidējās izglītību nav ceturtdaļai iedzīvotāju, no tiem teju septiņu procenti nav ieguvuši pat pamatizglītību. Pērn šis skaitlis samazinājies līdz 17% iedzīvotāju, taču joprojām būtisks. Savukārt darba meklētāju vidū cilvēku ar pamata vai zemāku izglītību īpatsvars pat pieaudzis no 18% 2012. gadā līdz piektdaļai 2014. gadā. Šī sabiedrības daļa ir vistuvāk būšanai par slogu sociālajam budžetam. Mazāk izglītotu līdzpilsoņu izredžu šaurību šķiet vairs nav īpaši jāpierāda.
Mūsu nav tik daudz, lai varētu atļauties izšķērdēt Latvijas bērnu nākotnes iespējas.
Lai Latvijā iespējami samazinātu jauniešu bezdarbu, kura risks Eiropas Savienībā jau tā ir nesamērīgi liels, mūsu pienākums ir pārskatāmā nākotnē ieviest obligātu vidējo izglītību, kas nozīmē tās ieguves turpināšanu līdz trīsdesmit gadiem. Uzreiz jāuzsver, ka vidējā izglītība nozīmē ne vien vispārējo vidējo, kuras jēga un likumsakarīgs turpinājums ir studijas augstskolā, bet arī profesionālo vidējo, kā īpatsvars ir būtiski jāpalielina un kam jāvelta plašākās pūles kvalitātes uzlabošanā. Pērn profesionālo izglītību izvēlas aptuveni 37% pamatskolu beidzēju; tas ir nepietiekami. Mūsu uzdevums ir sasniegt apstākļus, kad vairāk ne kā divas trešdaļas vidējās izglītības absolventu astoņpadsmit gadu vecumā ir apguvuši arodu un ieguvuši profesionālas iemaņas. Protams, būs medicīnisku apsvērumu radīti izņēmumi, tāpēc esmu piedāvājis Ministru kabinetam deleģēt tiesības izdot noteikumus, kādā nodrošina vidējās izglītības ieguves īstenošanas obligātumu, paredzot izņēmumus personām veselības dēļ un nosakot tiesību ierobežojumus, kā arī to īstenošanas kārtību, tām pilngadīgām personām, kuras nepilda vidējās izglītības ieguves pienākumu; motivēšanas mehānismi varētu būt dažādi, tā ir ekspertu un valdības kompetence.
Apsteidzoši jāsaka, ka gluži nevietā ir viltus arguments par obligātumu kā padomju režīma palieku, piespiedu izglītība ir Eiropas pazīme jau kopš Platona Valsts laikiem, turklāt vietā atgādināt, ka Kurzeme un Vidzeme kopā ar Prūsiju un Austriju ir celmlauzes vispārējā pavalstnieku izglītošanā, kad tas nenotika Anglijā, Francijā un ASV, taču šodien ir obligāta vidējā ir laikmetīga Rietumeiropas tendence, piemēram, Portugālē, Ungārijā obligāta ir divpadsmit gadus, Apvienotajā Karalistē – vienpadsmit, divpadsmit, turklāt britu valdība nesen pagarināja, motivējot ar ienākumiem, veselību un drošību, Nīderlandē pat trīspadsmit gadus ilga mācīšanās. Arī citur pasaulē – 2007. gadā obligātās izglītības vecumu paaugstināja Izraēla, 2009. gadā daži štati Austrālijā, 2014. gadā ASV Vašingtonas apgabals noteica pienākumu mācīties vidusskolā.
Publiska diskusija par nepieciešamību noteikt pienākumu izglītoties vismaz trīspadsmit gadus (ieskaitot gadu pirmsskolā) Latvijā norit jau vismaz septiņpadsmit gadu, kopš 1998. gadā laikrakstā publicēts kādas plaši pazīstamas partijas manifests. Šo nostāju programmās atbalstījušas teju visas valdošās politiskās organizācijas – sākot ar partiju Jaunais laiks 2002. gada Saeimas 8. vēlēšanās, arī, piemēram, VIENOTĪBA 11. Saeimas vēlēšanās, beidzot ar Zaļo un zemnieku savienību 2014. gada 12. Saeimas vēlēšanās. Virkne izglītības nozares lietpratēju ir pauduši nepārprotamas rekomendācijas par labu vidējās izglītības obligātumam, minēšu tikai nākamo Latvijas Universitātes rektoru, akadēmiķi Indriķi Muižnieku un esošo Rīgas Tehniskās universitātes rektoru, akadēmiķi Leonīdu Ribicki. Atskatoties vēsturē – pat Satversmes sapulcē diskutēja par vidējās izglītības obligātumu. Jau 2011. gadā Valda Dombrovska un 2014. gada sākumā Laimdotas Straujumas valdības deklarācijās pieņemta pāreja uz obligātu vidējo izglītību. Tāpēc vēl vairāk izbrīna par iemesli, kuru dēļ kolēģi Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā neatbalstīja obligātās izglītības ilguma palielināšanas priekšlikumu kopu, kura ietver būtisku pārejas periodu līdz 2018. gadam. Šādos apstākļos nebūs īsti godīgi pret pamatskolas bērniem, kuri dzimuši ne vien neatkarību atguvušajā valstī un liela daļa kopš ierašanās pasaulē dzīvo Eiropas Savienībā, vēl gadiem turpināt debates, tā vietā ir strauji jāsagatavo normatīvā bāze, kas ieviestu tiesisko noteiktību, ka jaunietim līdz noteiktam vecumam tomēr būs pienākums mācīties, var diskutēt vienīgi par 30 gadu vecuma robežu.
Ikviena jauna sabiedrības dalībnieka mācīšanas vismaz trīspadsmit gadus sekmēs ne vien agrīnu profesiju iegūšanu, uzņēmējdarbības iemaņu pieaugumu, tautsaimniecības izaugsmi un Latvijas sabiedrības intelektuālo attīstību, bet arī ļaus veiksmīgi sakārtot izglītības iestāžu tīklu Latvijā.
Neatkarīgi no iepriekš minētajiem apsvērumiem vidējā izglītība jānosaka par obligātu arī tāpēc, lai Latvijas izglītības sistēmu tuvinātu agrīnai profesionālai ievirzei, Vācijai, Austrijai un Rietumeiropai līdzīgai izglītības struktūrai. Deviņus gadus ilga pamatizglītība ir raksturīga Austrumeiropai. Teiksim, Anglijā, Francijā pamatizglītība ilgst sešus, Vācijā vairumā federālo zemju – četrus gadus. Ja vēlamies agrīnu duālo izglītību, savlaicīgu amata apguvi, mums ir jāpāriet uz sešu gadu pamatizglītību un sešu gadu vidējo izglītību, īstenojot principu, ka pamatizglītība ir tuvu bērna dzīvesvietai, kas ļaus saglabāt mazās skolas novados kā vienotas izglītības un kultūras iestādes, bet vidējās izglītības programmu īstenošanā priekšroka tiek dota izglītības kvalitātei, koncentrācijai laikmetīgās, tehniski bagātīgās iestādēs, kur vispārējās izglītības programmās ir akadēmiski augstu vērtēti mācībspēki, profesionālās izglītības programmās pasaules līmeņa tehnoloģijas, kā arī pastāv arī izglītības procesā lietderīgā veselīgā sāncensība un sadarbība starp plaša interešu apjoma un skaita bērniem. Vajadzīgā pamatskolas gadu samazināšana par labu vidusskolai kategoriski nav īstenojama tikmēr, kamēr mūsdienu atvērtajā un strauji mainīgajā pasaulē vien pamatizglītību likumdevējs ieskata par obligātu.
Obligātas vidējās izglītības ieviešanai nav nepieciešams grozīt Satversmes 112. pantu, jo valstij nav liegts pilsoņa pienākumu loku papildināt virs Satversmē noteiktā pilsoņa pamatpienākumu loka. Šis ir konceptuāls lēmums, jo manis piedāvātajos priekšlikumos plānots, ka izmaiņa stātos spēkā no 2018. gada 1. septembra, tātad gan skolām, gan skolotājiem, gan jauniešiem, gan pašvaldībām, izglītības ierēdniecībai būtu pietiekami ilgs trīs gadu periods sagatavoties intelekta tautsaimniecības veicināšanai šādā veidā. Atbalstot pienākumu ikvienam apgūt zināšanas un prasmes profesionālā vai vispārējā vidusskolā, mēs īstenosim Satversmes priekšvārdā ietvertās vērtības – rūpes par nākamajām paaudzēm, Eiropas kultūrtelpas un latviešu tautas dzīvesziņai raksturīgo vēlmi pēc zināšanām, pēc intelektuālas pilnības un gara bagātības, jo izglītība nav tikai tautsaimniecība, bet pamatā tā ir apgaismība, kas rada prieku par dzīvi.